Pēc tam, kad esmu parakstījis, izolatorā dzīvoju kā restorānā.
1981. gada 24. decembris.
Mani ar lielu godu un apsardzi nogādā Centrālcietumā.
Pretēji visām instrukcijām tieku nogādāts kamerā, nenokļūstot karantīnā. Līdz kamerai ved apbruņota apsardze. Uz pirti ejam nākamajā dienā. Pirtī kameras biedri ir spiesti no manas muguras atmērcēt apakškreklu, kurš ar asiņainu kreveli piekaltis pie ādas.
25. decembris ir Ziemassvētki, arī šeit cenšamies tos atzīmēt. Vakarā speciālā apsardzes grupa, saukta par "zonderkomandu", piedzērās un metodiski piekāva ieslodzītos. Ciešot pazemojumus no apsardzes, sagaidām Jauno - 1982. gadu. Ko šis gads nesīs man?
1982. gada janvāris.
Pēc Jaungada mani ievieto cietuma slimnīcā. Veic psihiatrisko apsekošanu, lai noteiktu, vai esmu pieskaitāms. Beidzot saņemu medicīnisko palīdzību. Ekspertam izstāstu par miliču zvērībām, savu vainu noliedzu. Eksperts atzīst mani par psihiski pieskaitāmu un aktā norāda, ka es savu vainu neatzīstu, bet apsūdzu miliciju nepatiesas lietas fabricēšanā.
Pēc slimnīcas atkal 245. kamera. Gaidu turpinājumu savai lietai, klausos Pašas stāstos par cietumu un to, kā viņš uzņēmies neesošas dzīvokļu zādzības, par ko miliči viņam samazināšot soda termiņu. Saprotu - tas ir speciāli man domāts, lai es neievārītu kādas muļķības. Es esmu vajadzīgs tiesā.
1982. gada 2. februāris.
Tiekos ar izmeklētāju Cakuli un zonālo prokurori. Man tiek izvirzīta apsūdzība pēc LPSRKK99. p. 1., 2., 6. p. [1] , 141. p. 2. d. [2] , 121. p. 3. d.***, 85. p. 2. d. [3]
Savu vainu atzīstu daļēji, jo pēc 85. p. 2. d. manā rīcībā patiešām ir nozieguma sastāvs, tagad "atradušies" pat cietušo iesniegumi. Bet attiecībā uz visu pārējo sāku apjaust: mani grib notiesāt un "novākt" labi organizēta banda, kurai man nesaprotamu iemeslu dēļ ir ļoti vajadzīgs, lai īstais noziedznieks izspruktu sveikā. Man ir pilnīga pārliecība, ka arī Krievs nav bijis slepkavībai pat tuvumā.
Cakulei paziņoju: būs diena, kad par šo lietu cietīs milicija. Atgriežos kamerā. Tagad vienīgās cerības uz tiesu, kura taču nevar nepamanīt bezjēdzīgās pretrunas manās "izsistajās liecībās".
Līdzko saņēmu apsūdzības rakstu, sāku gatavoties tiesai.
Nolemju uz tiesu izsaukt sekojošus cilvēkus:
1) vecomāti;
2) Ligitu Jakoveli;
3) ekspertu, kurš pierādīs, vai ir iespējams pēc lietus, kas lija notikuma vietā, uz cietušās ķermeņa atrast džinsu kostīma mikrodaļas identificēšanai. Kā arī paskaidrotu, kā gan cilvēks, kurš gadu pirms notikuma zaudējis labās rokas trešā pirksta pirmo falangu, var atstāt uz cietušās ķermeņa visu desmit pirkstu pirmo falangu nospiedumus…
Līdz tiesai mani ievieto kopējā kamerā. Tur atrodas visi, kas jau bijuši ieslodzījumā vairākkārt. Atšķirībā no pirmoreiz ieslodzīto kamerām tur nav "pierakstīšanas" un tur nevalda brutalitāte. Katram ir sava vieta. Izņēmums - vispārējā režīma pirmgaldnieki. Pret viņiem pielieto speciālu "pārbaudi", un retais to iztur. Stingrajā režīmā lielāku autoritāti iegūst ar galvu, nevis ar spēku.
Kamerā ir apspiestie un apspiedēji, bet nevalda necilvēciskums savstarpējās attiecībās. Lielākā nepatika vērsta pret klaidoņiem un "alkašiem", viņi ir utu un netīrumu perēkļi kamerā. Lai kādus līdzekļus izmēģina, tomēr nekas nelīdz.
Te var labi redzēt, par ko sēdina cietumā. Ja esi bijis ieslodzījumā - sistēma darīs visu, lai tu tur atgrieztos. Piemēram, ieslodzītais ar iesauku Konuss atbrīvojās 1981. gada sākumā. Dažus mēnešus pirms tam viņam nomira māte, pēc likuma bija saglabājušās tiesības uz dzīvokli. Tomēr tas bija nodots lietošanai IeD darbiniekam. Konusam piedāvāja pierakstu kopmītnē. Šis variants bijušajam zekam ir droša atgriešanās cietumā.
Sākas parastais apburtais loks - bez pieraksta neņem darbā, bez darba nedod kopmītni.
Konuss aizgājis pie pilsētas prokurora, bet arī tur taisnību neatradis. Viņš iegādājies telti, uzstādījis to zālājā pretī izpildkomitejai. No turienes Konusu aizvāca milicija - zālājā teltis uzstādīt nav brīv. Vienīgais ceļš, kas atlika, - atpakaļ uz cietumu.
Lai tur nokļūtu, viņš Jelgavas restorānā ar galda nazi imitē uzbrukumu prokuroram, tiek arestēts.
Vēl viens piemērs: Aivars Balodis. Pirmā termiņa laikā iegūta epilepsija. Pēc atbrīvošanas - ne pieraksta, ne darba. Vecāki no slimā dēla atteikušies. Arī jāatgriežas cietumā.
Sēdēdams 40 vietīgā kamerā, kur atrodas 80 ieslodzīto, sāc saprast zeķu naidu pret sabiedrību, kas dzīvo brīvībā. Un naida dēļ cilvēks nenovēršas no noziedzības ceļa. Cietuma teiciens māca: Kad maisam gals vaļā, aizsiet grūti.
1982. gada 16. februāris.
Mana dzimšanas diena - pārkāpju 19 gadu slieksni. Kādi man bijuši šie gadi? Visu nemaz negribas atcerēties. Vai tad, kad skola un rajons lepojās ar maniem panākumiem republikas matemātikas olimpiādēs, vai tad man kāds pajautāja, kā jūtas dzīvu vecāku bārenis? Lai gan, kuram kāda daļa? Kad vajadzēja, tad es biju "izkārtne", kad nevajadzēja, tad - pēdējais… Bet es jau nemaz necentos, lai nebūtu "pēdējais".
Tajā dienā, kad es nācis pasaulē, esot piesnidzis ļoti daudz sniega un mana vecāmāte (tēvamāte), stiegot līdz jostasvietai kupenās, bridusi uz slimnīcu. Viņai galvā bijusi tikai viena doma: "Dullais puika, viņam jau pāri trīsdesmit, bet tam skuķim tikai sespadsmit… Ilgi taču tādi kopā nenodzīvos. Un cik daudz nelaimju tam bērnam vajadzēs pārciest." .
Vecaimātei bija taisnība. Savus pirmos soļus es spēru un pirmos vārdus izrunāju, pateicoties viņai un krusttēvam (tēvabrālim). Maniem vecākiem nebija ne laika, ne vēlēšanās ar mani noņemties. "Garāmejot" pasaulē nāca arī māsa Brigita. Lai gan - esot bijuši arī periodi, kad mēs, vēl pavisam maziņi būdami, kādu laiku atradušies kopa ar vecākiem, tomēr galvenokārt bijām šķirti: es dzīvoju pje tēvamātes, māsa - pie mātes mammas. Kad tēvam kārtējo reizi "nenoveicās" un viņš pēc avārijas nokļuva ieslodzījumā, par mātes dzīvi man vispār nekas vairs nebija zināms.