Kad es savai vecaimātei reiz paziņoju, ka turpmāk saukšu viņu par savu īsto mammu, viņa ilgi manī skatījās un acīs viņai bija asaras.
Tikai tagad es sāku no tā visa kaut ko saprast.
Lai gan kopš tā laika savu vecomāti patiesi uzskatīju par īsto un vienīgo mammu, tomēr sapnī nereti redzēju atbraucam tēti, un tad mēs visi - es, tētis, mamma un māsa Brigita dzīvojām kopā.
Pēc tēva atbrīvošanās mēs patiešām kādu laiku "apvienojāmies", bet tas nevilkās ilgi…
Kopš tā laika manā sirdī manu fizisko vecāku vairs nav. Un tikai vienam cilvēkam es varēju atzīties visā, kas man sāp - savai vecmāmiņai. Tāpēc arī toreiz, atrodoties Stučkas milicijas pagrabā un ciešot nepanesamas sāpes, turklāt nevarēdams nevienam pateikt, kas ar mani notiek, es uz lāviņas iešvīkāju tikai viņai vienai domāto uzrakstu: "Mammu, es neesmu vainīgs!"…
1982. gada 19. aprīlis.
Ir pienākusi mana tiesas diena. Augstākajā tiesā tiekamies visi trīs: es, Krievs, Vaļevičus. Noskaidrojam, ka esam parakstījuši milicijā visu, ko mums lika. Tagad nav svarīgi, kurš agrāk, kurš vēlāk. Svarīgi pierādīt savu nevainību, lai arī tagad tas ir daudz grūtāk, nekā - ja nebūtu parakstījušies.
Augstākās tiesas pirmsprocesa kameras ir mazi būrīši, kur pat nokrist nevar, laikam tādēļ es nenokritu, kad valsts norīkotā advokāte paziņoja: atzīsti sevi par vainīgu, un es tevi aizstāvēšu!… Nekādus citus variantus viņa nepieļāva.
Ieejot tiesas zālē, redzu daudzas naidīgas sejas. Lielākais novērotāju skaits ir no Kokneses. Jāsaka "liels paldies" presei - taja jau pirms tiesas izmeklēšanas mēs tikām izbazūnēti par vainīgiem. Pateicoties tam, tagad ne tikai pašam jāpierāda, ka neesi vainīgs, tagad jācīnās pret IeM un sabiedrisko domu. Sabiedriskā doma jau no Josifa laikiem ir sistēmas ierocis kriminālās un politiskās spēlēs.
Apsūdzību uztur Liņģis un sabiedriskais apsūdzētājs no Kokneses aptiekas. Tiesnesis - Grantē. Mani it kā "aizstāv" advokāte Bērziņa.
Pirms sākas tiesas izmeklēšana, izvirzu pretenzijas pret prokuroru, jo saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu tiesas izmeklēšanu nedrīkst izdarīt jurists, kurš veicis izmeklēšanas darbu pirmstiesas izmeklēšanā. Atsakos no aizstāvības, jo advokāte mani aizstāvēt faktiski jau atteikusies. Tiesa prasības noraida.
Labi, ka pagaidām saņemu atļauju lietot papīru un rakstāmo, lai varētu pierakstīt un aizstāvēties pats.
Līdz pirmās dienas beigām Liņģis lasa apsūdzības rakstu.
1982. gada 20. aprīlis.
No rīta paziņojam tiesai par savu nevainību, pēc tam sākas apsūdzības liecinieku nopratināšana.
Skaidrīte Baikova diezgan sakarīgi stāsta, ko esot "redzējusi" Aizkraukles stacijā naktī no 26. uz 27. augustu. Tomēr no galvas iestudētajā sacerējumā ir pretrunas, kuras ar jautājumu palīdzību cenšos noskaidrot. Liņģis noskaišas. Viņš lūdz pārtraukumu un saņem to.
Pēc pārtraukuma man atņem pierakstus un aizliedz turpināt Baikovas "pratināšanu".
Par lieciniekiem tiek izsaukti IeD darbinieki. Ne visi viņi runā latviski, tādēļ pieprasu tulku. Grantē paliek sarkans no dusmām, bet prasību apmierina. Zālē mani lamā par nacionālistu. Arī eksperts nespēj atbildēt uz maniem jautājumiem, tāpēc tālāku "nopratināšanu" man aizliedz.
Vitauta aizstāvis cenšas man palīdzēt, bet saņem aizrādījumu, lai nejaucas citu darīšanās.
Vakarā, ejot uz cietuma mašīnu, kāpnēs satieku VDK darbinieku, kurš mani apmeklēja izolatorā. Viņš pasmaida un paziņo: "Laimīgi sagaidīt nošaušanu!"
Atgriezies kamerā, saprotu - mani nošaus, jo tā vēlas VDK, bet tas, ko vēlas komiteja, - to izpildīs sistēma. Sāk ļodzīties pārliecība, ka šajā pasaulē jebkad kādam pierādīšu patiesību. Cerība uz brīnumu vai Dievu - vienīgais mierinājums. Citādi - galīgs izmisums. Tomēr jāturas. Nevar būt, ka cilvēku ļaus nozūmēt par baltu velti.
1982. gada 21. aprīlis.
Sākas mūsu nopratināšana. Liņģis pieprasa nopratināšanu sākt ar Aivaru Krievu, jo es ar savu ietekmi varot piespiest melot citus apsūdzētos, kuri iepriekšējā izmeklēšanā jau atzinušies, un tā traucēt patiesības atklāšanu. Tiesnesis piekrīt prokuroram.
Aivars savu vainu noliedz un apsūdz miliciju viņa spīdzināšanā un nevainīgu cilvēku apmelošanā. Liņģis ar provocējošu un uzvedinošu jautājumu palīdzību mēģina piespiest Aivaru atzīties. Tomēr bez fiziskas iespaidošanas Aivars diktātam neklausa un neatzīstas.
Arī Vitauta nopratināšana nedod vēlamo rezultātu. Vitautam daudz palīdz viņa advokāts. Tiek pieprasīti papildu liecinieki. Prokurors un tiesnesis piekrīt izsaukt Vitauta vecākus un Aivaru Eizaku. Advokāts tiesu un prokuroru noved līdz pirmsinfarkta stāvoklim. Tiesa tiek pārtraukta līdz nākošajai dienai. •
1982. gada 22. aprīlis.
Šajā dien notiek mana nopratināšana. Iesākums domāts maniem kriminālnoziegumiem Lielvārdē un Ķegumā.
Šajos noziegumos savu vainu atzīstu pilnībā. Grantē pat atcel Ķeguma veikala prasību, jo pats apsolu cietušajiem: ja varēšu - zaudējumus atmaksāšu.
Pieprasa pastāstīt par slepkavību. Savu vainu noliedzu un sāku pa datumiem stāstīt par milicijas nelikumīgajām darbībām. Apvainoju prokuroru lietas falsifikācijā. Prokurors pieprasa ieprotokolēt šos "apmelojumus" kā vajnu pastiprinošu apstākli. Vēl kā vainu pastiprinoši apstākli tiek minēti:
1) mans nacionālistiskais domāšanas veids, no kura pat tiesā es neatsakoties;
2) mana nosliece uz nacismu, jo uz pirksta man ir tetovējums
"SS";
3) tas, ka nogalinātā esot bijusi komjauniete, - paraugs visiem buržuāziskajiem līdzskrējējiem, kas nesaredz padomju varas skaistumu un humānismu.