1982. gada 23. aprīlis.
Tiek nopratināti papildu liecinieki.
Mana māte, Dzidra Dreimane, paziņo, ka neticot apsūdzībai, jo es tāpat katru nakti pavadījis pie citas meitenes. Kādēļ man vajadzējis izvarot un slepkavot?
Aivara vecāki saka, ka asiņainie papīri un kabatas lakats, ko atrada viņu mājās, ir nosmērēti ar cūkas asinīm. Aivara tēvs sadzēries bija atnesis mājās svaigas aknas un visu, kas nejauši nosmērēts, sametis vannasistabā, kur to atraduši miliči.
Vitauta vecāki saka, ka dēls bijis pie Eizaka. Prokurors ar smaidu izsauc Aivaru Eizaku, tomēr Aivars uz viņu liktās cerības neattaisno. Viņš paziņo, ka milicija viņu piespiedusi sniegt nepatiesu liecību pret Vitautu. Patiesībā Vitauts tajā naktī esot atradies pie viņa. Eizaks tiek apvainots milicijas apmelošanā. Viņa laime, ka vēl neierosina lietu, viņam saka.
Liņģis pieprasa trīs dienas apsūdzības galavārda sastādīšanai.
Pasludina pārtraukumu līdz 29. aprīlim.
Tagad jāgaida, ko pieprasīs. Man ir skaidrs, ka pieprasījums būs smags, bet kāds būs spriedums? Tā kā esmu ieslodzījumā ne jau pirmo reizi, zinu: ja es dabūšu termiņu, tad nākotne nav nekāda skaistā. Starp tiem, kas sēž atkārtoti, arī valda savs kodekss. Izvarotāji pēc tiesas sprieduma vēl tiek ņemti priekšā zeķu tiesā. Viņu spriedums ir briesmīgāks par jebkuru tiesas lēmumu.
Tos, kas izvarojuši un nogalinājuši, vieglākajā gadījumā sagaida izvarošana. Visdrīzāk gan novedīs līdz pašnāvībai, pirms tam pazemojot gan morāli, gan fiziski.
Tātad mani apmierina tikai augstākais soda mērs vai attaisnošana. Citu spriedumu es pat negribu.
Un kāds gan būtu zudums, ja mani nošautu? Kas tad mani gaida tur - aiz vārtiem? Paša izķēzīta dzīve, nu, varbūt vēl māsas. Vecāmāte mirusi, krusttēvs arī. Un gan jau viņu pāragro aiziešanu pats ar savām rokām vien esmu veicinājis…
Vai es pat spētu tagad nodzīvot, nenogāzis kādu podu?
Tad jau labāk "augstākais".
Taisnība, nejau pret visiem par izvarošanu notiesātajiem zeķi vēršas ar tādu naidu. Piemēram, Modris no Bauskas notiesāts par personīgās sievas izvarošanu.
Kamēr vīrs atradās ieslodzījumā, sievai uzradies mīļākais. Kad vīrs atbrīvojies, ne no vīra, ne mīļākā pati šķirties nevēlējusies. Iekārtojusi Modri darbā, kurš saistīts ar komandējumiem un meklē iespēju tikt no viņa vaļā. Reiz, kad viņš atgriezies no kārtējā komandējuma, sieva it kā jūtu uzplūdos viņu saskrāpējusi, bet nākošajā dienā iesniegusi milicijā ziņojumu, ka vīrs viņu izvarojis. Milicijai vienalga, par ko sēdināt, ka tikai mazāk agrāk tiesāto dzīvo viņu iecirknī.
Gatavojos pēdējā vārdā pateikt visu, ko domāju par šo sistēmu un tās pakalpiņiem. Pagaidām kamerā nevienam neko nestāstu par tiesas gaitu - citādi nespētu no visām pusēm sniegt paskaidrojumus, kas un kā.
Reizi mēnesī kameras iemītniekus veda uz veikalu iepirkties. Katram izmeklēšanā esošajam ir tiesības vienreiz mēnesī iepirkties cietuma veikalā par desmit rubļiem, ja personīgajā rēķinā ir nauda. No astoņdesmit ieslodzītajiem kādiem trīsdesmit bija nauda, un mēs gājām uz veikalu. Galvenā prece, ko pērk ieslodzītie, ir cigaretes. Gatavodamies nezināmajam, nolemju iesaistīties azarta spēlēs, kas pēc veikala apmeklējuma ir galvenā nodarbošanās stingrā režīma kamerās. Līdz šim es kāršu spēlēs nebiju piedalījies, jo zināju: ja sāksi spēlēt, citi ilgi un prasmīgi meklēs tavas vājās vietas, noskaidros, ko tu nemāki, un iznākumā tu no vinnētāja kļūsti par zaudētāju. Bet pagaidām man ir iespējas izmantot pārsteiguma momentu, un es to izmantoju. Iespēlēju jaunu apģērbu, cigaretes.
1982. gada 29. aprīlis.
Braucam uz tiesu. Paskatoties uz saviem nelaimes biedriem, redzu, ka starp mums ir liela atšķirība. Iemesls meklējams režīmā, kurā mēs atrodamies. Ja man stingrajā ir garantēta sava vieta, ko esmu ieguvis, pirmo reizi sēžot, viņiem iegūt labu vietu hierarhijā ar mūsu pantu ir neiespējami.
Stāvam tiesas zālē, pret mums tiek raidīti zvērojoši sabiedrības skatieni. Siverē smaidošs prokurors, apkārt dubulta apsardzes ķēde.
Liņģis pieceļas un svinīgā balsī sāk lasīt apsūdzību, kurai sekos pieprasījums.
Sākumā viņš slavē miliciju, kas ilgā un grūtā darbā atklājusi šo smago noziegumu - smagu, sadistisku slepkavību, ko izdarījuši šeit redzamie deģenerāti, sabiedrības atkritumi, kuri nesaprotamā veidā ir patvērušies starp godīgiem cilvēkiem. Tas, ka viņi vēl ir dzīvi, kā akmens spiežot viņa sirdi.
Tad pusstundu stāsta par Rietumu kaitīgo ietekmi, kura esot iemesls jaunatnes alkoholismam un nacionālistisko ideju izpausmēm. Visas šīs iezīmes esot redzamas apsūdzētajos.
Pēc tam Liņģis apraksta, ar kādu nežēlību nacists Dreimanis un sadists Vaļevičus nogalinājuši Marutu Začu, bet mūsdienu Jūda - Aivars Krievs noskatījies noziegumā.
Seko prokurora runas noslēgums, veltīts padomju humānisma slavināšanai, beigās uzsverot likuma bardzības nepieciešamību, lai
ar sodu palīdzību varētu piespiest visus dzīvot tā, kā tas nepieciešams sistēmai.
Un beidzot aizkapa balsī skan pieprasījums:
1) Zigurdam Dreimanim - nāvessodu nošaujot;
2) Vitautam Vaļevičum - nāvessodu nošaujot;
3) Aivaram Krievam - piecpadsmit gadus pastiprinātajā režīmā, ļ
Mums dod iespēju pēdējam vārdam.
Aivars raud, noliedz savu vainu, stāsta par smagajiem cietuma
apstākļiem. Lūdz, lai tiesa viņu apžēlo.
Arī Vitauts raud, bet žēlastību nelūdz, apsūdz miliciju sadismā. Vienīgais, ko viņš prasa, lai tiesa noskaidro patiesību.
Manu runu atceļ uz nākošo dienu, un mūs aizved uz cietumu.
1982. gada 30. aprīlis.
Savu pēdējo vārdu sāku ar to, ka paskaidroju: jpar noziegumu, kas mums tiek inkriminēts, pienākas nāvessods unf ja tiesa uzskata mani par vainīgu, tad nav ko žēlot. Milicijas un prokurora vārdā lūdzu piedošanu Marutas vecākiem par sāpēm, ko nāksies izciest, kad lietu izskatīs vēlreiz. Apvainoju sistēmu milicijas darbā, jo šīs plānošanas dēļ IeM sistēmā plaukst karjerisms. Un tā dēļ cieš nevainīgi cilvēki. Prokuroram Liņģim apsolu, ka būs diena, kad es sēdēšu zālē, bet viņš - uz apsūdzēto sola.