Pauels kaut ko noburkšķēja, un, kad Donovans pēc īsa klusuma brīža atkal ierunājās, saruna ņēma gluži citu virzienu.
— Paklau, Greg. Kas galu galā ir noticis ar Spīdiju? Es netieku gudrs.
Nav viegli paraustīt plecus skafandrā, bet Pauels tomēr to mēģināja.
— Nezinu, Maik. Saproti, viņš pilnīgi atbilst Merkurija apstākļiem. Karstums viņam nekaitē nenieka, viņš ir konstruēts nelielai gravitācijai un var pārvietoties šķēršļotā apvidū. Viss ir paredzēts — vismaz tam tā vajadzētu būt.
Iestājās klusums. Šoreiz tas ieilga.
— Saimniek, — robots sacīja, — esam klāt.
— Ko? — Pauels uztrūkās kā no viegla snaudiena. — Jā, iznes mūs laukā no šejienes — virspusē.
Viņi atradās mazā telpā, kas bija tukša, pussagrauta un bez gaisa.
Donovans bija iededzinājis kabatas bateriju un pētīja sienas augšdaļā izsistā cauruma robainās malas.
— Meteorīts? Kā tev šķiet? — viņš vaicāja.
Pauels paraustīja plecus.
— Vilks viņu rāvis! Tas nav svarīgi. Dodamies laukā.
Stāva, melna bazalta klints šķautne aizsedza sauli, un viņus apņēma šīs bezgaisa
pasaules naksnīgi melnā ēna. Tā pletās visapkārt un tad piepeši izbeidzās, kā ar nazi nogriezta, un tālāk sākās neskaitāmo akmeņainā virsmā izkaisīto kristālu neciešami gaišais starojums.
— Zvēru pie kosmosa! — Donovanam no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Gluži kā sniegs.
Tas tiešām atgādināja sniegu. Pauela skatiens pārslīdēja Merkurija zaigojošai, grubuļainai virsmai līdz pašam apvārsnim, un viņš samiedza acis no varenā mirdzuma. « — Tas laikam ir kāds savāds apvidus, — viņš teica. — Merkurija virsmas atstarošanas koeficients parasti ir zems, un gandrīz visu planētu klāj pelēks pumeks. Apmēram tā kā uz Mēness. Bet ir gan te skaisti, vai ne?
Laime, ka viņu sejsegi bija apgādāti ar gaismas filtriem. Lai cik skaisti te būtu, taču, skatoties saulē caur parasto stiklu, viņi jau pusminūtes laikā būtu zaudējuši redzi.
Donovans palūkojās termometrā, kas bija piestiprināts pie skafandra piedurknes.
— Apžēliņ, rāda astoņdesmit grādu!
Pauels paskatījās savējā un noteica:
— Jā-ā. Drusku tā kā būtu par daudz. Atmosfēra, saproti?
— Uz Merkurija? Vai tu esi jucis?
— Merkurijs nav gluži bez gaisa apvalka, — Pauels izklaidīgi paskaidroja. Neveikliem skafandra ieskautiem pirkstiem viņš centās sejsegam pierīkot stereotālskati. — Tā virsmu klāj plāna miglas kārtiņa — visgaistošāko elementu un savienojumu tvaiki, kuri ir pietiekami smagi, lai Merkurija gravita- cijas spēks tos aizturētu. Tie ir: selēns, jods, dzīvsudrabs, gallijs, nātrijs, bismuts, gaistošie oksīdi. Nokļūstot ēnā. tvaiki kondensējas', izdalīdami siltumu. Tas viss atgādina milzu pārtvaicēšanas katlu. Uzspīdini kabatas bateriju, tad tu redzēsi, ka klints sienu klāj kāda sēra savienojuma sarma vai varbūt dzīvsudraba rasa.
— Tas nav svarīgi. Mūsu skafandri spēj izturēt daudz vairāk nekā tos nožēlojamos astoņdesmit grādus.
Pauels beidzot piestiprināja stereotālskati un tagad izskatījās pēc ragaina gliemeža.
Donovans saspringti gaidīja.
— Vai tu ko redzi?
Viņa biedrs neatbildēja tūlīt, bet, kad ierunājās, tā balsī jautās satraukums un bažas:
— Pie apvāršņa redzams melns plankums — iespējams, ka tas ir selēna ezers. Tam jābūt tur. Bet Spīdiju es neredzu.
Pauels, instinktīvi tiekdamies labāk saskatīt apkārtni, uzrausās kājās un balansēdams nostājās robotam uz pleciem. Kājas plati ieplētis un cieši vērdamies uz priekšu, viņš sacīja:
— Man šķiet … Man šķiet … Jā, tas noteikti ir viņš. Nāk šurp.
Donovans raudzījās uz turieni, kur Pauels rādīja ar pirkstu. Viņam nebija stereotāl- skata, tomēr viņš saskatīja mazu kustīgu punktiņu, kas melnoja uz zaigojošo kristālu fona.
— Es viņu redzu, — viņš iebrēcās. — Ejam uz priekšu!
Pauels nometās atkal sēdus uz robota pleciem un ar cimdoto roku paplikšķinaja pa sava Gargantija varenajām krūtīm.
— Aiziet!
— Hoplā! — Donovans auroja, iespiezdams papēžus kā piešus robota sānos.
Roboti devās uz priekšu, bet viņu vienmērīgo soļu dipoņa bezgaisa telpā nebija dzirdama, jo plastmasas skafandri nevadīja skaņu. Bija jūtama vienīgi ritmiska šūpošanās.
— Ātrāk, — Donovans kliedza. Bet ritms nemainījās.
— Par velti, — Pauels atsaucās. — Šīs dzelzs grabažas ir pielāgotas tikai vienam ātrumam. Tu taču nedomā, ka tiem ir selektīvie fleksori!
Viņi bija izlauzušies cauri ēnai, un saules gaisma izlija pār viņiem kā līdz baltkvēlei sakaitēta metāla straume.
Donovans neviļus pielieca galvu.
— Ūū! Vai tās ir iedomas, vai arī tiešām kļūst karsti?
— Drīz būs vēl karstāk, — atskanēja drūma atbilde. — Neizlaid no acīm Spīdiju!
Robots SPD-13 bija jau tik tuvu, ka to varēja skaidri saredzēt. Viņa graciozais
pludlīnijas ķermenis, atstarodams žilbinošu gaismu, viegli un ātri virzījās uz priekšu pa grubuļaino virsmu. Viņa vārds — Spīdijs jeb «ātrais» bija atvasināts no sērijas nosaukuma pirmajiem burtiem, bet tas viņam labi piederējās, jo SPD modeļi bija ātrāki no visiem, ko ražoja firma «United States Robots and Mechanical Men Corporation».
— Hei, Spīdij, — Donovans auroja un izmisīgi māja ar roku.
— Spīdij! — Pauels sauca. — Nāc šurp!
Attālums starp abiem vīriem un nomaldījušos robotu īsā laikā saruka gluži mazs — te, protams, vairāk nopelnu bija Spīdijam nekā Donovana un Pauela vecmodīgajiem, piecdesmit gadus vecajiem «zirgiem», kuri lēni un smagi virzījās uz priekšu.
Viņi jau atradās pietiekami tuvu, lai ievērotu, ka Spīdijs savādi streipuļo, gāzelēdamies te uz vienu, te otru pusi, un, kad Pauels atkal pavicināja ar roku un, grasīdamies vēlreiz pasaukt robotu, cik vien iespējams palielināja sava skafandrā iemontētā kompaktā radioraidītāja skaņu pastiprinājumu, Spīdijs palūkojās augšup un ieraudzīja tos.
Viņš apstājās un brīdi palika stāvot, tikko manami līgodamies, it kā viegla vējiņa šūpots.
Pauels iesaucās:
— Viss kārtībā, Spīdij! Nāc šurp, veco zēn.
Te Pauela radioaustiņās pirmo reizi ieskanējās Spīdija balss.
Viņš teica:
— Braši! Iesim rotaļās. Tu ķersi mani, es ķeršu tevi; nekāda mīla mūs nespēs šķirt. Jo esmu maza gundega, jauka, maza gundega. Urā!
Apsviedies uz papēža, Spīdijs tādā ātrumā aizdrāzās atpakaļ, ka sakusušo putekļu kami zem viņa kājām pašķīda uz visām pusēm.
Pēdējie vārdi, ko viņš aizjoņojot sacīja, bija:
«Zem lielā ozola aug maza puķīte…», kurus pavadīja ērmoti metāliski klikšķi, kas, iespējams, bija robota žagošanās.
Donovans vārgā balsī ieteicās:
— Kur gan viņš ir dzirdējis Džilberta un Salivana dzejoļus? Klau, Greg, viņš … viņš ir piedzēries, vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Ja tu man nebūtu to sacījis, — Pauels sarūgtināts atteica, — es laikam nekā nebūtu ievērojis. Ejam atpakaļ pie klints, citādi es izcepšu.
Pēc brīža Pauels pārtrauca sasprindzināto klusumu.
— Vispirms, — viņš sacīja, — Spīdijs nav piedzēries, — vismaz ne tā, kā cilvēks, jo viņš ir robots un roboti nepiedzeras. Bet kaut kas ar viņu nav kārtībā, un tas ir tas pats, kas cilvēkam reibums.