— Manuprāt, viņš ir piedzēries, — Donovans pārliecināti noteica. — Un es zinu tikai vienu: viņš domā, ka mēs ejam rotaļās ar viņu. Bet mēs to nedarām. Tas mums ir dzīvības vai drausmīgas nāves jautājums.
— Labi. Nesteidzies. Robots ir tikai robots. Ja mums izdosies noskaidrot, kas te īsti par vainu, tad varēsim to novērst un turpināt ceļu.
— Ja mums izdosies… — Donovans īgni izmeta.
Pauels nepievērsa tam uzmanību.
— Spīdijs ir lieliski pielāgots normāliem Merkurija apstākļiem. Bet šis te apvidus …— un viņš apvilka ar roku gaisā plašu loku, — ir pavisam īpatns. Te meklējams atrisinājums. No kurienes, piemēram, uzradušies šie kristāli? Tie varēja izveidoties, kādam šķidrumam lēni atdziestot; bet kur gan gadījies tik karsts šķidrums, ka tas varēja atdzist Merkurija saulē?
— Vulkāniskā darbība, — Donovans tūlīt ieminējās, un Pauels viss saspringa.
— Ar bērna muti runā patiesība … — viņš izdvesa un kādas piecas minūtes klusēja.
Tad viņš jautāja:
— Paklau, Maik, ko tu sacīji Spīdijam, kad sūtīji viņu pēc selēna?
Donovans bija pārsteigts.
— Pie joda, nezinu. Es vienkārši pateicu, lai viņš atnes selēnu.
— Jā, tas ir skaidrs. Bet kā tu to pateici? Mēģini atcerēties vārdu pa vārdam.
— Es sacīju …. ahā … es teicu: «Spīdij, mums ir vajadzīgs selēns. Tu to atradīsi tajā un tajā vietā. Ej un atnes to.» Tas ir viss. Kā tu domā, kas man vēl bija jāsaka?
— Vai tu nepateici, ka tas ir ļoti svarīgi un steidzami?
— Kāpēc lai es to būtu teicis? Tas bija parasts uzdevums.
Pauels nopūtās.
— Tagad vairs neko nevar līdzēt — bet mes nu esam vienreiz sprukās.
Viņš bija nokāpis no sava robota un sēdēja tagad, atspiedies ar muguru pret klinti. Donovans apsēdās līdzās, un viņi sadevās rokās. Tālumā kaistošā saules gaisma, šķita, uzglūnēja viņiem kā kaķis pelei, bet abus milzu robotus līdzās ietina tumsa, no kuras, blāvi mirdzēdamas, uz viņiem noraudzījās to sārtās fotoelektriskās acis, stingas, nekustīgas un vienaldzīgas.
Vienaldzīgas! Tādas pašas kā viss šis riebīgais Merkurijs — mazs, bet ļaunuma pilns.
Donovans izdzirdēja pa radio Pauela saspringto balsi:
— Paklau, sāksim ar trim galvenajiem ro- botikas likumiem — trim likumiem, kas vis- pamatīgāk iekonstruēti robota pozitronu smadzenēs.
Viņš tumsā sāka skaitīt uz cimdotajiem pirkstiem.
— Pirmais: robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.
— Pareizi!
— Otrais, — Pauels turpināja, — robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.
— Pareizi!
— Un trešais: robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.
— Pareizi! Bet ko mums tas dod?
— Esam nonākuši pie atrisinājuma. Pretrunas starp likumiem var novērst ar dažādiem pozitronu potenciāliem robota smadzenēs. Pieņemsim, ka robots iet pretim briesmām un apzinās to. Automātiskais potenciāls, ko ierosina Trešais likums, liek tam griezties atpakaļ. Bet iedomājies, ka viņam kāds pavēl doties briesmās. Tādā gadījumā Otrais likums ierosina pretēju potenciālu, spēcīgāku par iepriekšējo, un robots izpilda pavēli, riskējot ar savu drošību.
— To es zinu. Bet kas no tā izriet?
— Pievērsīsimies Spīdijam. Tas ir viens no jaunākajiem modeļiem, augstākā mērā specializēts un maksā tikpat, cik viens kara kuģis. To nevar vis tik viegli iznīcināt.
— Un kas tad ir?
— Tas, ka, programmējot šos robotus, sevišķa uzmanība tika pievērsta Trešā likuma darbībai — starp citu, tas bija īpaši norādīts prospektos, — tādēļ šie roboti ārkārtīgi spēcīgi reaģē uz briesmām. Bet tu, sūtīdams Spī- diju pēc selēna, devi viņam paviršu pavēli, neko īpaši neuzsvērdams, tādēļ Otrā likuma potenciāls ir visai vājš. Tagad klausies uzmanīgi: līdz šim es tikai konstatēju faktus.
— Turpini vien. Šķiet, ka sāku jau kaut ko saprast.
— Tu redzi, kā tas izpaužas, vai ne? Pie selēna ezera ir kaut kādas briesmas. Robotam tuvojoties, tās pieaug, un zināmā attālumā no tām sākotnēji ārkārtīgi spēcīgais Trešā likuma potenciāls kļūst vienlīdzīgs sākotnēji ļoti vājajam Otrā likuma potenciālam.
Donovans satraukumā uzlēca kājās.
— Un tā rodas līdzsvars. Es saprotu. Trešais likums liek tam griezties atpakaļ, bet Otrais — doties uz priekšu …
— Tādējādi viņš riņķo ap selēna ezeru, visu laiku palikdams uz līnijas, kur izvietoti potenciālu līdzsvara punkti. Un, ja mēs neko neuzsāksim, Spīdijs riņķos tur mūžīgi, kā nebeidzamā dejā.
Tad viņš domīgi turpināja:
— Un tādēļ, starp citu, viņš uzvedas kā piedzēries. Potenciālu līdzsvaram iestājoties, puse no robota smadzeņu pozitronu sakariem nedarbojas. Es neesmu nekāds speciālists robotu nozarē, bet tas ir acīm redzams. Iespējams, ka Spīdijs zaudējis kontroli tieši pār tām pašām viņa gribas mehānisma daļām kā piedzēries cilvēks. Ļo-o-ti jauki!
— Bet kur tad īsti ir briesmas? Ja mēs zinātu, no kā viņš bēg …
— Tu jau to pateici. Vulkāniskā darbība. Kaut kur pie paša selēna ezera izplūst gāzes, kas nāk no Merkurija dzīlēm. Sēra gāze, ogļskābe — un oglekļa oksīds. Lielos daudzumos … un šādā temperatūrā …
Bija dzirdams, ka Donovans norija siekalas.
— Oglekļa oksīds, savienojoties ar dzelzi, dod viegli gaistošo dzelzs karbonilu.
— Un robots, —- Pauels piebilda, — nav nekas cits kā dzelzs.
Tad drūmi turpināja:
— Loģiska spriešana ir ko vērts! Esam noskaidrojuši visu, kas attiecas uz mūsu problēmu, atskaitot to, ko mums tagad darīt. Mēs paši nespējam dabūt selēnu. Tas atrodas pārāk tālu. Nevaram arī sūtīt šos «kleperus», jo vieni paši tie nespēj pārvietoties, un mūs viņi nevar aiznest tik ātri, lai mēs neizceptos. Spīdiju mēs nenotversim, jo šis nejēga domā, ka ejam rotaļās ar viņu, turklāt viņš var skriet sešdesmit jūdzes stundā, bet mūsu ātrums ir tikai četras.
— Ja viens no mums dotos turp, — Donovans nedroši ieteicās, — un atgrieztos izce- pies, tad vēl paliktu otrs.
— Jā, — skanēja sarkastiska atbilde, — tā būtu varen aizkustinoša uzupurēšanās … vienīgi šis cilvēks būtu zaudējis spējas dot attiecīgās pavēles jau labu laiku, pirms viņš sasniegtu ezeru, un nedomā, ka roboti jebkad atgriezīsies pie klints, nesaņēmuši attiecīgu pavēli. Parēķini pats! Mēs atrodamies divas vai trīs jūdzes no ezera — nu, teiksim, divas, — un robots pārvietojas ar četru jūdžu ātrumu stundā; bet mēs savos skafandros varam uzturēties saulē divdesmit minūtes. Ievēro, ka runa jau nav tikai par karstumu vien. Ultravioleto un vēl īsāko saules staru radiācija šeit ir nāvējoša.
— Hm, — Donovans norūca, — pietrūkst desmit minūšu.
— Tā ir vesela mūžība. Un vēclass="underline" tas, ka Treša likuma potenciāls licis Spīdijam apstāties tieši tanī vietā, liecina, ka metāla tvaiki satur daudz oglekļa oksīda — un tādēļ tur jābūt ievērojamai korozijas iedarbībai. Spīdijs uzturas tur jau vairākas stundas, un kā lai mēs zinām, kad viņam pārstās darboties, piemēram, ceļa locītava, un viņš nogāzīsies. Mums ne tikvien jādomā, bet jādomā ātri!