Dziļš, drūms, nomācošs klusums!
Donovans to pārtrauca, cenzdamies runāt vienaldzīgi, bet viņa balss drebēja.
— Tā kā mēs ar turpmākām pavēlēm nevaram pastiprināt Otrā likuma potenciālu, varbūt vajadzētu darboties pretējā virzienā? Ja mēs palielinātu briesmas, pieaugtu Trešā likuma potenciāls, kas liktu Spīdijam atgriezties.
Pauels caur sejsegu jautājoši pavērās Do- novanā.
— Redzi, — Donovans nedroši skaidroja, — lai liktu Spīdijam mainīt maršrutu, mums vajag tikai palielināt oglekļa oksīda koncentrāciju viņa tuvumā. Tur stacijā ir laba analītiskā laboratorija.
— Dabiski, — Pauels piekrita, — tās taču ir raktuves.
— Nu jā. Stacijā jābūt vairākām mārciņām skābeņskābes kalcija izgulsnēšanai.
— Zvēru pie kosmosa, Maik, tu esi ģēnijs!
— Nekāds lielais jau neesmu, — Donovans kautrīgi atzinās. — Gluži vienkārši atcerējos, ka skābeņskābe, kad to karsē, sadalās ogļskābajā gāzē, ūdenī un labajā vecajā oglekļa oksīdā. Redzi, tas palicis atmiņā vēl no koledžas laikiem.
Pauels uzlēca kājās un, lai pievērstu sev milzīgā robota uzmanību, vienkārši iebelza tam pa kāju.
— Hei, — viņš kliedza, — vai tu proti mest?
— Ko, saimniek?
— Ir jau labi. — Pauels klusībā lādēja robota kājminamo domāšanu. Viņš pagrāba klints šķembu ķieģeļa lielumā.
— Paņem šo, — viņš sacīja, — un iesvied tur tajā zilgano kristālu kaudzītē, kas atrodas tieši aiz izliektās plaisas. Vai tu redzi to?
Donovans paraustīja biedru aiz pleca.
— Tas ir par tālu, Greg. Turpat vai pus- jūdze.
— Mieru, — Pauels atteica. — Ņem vērā Merkurija gravitāti, un turklāt — viņa roka ir no tērauda. Skaties!
Robota acis ar mehānisma precizitāti mērīja attālumu. Viņa roka pielāgojās metamā priekšmeta svaram un atvēzējās. Tumsā robota kustības nebija redzamas, bet, pārvietojoties tā ķermeņa svaram, bija dzirdama dunoņa, un pēc mirkļa akmens jau aizlidoja kā melna šautra saules gaismā. Nebija ne gaisa pretestības, kas palēninātu tā lidojumu, nedz vēja, kas to novirzītu sānis, un nokrizdams tas uztrauca gaisā kristālus no «zilās kaudzītes» paša centra.
Pauels līksmi iekliedzās:
— Laižamies pēc skābeņskābes, Maik.
Kad atceļā uz tuneļiem viņi bija nokļuvuši
sagrautajā apakšstacijā, Donovans drūmi ieteicās:
— Kopš brīža, kad mēs mēģinājām Spīdiju notvert, viņš visu laiku klimst šaipus selēna ezera. Vai tu ievēroji?
— Jā.
— Laikam grib ar mums iet rotaļas. Gan mēs viņam parādīsim rotaļas!
Viņi atgriezās pēc vairākām stundām ar trīslitru burkām, kurās bija iepildīta balta viela, stipri vīlušies. Fotoelementi bojājās ātrāk, nekā viņi bija paredzējuši. Abi vīri drūmā apņēmībā klusēdami vadīja savus robotus pretim saules gaismai un gaidošajam Spīdijam.
Spīdijs lēni rikšoja viņiem pretim.
— Lūdzami, atkal! Ho! Re kur saraksts, ērģelniek; ēd ļaudis piparmētru konfektes un pūš jums sejā tās.
— Mēs tev iepūtīsim kaut ko sejā, — Donovans purpināja. — Viņš klibo, Greg.
— Es jau to ievēroju, — skanēja klusa, satraukta atbilde. — Oglekļa oksīds viņu pievārēs, ja mēs nepasteigsimies.
Viņi gāja piesardzīgi, gandrīz zagšus, baidīdamies iztrūcināt pa pusei jukušo robotu. Vēl viņi bija stipri tālu, bet Pauels jau varēja apzvērēt, ka trakais Spīdijs taisās laisties lapās.
— Met nu, — Pauels izdvesa. — Es skaitu līdz trim. Viens … divi…
Divas tērauda rokas vienlaicīgi atvēzējās un izšāvās uz priekšu, divas stikla burkas uzlidoja augstu gaisā un cieši blakus slaidā lokā aiztraucās projām, zaigodamas kā dimanti neciešami spožajā saulē. Tās nokrita bez trokšņa Spīdijam aiz muguras, un gaisā pacēlās sīku skābeņskābes puteklīšu mākonis.
Pauels zināja, ka spožajā Merkurija saules gaismā skābe dzirkstī līdzīgi gāzētam ūdenim.
Spīdijs apgriezās, brīdi palūkojās, tad lēni pakāpās atpakaļ un tikpat gausi sāka uzņemt ātrumu. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš jau nedroši rikšoja tieši pretim abiem vīriem.
Pauels pagriezās atpakaļ.
— Steigsimies pie klints, Maik. Viņš ir laukā no apburtā loka un tagad klausīs mūsu pavēlēm. Man kļūst karsti.
Viņu «zirgi», lēnā, vienmuļā gaitā kūņodamies uz priekšu, nesa viņus pretim ēnai, un tikai tad, kad viņi jau bija tur un sajuta ēnas vēso, maigo pieskārienu, Donovans atskatījās.
— Greg!
Pauels pavēras atpakaļ un gandrīz vai iekliedzās. Spīdijs tagad soļoja lēni, ļoti lēni, bet… pretējā virzienā. Viņš bija atkal nokļuvis savā apburtajā lokā un tagad arvien paātrināja gaitu. Caur stereotālskati likās, ka viņš ir tuvu un tomēr pilnīgi neaizsniedzams.
Donovans iekliedzās:
— Jānotver viņš! — un piecirta robotam ar papēdi, mudinādams to doties ceļā, bet Pauels atsauca viņu atpakaļ.
— Tu viņu nepanāksi, Maik. Tas ir veltīgi.
Viņš nemierīgi grozījās uz sava robota pleciem un nevarīgās dusmās vīstīja dūres.
— Pie velna, kāpēc es to visu sapratu piecas sekundes par vēlu? Maik, mēs esam zaudējuši vairākas stundas.
— Ir vajadzīgs lielāks daudzums skābeņ- skābes, — Donovans vienaldzīgi sacīja. — Koncentrācija bija par vāju.
— Arī septiņu tonnu nepietiktu. Un mēs jau nepagūtu to likt lietā, pat ja mums būtu tik daudz, jo oglekļa oksīds saēd Spīdiju. Vai tu tiešām nesaproti, Maik, kas īsti notiek?
— Nē, — Donovans atzinās.
— Mēs esam radījuši tikai jaunu līdzsvaru. Kad mēs ar oglekļa oksīdu pastiprinām Trešā likuma potenciālu, Spīdijs kāpjas atpakaļ, līdz atkal iestājas līdzsvars, bet, oglekļa oksīdam izgaistot, viņš dodas uz priekšu un tur no jauna rodas līdzsvars.
Pauela balsī jautās izmisums.
— Tā ir tā pati vecā riņķa deja. Mēs .varam tikai piebremzēt Otro likumu vai arī pastiprināt Trešo likumu, bet mēs netiekam ne no vietas — mainās tikai līdzsvara novietojums. Mums jātiek ārpus šo likumu robežām.
Tad viņš pievirzīja savu robotu tuvāk Do- novana robotam, tā ka viņi sēdēja tagad viens otram pretī, divas spokainas ēnas tumsā, un Pauels čukstēja:
— Maik!
— Vai tās ir beigas? — tas skanēja gurdi.
— Tad atgriezīsimies stacijā un nogaidīsim, līdz fotoelementi galīgi izdegs. Pēc tam paspiedīsim viens otram roku, ieņemsim ciān- kāliju un nomirsim, kā džentlmeņiem pieklājās. — Viņš aprauti iesmējās.
— Maik, — Pauels nopietni atkartoja,
— mums jādabū Spīdijs.
— Es zinu.
— Maik, — viņš vēlreiz atkārtoja un, brīdi vilcinājies, turpināja: — Vienmēr vēl paliek Pirmais likums. Man tas bija ienācis prātā … jau agrāk… bet tas der, kad vairs nav nekādu cerību.
Donovans pacēla acis, un viņa balss kļuva žirgtāka:
— Mums vairs nav nekādu cerību.
— Labi. Saskaņā ar Pirmo likumu robots nevar noskatīties, ka cilvēkam notiek kas ļauns robota bezdarbības dēļ. Otrais un Trešais likums tam nespēj turēties pretī. Nespēj, Maik.
— Pat ja robots ir pa pusei jucis? Nu viņš tak ir piedzēries. Tu to zini.
— Tas, protams, ir risks.
— Labi. Ko tu domā darīt?