— Es gribu doties saules pusē un palūkoties, kā darbosies Pirmais likums. Ja neizdosies izjaukt līdzsvaru, tad… velns parāvis! — vai nav vienalga — tūlīt vai trīs četras dienas vēlāk.
— Uzgaidi, Greg. Pastāv arī cilvēku
likumi. Tu nedrīksti tur iet tāpat vien. Mums jālozē, jo arī man ir tiesības to uzņemties.
— Labi. Ies tas, kas pirmais pateiks, cik ir četrpadsmit kubā. — Un gandrīz tūlīt piebilda: — Divi tūkstoši septiņsimt četrdesmit četri!
Donovans juta, ka viņa robots sagrīļojas, kad Pauela «zirgs» to nejauši pagrūda, un tad Pauels jau bija ceļā pretim saules gaismai. Donovans atvēra muti, lai sauktu, bet tomēr klusēja. Tas trakais, protams, bija jau iepriekš izrēķinājis, cik ir četrpadsmit kubā. Tas izskatījās pēc viņa.
Saule šoreiz dedzināja vēl nežēlīgāk, un Pauels juta, ka viņam neciešami sāk niezēt mugura. Iespējams, ka tās bija tikai iedomas, bet varēja būt arī, ka spēcīgā radiācija jau sajūtama cauri skafandram.
Spīdijs vēroja viņu, vairs neapsveicot ar Džilberta un Salivana savārstījumiem. Paldies par to pašu! Bet Pauels neiedrošinājās iet tam pārāk tuvu klāt.
Viņš atradās trīssimt jardu attālumā, kad Spīdijs sāka kāpties atpakaļ, piesardzīgi, soli pa solim — un Pauels palika uz vietas. Viņš nolēca no sava robota pleciem un viegli atsitās pret kristālisko pamatu, kristālu graudiem uzlidojot gaisā.
Viņš turpināja ceļu pa irdeno virsmu, zem viņa kājām slīdēja kristāli. Bija grūti iet zemās gravitācijas apstākļos. Pēdas dega kā ugunī. Pār plecu viņš uzmeta skatienu melnajai klints ēnai un saprata, ka ir aizgājis tik tālu, ka nevarēs vairs atgriezties ne pats saviem spēkiem, nedz arī ar tūļīgā robota palīdzību. Spīdijs tagad bija viņa vienīgā cerība, un, par to domājot, viņam sažņaudzās sirds.
Diezgan iets! Viņš apstājās.
— Spīdij! — viņš sauca. — Spīdij!
Slaidais, moderni veidotais robots tur
priekšā brīdi vilcinājās, apstājās, tad atkal sāka kāpties atpakaļ.
Pauels centās runāt pēc iespējas lūdzošā balsī un juta, ka tas izdodas bez izlikšanās.
— Spīdij, man jātiek atpakaļ ēnā, citādi saule mani nogalinās. Runa ir par dzīvību vai nāvi. Spīdij, palīdzi man!
Spīdijs paspēra soli uz priekšu un apstājās. Robots sāka runāt, bet, izdzirdis viņa vārdus, Pauels ievaidējās. Spīdijs sacīja: «Kad esi slims un miegs tev liegts …» Un tā joprojām …
Karstums bija neciešams! Ar vienu aci Pauels pamanīja kādu tuvojamies un it kā apreibis apgriezās, bet pārsteigumā sastinga: milzīgais robots, uz kura viņš bija jājis, soļoja — soļoja šurp viens, bez jātnieka.
Viņš uzrunāja Pauelu:
— Piedodiet, saimniek. Es nedrīkstu pārvietoties bez cilvēka, bet jums draud briesmas.
Protams, Pirmais likums bija pārāks par visu! Bet Pauelam šis sagrabējušais ķēms nebija vajadzīgs, viņam bija vajadzīgs Spīdijs! Viņš paspēra dažus soļus tālāk, enerģiski mādams un saukdams:
— Es tev aizliedzu tuvoties! Es tev pavēlu apstāties!
Tas bija veltīgi. Pirmā likuma potenciālu nevarēja pārvarēt. Robots truli atkārtoja:
— Jums draud briesmas, saimniek.
Pauels izmisīgi palūkojās apkārt. Viņa skatiens bija aizmiglots, smadzenēs kaut kas dega un griezās virpuļu virpuļiem, elpa dedzināja krūtis, visa apkārtne likās tīta ņirbošā dūmakā.
Viņš pēdējo reizi izmisīgi iesaucās: < — Spīdij! Es mirstu, nolādēts! Kur tu esi? Spīdij, palīdzi man!
Viņš vēl arvien streipuļoja atpakaļ, instinktīvi pūlēdamies tikt vaļā no nelūgtā milzīgā robota, kad piepeši sajuta tērauda pirkstus pieskārāmies rokai un izdzirdēja balsi ar metālisku pieskaņu satraukti un vainīgi sakām:
— Ak dievs, šef, ko jūs te darāt? Bet es tāds kā apjucis …
— Lai nu paliek, — Pauels vārgi nomurmināja. — Nogādā mani klints ēnā — un labi ātri!
Viņš vēl juta, ka viņu paceļ gaisā un ātri nes projām, sajuta svilinošo tveici un tad zaudēja samaņu …
Atžirdzis viņš ieraudzīja Donovanu, kas smaidīdams bija noliecies pār viņu.
— Kā tu jūties, Greg?
— Lieliski! — skanēja atbilde. — Kur ir Spīdijs!
— Tepat. Es viņu aizsūtīju uz citu selēna ezeru, piekodinājis, lai šoreiz par katru cenu dabū selēnu. Viņš to atnesa pēc četrdesmit divām minūtēm un trīs sekundēm. Es uzņēmu laiku. Viņš nevar vien beigt atvainoties par savu riņķa deju. Viņš neiedrošinās tuvoties tev, jo nezina, ko tu teiksi.
— Velc viņu šurp, — Pauels atbildēja.
— Spīdijs nav vainīgs. — Viņš pastiepa roku un satvēra robota metāla ķetnu. — Viss kārtībā, Spīdij. — Tad piebilda Donovanam:
— Vai zini, Maik, ko es nupat domāju?
— Nu?
— Ja, — viņš paberzēja seju — gaiss bija tik patīkami vēss, — zini, tiklīdz būsim šeit visu paveikuši un Spīdijam būs beigušies viņa izmēģinājumi dabā, mūs sūtīs uz kādu no kosmiskajām stacijām …
— Tas nevar būt!
— Tomēr! Vismaz tā man sacīja pirms mūsu aizbraukšanas vecā Kelvinas madāma. Es tev par to neko neteicu, jo grasījos protestēt pret šo nodomu.
— Protestēt? — Donovans iesaucās.
— Bet…
— Jā, es zinu. Tagad viss ir kārtībā. Divsimt septiņdesmit trīs grādi zem nulles. Vai tā nebūs tīrā bauda?
— Kosmiskā stacija, — Donovans noteica.
— Lai notiek, es esmu gatavs.
LOĢIKA
Pēc pusgada viņi bija citādās domās par kosmiskajām stacijām. Varenās saules versmi gan nomainīja samtaini melnais izplatījums, taču, kad jāizmēģina eksperimentālo robotu darbība, apstākļu pārmaiņai nav lielas nozīmes. Neatkarīgi no apkārtnes cilvēkam te jāsastopas aci pret aci ar neizdibināmajām pozitronu smadzenēm, par kurām ģēniji ar logaritmiskajiem lineāliem apgalvo, ka tām esot jādarbojas tā un ne citādi.
Taču tās darbojas citādi. Pauels un Donovans pārliecinājās par to jau nepilnu divu nedēļu laikā.
_ Gregorijs Pauels, uzsvērdams katru vārdu, lēni sacīja:
— Pirms nedēļas mēs ar Donovanu tevi samontējām.
Viņš domīgi sarauca uzacis un paplūkāja brūnās ūsas.
Piektās Saules stacijas salonā valdīja klusums, vienīgi kaut kur tālu lejā tikko dzirdami dūca varenie izstarotāji.
Robots KT-1 sēdēja nekustīgi. Viņa ķermeņa oksidētā tērauda plāksnes laistījās
spožo spuldžu gaismā, un sārti kvēlainie fotoelementi, kas viņam bija acu vietā, cieši vērās otrpus galda sēdošajā Zemes cilvēkā._
Pauels apspieda pēkšņās dusmas. Šiem robotiem bija īpatnējs domāšanas veids. Trīs robotikas likumi gan bija spēkā. Tiem vajadzēja būt spēkā. Par to galvotu ikviens «U. S. Robots» darbinieks, sākot ar pašu Ro- bertsonu un beidzot ar apkopēju. Par KT-1 nevajadzēja raizēties! Un tomēr … KT roboti bija pirmie šā tipa modeļi, un šis te bija pats pirmais KT robots. Uz papīra uzšņāptās formulas ne vienmēr pasargāja no faktiem.
Beidzot robots sāka runāt. Viņa balss skanēja auksti — tā bija metāla membrānas neizbēgama īpašība.
— Vai jūs saprotat, cik nopietns ir šāds apgalvojums, Pauel?
— Kāds taču tevi ir iztaisījis, Kjūtij, — Pauels piezīmēja. — Tu pats atzīsti, ka tava atmiņa ne no kā radusies apmēram pirms nedēļas. Es varu tev to izskaidrot. Mēs ar Do- novanu samontējām tevi no daļām, kuras tika šurp atsūtītas.