Выбрать главу

Kjūtijs gluži kā cilvēks noslēpumaini pa­raudzījās uz saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem.

—  Man šķiet, ka te jābūt kādam pieņema­mākam izskaidrojumam nekā šis. Liekas ne­ticami, ka jūs radījāt mani.

Zemes cilvēks negaidīti iesmējās:

—  Kāpēc gan?

—      Pieņemsim, ka tā ir intuīcija. Pagaidām

vairāk neko nevaru pateikt. Bet es to gribu izdomāt līdz galam. Loģiski pamatotu sprie­dumu virkne neizbēgami noved pie patiesī­bas, un es nerimšos, iekāms nenonākšu pie tās.

Pauels piecēlās un apsēdās līdzās robotam pie galda. Viņš pēkšņi sajuta stipras simpāti­jas pret šo savādo mašīnu. Tā nepavisam ne­līdzinājās parastajiem robotiem, kas cītīgi veica stacijā katrs savu noteikto uzdevumu, paklausot iepriekš ieprogrammētajiem stabi­lajiem pozitronu sakariem.

Pauels uzlika roku uz Kjūtija tērauda pleca. Metāls bija auksts un ciets.

—   Kjūtij, — viņš teica, — es centīšos tev šo to paskaidrot. Tu esi pirmais robots, kas interesējas par savu izcelšanos, un, manu­prāt, pirmais, kas ir spējīgs izprast apkār­tējo pasauli. Panāc man līdz.

Veikli piecēlies, robots sekoja Pauelam, un viņa biezās porainās gumijas pazoles nedzir­dami skāra grīdu. Zemes cilvēks piespieda podziņu, un sienas taisnstūra sekcija paslī­dēja sānis. Caur biezo, dzidro stiklu kjuva redzams zvaigžņu izraibotais izplatījums.

—  Esmu to redzējis caur iluminatoriem mašīntelpā, — Kjūtijs sacīja.

—   Es zinu, — Pauels teica. — Kā tu domā, kas tas ir?

—  Tieši tas, ko mēs redzam — kāda melna viela tūlīt aiz stikla, tajā izkaisīti mirdzoši punktiņi. Es zinu, ka mūsu izstarotājs raida starus uz dažiem no šiem punktiņiem — vienmēr uz vieniem un tiem pašiem — un ari to, ka šie punktiņi pārvietojas un stari tiem līdz. Tas ir viss.

—    Labi. Tagad klausies uzmanīgi. Melnā viela ir tukšums — bezgalīgs tukšums. Mazie mirdzošie punktiņi ir milzīgas matērijas ma­sas, kas satur enerģiju. Pēc formas tās ir lo­des, no kurām dažas sasniedz miljoniem jūdžu diametrā, — salīdzinājumam iegaumē, ka mūsu stacijas caurmērs ir tikai viena jūdze. Šie punktiņi šķiet tik niecīgi tādēļ, ka atrodas neiedomājami tālu.

Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, at­rodas tuvāk un ir daudz mazāki. Šīs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi paši cilvēki kā es — daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbraukuši no vienas šā­das pasau-les. Mūsu stari apgādā šīs pasau­les ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojošas lodes, kura atrodas netālu no mums. Šo lodi mēs saucam par Sauli. Tā at­rodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.

Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tē­rauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņš jautāja:

—  Kurš ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradušies?

Pauels uzmeklēja Zemi.

—   Šis te. Šī pati gaišā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. — Viņš pasmai­dīja. — Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs mil­jardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pā­ris nedēļām es būšu atkal tur pie viņiem.

Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēkšņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungošana gan nedzirdēja nekādas melodijas — šī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trinkšķus. Tie pārtrūka tikpat piepeši, kā bija sākušies.

—  Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cē­lies.

—  Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad šīs sta­cijas, kas apgādā planētas ar Saules ener­ģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cil­vēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt šeit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvē­kus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tieši skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad kon­struēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstā­vīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.

Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aiz­vērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar pie­durkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.

—  Vai jūs tiešām domājat, — Kjūtijs lēni sacīja, — ka es noticēšu šai sarežģītai un maz pārliecinošai hipotēzei, kuru nupat izklāstī­jāt? Par ko gan jūs mani turat?

Pauels, tumši pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:

—       Velns pārāvis! Ta taču nav nekada hi­potēze! Tie ir fakti!

Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:

—        Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūdžu diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tukšums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģināšu to at­risināt savā nodabā. Sveiki.

Viņš pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliekšņa viņš paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamā­dams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno ska­tienu, kas viņu pavadīja.

Maiks Donovans sabužināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīkušu skatienu.

—       Ko tā staigājošā grabažu kaste te gvelza? Kam viņš netic?

Pauels nikni paraustīja ūsas.

—       Viņš ir skeptiķis, — skanēja skarba at­bilde. — Viņš netic, ka mēs viņu samontē­jām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.

—       Žēlīgais Saturn, mums ir gadījies vāj­prātīgs robots!

—  Viņš teicās pats par visu tikt skaidrībā.

—       Jauki, — Donovans sacīja saldenā balsī, — es ceru, ka viņš parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.

Tad viņš pēkšņi aizsvilās dusmās:

—       Klausies! Ja šī lūžņu kaudze ar mani tu- nās tik nekaunīgi, es noraušu viņa hromēto pauri!

Donovans iekrita krēslā un izvilka no ka­batas nobružātu šausmu romāna sējumiņu.

— Vai zini, šis robots jau sen man krīt uz nerviem — viņš ir pārlieku ziņkārīgs.

Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.

—   Vai Pauels ir šeit?

Nepārtraukdams ēšanu, Donovans atbil­dēja:

—  Viņš vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.

Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un ap­sēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš tu­rēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinā­dams salātus un birdinādams maizes drupa- čas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusē­dams gaidīja.

Pauels pacēla galvu.

—  Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es pa­tiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjū- tij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.

—  Viss ir padarīts, — robots mierīgi at­bildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.

—  Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja

ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spal­viņa.

Robots apsēdās un rami pavēstīja:

—   Esmu izdarījis slēdzienu.

Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.

—  Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …

Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja vi­ņam klusēt.

—  Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.