Kjūtijs gluži kā cilvēks noslēpumaini paraudzījās uz saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem.
— Man šķiet, ka te jābūt kādam pieņemamākam izskaidrojumam nekā šis. Liekas neticami, ka jūs radījāt mani.
Zemes cilvēks negaidīti iesmējās:
— Kāpēc gan?
— Pieņemsim, ka tā ir intuīcija. Pagaidām
vairāk neko nevaru pateikt. Bet es to gribu izdomāt līdz galam. Loģiski pamatotu spriedumu virkne neizbēgami noved pie patiesības, un es nerimšos, iekāms nenonākšu pie tās.
Pauels piecēlās un apsēdās līdzās robotam pie galda. Viņš pēkšņi sajuta stipras simpātijas pret šo savādo mašīnu. Tā nepavisam nelīdzinājās parastajiem robotiem, kas cītīgi veica stacijā katrs savu noteikto uzdevumu, paklausot iepriekš ieprogrammētajiem stabilajiem pozitronu sakariem.
Pauels uzlika roku uz Kjūtija tērauda pleca. Metāls bija auksts un ciets.
— Kjūtij, — viņš teica, — es centīšos tev šo to paskaidrot. Tu esi pirmais robots, kas interesējas par savu izcelšanos, un, manuprāt, pirmais, kas ir spējīgs izprast apkārtējo pasauli. Panāc man līdz.
Veikli piecēlies, robots sekoja Pauelam, un viņa biezās porainās gumijas pazoles nedzirdami skāra grīdu. Zemes cilvēks piespieda podziņu, un sienas taisnstūra sekcija paslīdēja sānis. Caur biezo, dzidro stiklu kjuva redzams zvaigžņu izraibotais izplatījums.
— Esmu to redzējis caur iluminatoriem mašīntelpā, — Kjūtijs sacīja.
— Es zinu, — Pauels teica. — Kā tu domā, kas tas ir?
— Tieši tas, ko mēs redzam — kāda melna viela tūlīt aiz stikla, tajā izkaisīti mirdzoši punktiņi. Es zinu, ka mūsu izstarotājs raida starus uz dažiem no šiem punktiņiem — vienmēr uz vieniem un tiem pašiem — un ari to, ka šie punktiņi pārvietojas un stari tiem līdz. Tas ir viss.
— Labi. Tagad klausies uzmanīgi. Melnā viela ir tukšums — bezgalīgs tukšums. Mazie mirdzošie punktiņi ir milzīgas matērijas masas, kas satur enerģiju. Pēc formas tās ir lodes, no kurām dažas sasniedz miljoniem jūdžu diametrā, — salīdzinājumam iegaumē, ka mūsu stacijas caurmērs ir tikai viena jūdze. Šie punktiņi šķiet tik niecīgi tādēļ, ka atrodas neiedomājami tālu.
Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, atrodas tuvāk un ir daudz mazāki. Šīs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi paši cilvēki kā es — daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbraukuši no vienas šādas pasau-les. Mūsu stari apgādā šīs pasaules ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojošas lodes, kura atrodas netālu no mums. Šo lodi mēs saucam par Sauli. Tā atrodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.
Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tērauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņš jautāja:
— Kurš ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradušies?
Pauels uzmeklēja Zemi.
— Šis te. Šī pati gaišā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. — Viņš pasmaidīja. — Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs miljardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pāris nedēļām es būšu atkal tur pie viņiem.
Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēkšņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungošana gan nedzirdēja nekādas melodijas — šī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trinkšķus. Tie pārtrūka tikpat piepeši, kā bija sākušies.
— Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cēlies.
— Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad šīs stacijas, kas apgādā planētas ar Saules enerģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cilvēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt šeit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvēkus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tieši skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad konstruēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstāvīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.
Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aizvērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar piedurkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.
— Vai jūs tiešām domājat, — Kjūtijs lēni sacīja, — ka es noticēšu šai sarežģītai un maz pārliecinošai hipotēzei, kuru nupat izklāstījāt? Par ko gan jūs mani turat?
Pauels, tumši pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:
— Velns pārāvis! Ta taču nav nekada hipotēze! Tie ir fakti!
Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:
— Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūdžu diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tukšums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģināšu to atrisināt savā nodabā. Sveiki.
Viņš pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliekšņa viņš paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamādams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno skatienu, kas viņu pavadīja.
Maiks Donovans sabužināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīkušu skatienu.
— Ko tā staigājošā grabažu kaste te gvelza? Kam viņš netic?
Pauels nikni paraustīja ūsas.
— Viņš ir skeptiķis, — skanēja skarba atbilde. — Viņš netic, ka mēs viņu samontējām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.
— Žēlīgais Saturn, mums ir gadījies vājprātīgs robots!
— Viņš teicās pats par visu tikt skaidrībā.
— Jauki, — Donovans sacīja saldenā balsī, — es ceru, ka viņš parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.
Tad viņš pēkšņi aizsvilās dusmās:
— Klausies! Ja šī lūžņu kaudze ar mani tu- nās tik nekaunīgi, es noraušu viņa hromēto pauri!
Donovans iekrita krēslā un izvilka no kabatas nobružātu šausmu romāna sējumiņu.
— Vai zini, šis robots jau sen man krīt uz nerviem — viņš ir pārlieku ziņkārīgs.
Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.
— Vai Pauels ir šeit?
Nepārtraukdams ēšanu, Donovans atbildēja:
— Viņš vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.
Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un apsēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš turēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinādams salātus un birdinādams maizes drupa- čas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusēdams gaidīja.
Pauels pacēla galvu.
— Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es patiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjū- tij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.
— Viss ir padarīts, — robots mierīgi atbildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.
— Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja
ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spalviņa.
Robots apsēdās un rami pavēstīja:
— Esmu izdarījis slēdzienu.
Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.
— Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …
Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja viņam klusēt.
— Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.