— Šīs divas dienas esmu pavadījis sasprindzinātā pašanalīzē, — Kjūtijs sacīja, — un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo drošo pieņēmumu, kādu varēju izraudzīties: es eksistēju, jo es domāju …
Pauels novaidējās:
— Ak Jupiter, robots Dekarts!
— Kas tas Dekarts ir? — Donovans vaicāja. — Paklau, vai tiešām mums te jāsēž un jāklausās, ko tas metāla maniaks…
— Paliec klusu, Maik!
Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:
— Un tūdaļ radās jautājums: kas ir manas esamības cēlonis?
Pauels izbrīnā pavēra muti.
— Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.
— Un, ja tu mums netici, — Donovans piebilda, — mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.
Robots noraidoši izstiepa savas stiprās rokas.
— Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,
citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radījuši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.
Pauels nomierinoši uzlika roku uz Dono- vana savilktās dūres.
— Kāds tev pamats tā sacīt?
Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavisam nelīdzinājās cilvēka smiekliem — tik mehāniskas skaņas viņš vēl nekad nebija izgrūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat ne- modulēti.
— Palūkojieties uz sevi, — viņš beidzot sacīja, — es to saku bez jebkāda nicinājuma, — palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties organiskajām vielām, kā, piemēram, šī.
Viņš nicīgi parādīja ar pirkstu uz Dono- vana sviestmaizes atliekām.
— Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas intensitātes izmaiņas vājina jūsu darbošanās spējas. Jūs esat surogāts!
Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tieši uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apziņas un viegli paciešu krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pīšļos jūsu muļķīgo hipotēzi.
Lāsti, kurus Donovans visu laiku paklusi murmināja, atskanēja pavisam skaļi, kad viņš, rudās uzacis saraucis, pielēca kajas.
— Labi, tu metāla izdzimteni, kas tad tevi ir radījis, ja ne mēs?
Kjūtijs nopietni pamāja ar galvu.
— Ļoti labi, Donovan. Tieši šo jautajumu esmu sev uzdevis kā nākošo._ Acīmredzot manam radītājam jābūt varenākam par mani, tātad ir tikai viena iespēja.
Zemes cilvēki apstulbuši raudzījas viņa, bet Kjūtijs turpināja:
— Kas ir visas darbības centrs šeit, stacijā? Kam mēs visi kalpojam? Kas saista visu mūsu uzmanību? — Viņš nogaidīdams klusēja.
Donovans izbrīnā uzlūkoja savu biedru.
— Varu saderēt, ka šis skārda plānprātiņš runā par enerģijas pārveidotāju.
— Vai tā ir, Kjūtij? — Pauels vīpsnādams jautāja.
— Es runāju par Kungu, — sekoja dzedra atbilde.
Donovans sāka nevaldāmi smieties, un pat Pauels paklusi iespurdzās.
Kjūtijs piecēlās, un viņa liesmojošo acu skatiens slīdēja no viena Zemes cilvēka uz otru.
— Tas tomēr tā ir, un es nebrīnos, ka jūs tam negribat ticēt. Esmu pārliecināts, ka jūs abi te ilgi nepaliksiet. Pauels pats teica, ka sākumā Kungam kalpojuši tikai cilvēki, pēc tam palīgdarbus veica roboti, un, beidzot, es esmu šeit, lai vadītu robotus. Sie fakti ir neapšaubāmi, bet to izskaidrojums pilnīgi neloģisks. Vai gribat zināt patiesību, kas ir visa pamatā?
— Turpini, Kjūtij. Tu mūs uzjautrini.
— Vispirms Kungs ir radījis zemākās būtnes — cilvēkus, kurus bija viegli izveidot. Pakāpeniski viņš sāka tos aizstāt ar augstāk attīstītām būtnēm — robotiem — un beidzot radīja mani, kam jāstājas pēdējo cilvēku vietā. Kopš šā brīža es kalpošu Kungam.
— Nekas tamlīdzīgs, — Pauels asi atcirta. — Tu pildīsi mūsu rīkojumus un turēsi muti ciet, līdz mēs pārliecināsimies, ka vari patstāvīgi apkalpot enerģijas pārveidotāju. Iegaumē! Pārveidotāju, nevis Kungu! Ja izrādīsies, ka tu neatbilsti mūsu prasībām, mēs tevi izjauksim. Un tagad, ja tev nav iebildumu, vari iet. Paņem līdz šos datus un kā nākas pieraksti tos.
Kjūtijs paņēma papīrus un, neteicis ne vārda, izgāja laukā. Donovans smagi atgāzās krēslā un iegrūda pirkstus matos.
— Šis robots mums vēl sagādās nepatikšanas. Viņš ir galīgi jucis!
Vadības telpā enerģijas pārveidotāja vienmuļa dūkoņa skanēja daudz stiprāk. Te tai vēl pievienojās Geigera skaitītāju klikšķi un kada pusduča mazu signāllampiņu haotiskie sicieni.
Donovans novērsa skatienu no teleskopa un uzgrieza gaismu.
— Ceturtās stacijas stars sasniedza Marsu sarakstā noteiktajā laikā. Mēs varam izslēgt savējo.
Pauels izklaidīgi pamāja ar galvu.
— Kjūtijs ir lejā, mašīntelpā. Es došu signālu, un viņš par to parūpēsies. Paskaties, Maik, ko tu teiksi par šiem skaitļiem?
Donovans piemiedza aci un iesvilpās:
— Tā tik vienreiz ir gamma staru intensitāte! Vecā Saule ir tīri labā omā.
— Jā-ā, — Pauels īgni novilka, — ja izcelsies elektronu vētra, mums neklāsies labi. Mūsu stars, kas pievērsts Zemei, atrodas tieši vētras joslā. — Pauels pikti atgrūda krēslu no galda. — Nav ko uztraukties! Kaut tikai tā neizceltos, pirms ieradīsies maiņa, bet tas būs tikai pēc desmit dienām. Paklau, Maik, vai tu nenobrauktu lejā un nepavērotu Kjūtiju?
— Labi! Padod šurp man tās mandeles.
Donovans satvēra maisiņu, ko biedrs viņam pasvieda, un devās uz liftu.
Lifta kabīne viegli slīdēja lejā un apstājās pie šaura metāla tiltiņa milzīgajā mašlntelpā. Donovans pārliecās pār margām un palūkojās lejā. Tur darbojās vareni ģeneratori, un no raidītāja elektronlampām nāca dobja dūkoņa, kas bija dzirdama visā stacijā.
Donovans ieraudzīja Kjūtija lielo mirdzošo stāvu pie Marsa raidītāja lampas, kur tas
uzmanīgi vēroja robotu grupas saskaņoto darbu.
Pēkšņi Donovans sastinga. Roboti, kas līdzās milzīgajai cauruļveida lampai izskatījās pavisam niecīgi, noliektām galvām nostājās tās priekšā ierindā, kamēr Kjūtijs lēni soļoja no viena ierindas gala līdz otram. Pagāja kādas piecpadsmit sekundes, tad ar žva- dzoņu, kas uz mirkli pārspēja ģeneratora skaļo murdoņu, visi roboti nometās ceļos.
Donovans kliegdams nodrāzās pa šaurajām kāpnēm lejā. Pietvīcis sarkans kā viņa ugunīgie mati, lādēdamies un dūres nikni pa gaisu vicinādams, viņš metās pie robotiem.
— Velns lai parauj, kas te notiek, jūs stulbeņi? Pie darba! Projām pie Marsa elektron- lampas! Ja līdz vakaram nepagūsiet to izjaukt, iztīrīt un atkal samontēt, es ar maiņstrāvu izkausēšu jums smadzenes.
Neviens pats robots nepakustējās!
Pat Kjūtijs ne. Viņš vienīgais no visiem bija palicis stāvot robotu ierindas otrā galā un cieši raudzījās varenā mehānisma tumšajās dzīlēs.
Donovans pagrūda tuvākstāvošo robotu.
— Celies augšā! — viņš uzbļāva. Robots nesteigdamies paklausīja. Tā foto-
elektriskās acis pārmetoši uzlūkoja Zemes cilvēku.
— Nav cita kunga kā vien tas Kungs, — robots sacīja, — un KT-1 ir tā pravietis.
— Ko-o?