— Paklau, — Donovans piepeši iekliedzās, atbrīvodamies no Kjūtija draudzīgās, bet smagās rokas, — iedziļināsimies lietas būtībā. Kam galu galā vajadzīgi šie stari? Mūsu izskaidrojums šķiet labs un loģisks. Vai tev ir kāds labāks padomā?
— Starus pēc saviem ieskatiem raida tas Kungs, — skanēja nelokāma atbilde. — Ir dažas lietas, — Kjūtijs bijīgi pacēla acis augšup, — kas nav izdibināmas. Te es cenšos tikai kalpot, bet nejautāt.
Pauels lēni apsēdās un drebošam rokam aizsedza seju.
— Ej projām, Kjūtij. Ej projām un ļauj man padomāt.
— Es atsūtīšu jums ēdienu, — Kjūtijs laipni atteica.
Atbildes vietā atskanēja izmisīgs vaids, un robots izgāja laukā.
— Greg, — Donovans aizsmakušā balsī čukstēja, — mums kaut kas jādara. Mums viņš jāpārsteidz un jāpanāk īssavienojums. Koncentrēta slāpekļskābe locītavā …
— Nekļūsti aušīgs, Maik. Vai tu domā, ka Kjūtijs ļaus mums ar skābi rokā tuvoties viņam? Vajag ar viņu izrunāties, es tev saku. Tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā mums viņš jāpierunā, lai ielaiž mūs vadības telpā, citādi esam dimbā.
Nevarīgās dusmās viņš šūpojās krēslā uz priekšu un atpakaļ.
_— Tas ir kaut kas nedzirdēts — mēģināt pārliecināt robotu! Tas ir… tas ir…
— Pazemojoši, — Donovans nobeidza.
— Vēl ļaunāk.
— Klau! — Donovans pēkšņi iesmējās. — Kāpēc mums viņš jāpārliecina? Parādīsim viņam! Samontēsim viņa acu priekšā vēl vienu robotu. Tad viņš būs spiests ņemt savus vārdus atpakaļ.
Pauela seja lēni atplauka smaidā.
— Iedomājies tikai, kādu seju rādīs šis skrūvju jūklis, redzot mūs to darām, — Donovans piebilda.
Robotus, protams, ražo uz Zemes, bet pārvadāt kosmosā tos ir daudz vieglāk pa daļām, kuras tad samontē uz vietas. Tas, starp> citu, arī nepieļauj iespēju, ka pilnīgi samontēts un noregulēts robots, vēl atrazdamies uz; Zemes, aizklīstu projām, tādējādi nostādīdams firmu «U. S. Robots» aci pret aci ar stingrajiem likumiem, kas aizliedz izmantot robotus uz Zemes.
Sakarā ar to tādiem darbiniekiem kā Pauels un Donovans uzlika par pienākumu arī robotu samontēšanu, kas bija grūts un sarežģīts darbs.
Pauels un Donovans nekad nebija izjutuši šā darba grūtumu tik skaudri kā todien, kad viņi atpūtas telpā sāka montēt robotu tā Kunga pravieša — robota KT-1 stingrā uzraudzībā.
Montējamais robots, kāds vienkāršs MS modelis, atradās uz galda jau gandrīz pilnīgi gatavs. Pēc triju stundu darba nesamontēta bija palikusi tikai galva. Pauels uz mirkli mitējās strādāt, lai noraustu sviedrus no pieres, un nedroši palūkojās uz Kjūtiju.
Tas, ko viņš ieraudzīja, nebija nekas iepriecinošs. Trīs stundas Kjūtijs bija nosēdējis klusi un nepakustēdamies, un viņa sejā, kas aizvien bija neizteiksmīga, tagad neatspoguļojās itin nekas.
— Lūkosim tagad ielikt smadzenes, Maik, — Pauels, smagi nopūties, teica.
Donovans atvēra hermētiski noslēgtu kārbu un no eļļas, ar kuru tā bija piepildīta, izcēla otru kārbu. Attaisījis to, viņš no porainas gumijas apvalka izņēma nelielu lodi.
Donovans rīkojās ar to ļoti piesardzīgi, jo tas bija vissarežģītākais mehānisms, ko cilvēks jebkad radījis. Zem lodes plānā platīna apvalka atradās pozitronu smadzenes, kuru trauslajā struktūrā bija iestrādāti precīzi aprēķināti neitronu sakari, kas ikvienam robotam aizstāja iedzimto informāciju.
Smadzenes pēc formas pilnīgi atbilda uz galda gulošā robota galvaskausa dobumam. Tās nosedza zila metāla plātne, kuru ar nelielu atomliesmu stingri pielodēja pie galvaskausa dobuma. Tad tika rūpīgi pieslēgtas un ligzdās cieši ieskrūvētas fotoelektriskās acis, ko pārsedza plānas, caurspīdīgas plastikāta plēvītes, izturīgas kā tērauds.
Lai robotam iedvestu dzīvību, vajadzēja vēl spēcīgu augstsprieguma strāvas lādiņu. Uzlicis roku uz svirslēdža, Pauels bridi vilcinājās.
— Tagad skaties, Kjūtij. Skaties uzmanīgi.
Pauels pagrieza svirslēdzi, un tūlīt atskanēja klusa sprakšķēšana un dūkoņa. Abi Zemes cilvēki satraukti noliecās pār savu roku darbu.
Sākumā tikai mazliet noraustījas robota locekļi. Tad MS modelis pacēla galvu, atbalstījās uz elkoņiem un neveikli norausās no galda. Robots kustējās visai nedroši un, gribēdams kaut ko sacīt, divas reizes izgrūda vienīgi nesakarīgas, čērkstošas skaņas.
Beidzot viņš sāka runāt, bikli un vilcinādamies:
— Es gribētu sākt strādāt. Kur man jāiet?
Donovans piesteidzās pie durvīm.
— Lejup pa kāpnēm, — viņš sacīja. — Tur tev pateiks, kas darāms.
MS modelis aizgāja, un abi Zemes cilvēki palika vienatnē ar joprojām nekustīgo Kjū- tiju.
— Nu, — Pauels sacīja vīpsnadams, — vai tagad tu tici, ka mēs tevi radījām?
Kjūtija atbilde bija īsa un kategoriska:
— Nē!
Smaids Pauela sejā sastinga un lēnām nozuda. Donovans palika stāvam ar atvērtu muti.
— Redziet, — Kjūtijs mierīgi turpināja,
— jūs vienkārši salikāt kopā jau gatavas daļas. Ar šo uzdevumu jūs tikāt lieliski galā — manuprāt, jums palīdzēja instinkts, bet te nav runa par radīšanu. Daļas ir radīj'is tas Kungs.
— Klausies, — Donovans izdvesa, — šīs daļas ir izgatavotas uz Zemes un atsūtītas šurp.
— Labi jau, labi, — robots miermīlīgi atteica, — nestrīdēsimies.
— Nē, nudien, — Donovans paspēra soli uz priekšu un saķēra robota metāla roku. — Ja tu būtu izlasījis grāmatas, kas atrodas mūsu bibliotēkā, tev viss kļūtu skaidrs un nepaliktu ne mazāko šaubu.
— Grāmatas? Es tās izlasīju — itin visas! Tās ir labi izdomātas.
Sarunā pēkšņi iejaucās Pauels:
— Ja tu tās lasīji, tad tur vairs nav ko runāt! Tu taču nevari tās apstrīdēt. Tu nevari!
Kjūtija balsī ieskanējās līdzjūtība:
— Bet, Pauel, es nebūt neuzskatu grāmatas par nopietnu informācijas avotu. Arī grāmatas ir radījis tas Kungs, taču tās domātas jums, nevis man.
— No kā tu to secini? — Pauels apvaicājās.
— Es, būdams domājoša būtne, esmu spējīgs atklāt patiesību, pamatojoties uz aprioriem atzinumiem. Toties jums, kas esat gan saprātīgas būtnes, taču nespējīgas patstāvīgi spriest, ir nepieciešams kāds piemērots jūsu esamības izskaidrojums, un par to tas Kungs ir parūpējies. Tas, ka viņš dāvājis jums šīs smieklīgās idejas par tālām pasaulēm un tautām, ir, bez šaubām, pareizi. Jūsu prāts, droši vien, ir pārāk primitīvs, lai uztvertu absolūto patiesību. Taču, ja tāda ir tā Kunga griba, lai jūs ticētu savām grāmatām, es ar jums vairs nestrīdēšos.
Aizejot viņš apgriezās un laipni piebilda:
— Neskumstiet. Ikviens rod patvērumu pasaulē, ko ir radījis tas Kungs. Arī jums, nabaga cilvēkiem, tajā ir sava vieta, un, kaut tā ir visai pieticīga, jūs tapsiet atalgoti, ja vien labi pildīsiet savu pienākumu.
Viņš svētsvinīgi, kā pieklājas tā Kunga pravietim, atstāja istabu, bet abi cilvēki vairījās skatīties viens otram acīs.
Beidzot Pauels ar mokām izrunāja:
— Iesim gulēt, Maik. Es padodos.
Donovans klusi ieteicās:
— Paklau, Greg, vai tev neliekas, ka viņam ir taisnība? Viņš runā tik nešaubīgi, ka es …