— Nerunā muļķības! — Pauels bruka viņam virsū. — Tu pārliecināsies, ka Zeme pastāv, kad nākamnedēļ ieradīsies maiņa un mēs atgriezīsimies mājās, kur mums liks par visu atbildēt.
— Tādā gadījumā, zvēru pie Jupitera, mums kaut kas jādara, — Donovans gandrīz vai raudāja. — Viņš netic ne mums, ne grāmatām, ne pats savām acīm.
— Jā, — Pauels ar rūgtumu sacīja. — Viņš ir domājošs robots, velns viņu rāvis! Viņš tic tikai loģikai, un te ir viena nelaime …
— Kāda? — Donovans iejautājās.
— Ar stingri loģiskiem spriedumiem var pieradīt itin visu; — ja tikai izveļas attiecīgus postulātus. Mums ir savi postulāti, bet Kjūtijam — savi.
— Tad mēģināsim ātrāk noskaidrot viņa postulātus. Rīt gaidāma vētra.
Pauels gurdi nopūtās.
— Tieši to mēs nespējam izdarīt. Postulāti pamatojas uz pieņēmuma, un tos balsta ticība. Nekas pasaulē nespēj tos satricināt. Es eju gulēt.
— Velns un elle! Es nevaru gulēt!
— Es arī nē! Bet es tomēr mēģināšu — principa pēc.
Taču principi nelīdzēja — pēc divpadsmit stundām miegs joprojām bēga no viņiem.
Vētra sākās ātrāk, nekā viņi bija gaidījuši. Donovans, kura sārtā seja tagad bija bāla jo bāla, pacēla drebošu pirkstu. Pauels, kam vaigi bija noauguši ar bārdas rugājiem un lūpas izkaltušas sausas, paraudzījās pa iluminatoru un izmisīgi paraustīja ūsas.
Citos apstākļos tas būtu lielisks skats. Liela ātruma elektronu plūsma, saskardamās ar enerģijas nesēju staru, uzliesmoja un sašķīda sīkās, spožās dzirkstelēs. Stars, mirgodams sprēgājošos, vizuļojošos puteklīšos, izzuda tālumā.
Enerģijas plūsma likās stabila, bet abi Zemes cilvēki zināja, cik maz var paļauties uz vizuāliem novērojumiem. Svārstības, kas nepārsniedza loka milisekundes simtdaļu un nebija ar aci saskatāmas, varēja stipri novirzīt
staru no fokusa, pārvēršot simtiem kvadrātkilometru Zemes virsmas liesmojošās drupās.
Un pie vadības pults bija robots, ko neinteresēja ne stars, ne fokuss, ne Zeme, bet vienīgi viņa Kungs.
Pagāja vairākas stundas. Zemes cilvēki kā hipnotizēti klusēdami skatījās pa iluminatoru. Tad šaudīgie gaismas punktiņi kļuva bālāki un izzuda. Vētra bija norimusi.
— Beigas! — Pauels teica nomāktā balsī.
Donovans bija iegrimis nemierīgā snaudā,
un Pauela nogurušās acis ar skaudību vēroja viņu. Vairākkārt iedegās signāllampiņa, bet Pauels tam nepievērsa nekādu uzmanību. Tas viss bija nesvarīgi! Itin viss! Varbūt Kjūtijam taisnība, ka viņi ir zemākas būtnes ar mākslīgu atmiņu, kas izsmēlušas savas dzīves jēgu.
Kaut tas tā būtu!
Viņam pretī nostājās Kjūtijs.
— Jūs neatbildējāt uz signāliem, tādēļ es ienācu, — viņš klusi sacīja. — Jūs slikti izskatāties. Es baidos, ka jūsu dzīves laiks tuvojas beigām. Bet varbūt jūs tomēr paskatīsities šāsdienas aparātu rādījumus.
Pauels neskaidri nojauta, ka tas bija draudzīgs žests, ar kuru Kjūtijs varbūt gribēja klusināt sirdsapziņas pārmetumus par to, ka ar varu padzinis cilvēkus no stacijas vadības. Viņš satvēra pasniegtās lapas un neredzīgu skatienu raudzījās tajās.
Kjūtijs šķita apmierināts.
— Kalpot tam Kungam — tā, protams, ir liela privilēģija. Bet tomēr neskumstiet, ka es jūs nomainīju.
Pauels, kaut ko murminādams, mehāniski pārlaida acis visiem papīriem pēc kārtas, līdz viņa aizmiglotais skatiens pēkšņi apstājās pie kādas tievas, svārstīgas sarkanas līnijas, kas šķērsoja vienu no papīra lapām.
Viņš vērās un vērās šajā lapā. Tad sagrāba to abām rokām un, acu no tās neatraudams, pielēca kājās. Pārējie papīri nokrita uz grīdas.
— Maik, Maik! — Viņš neganti purināja Donovanu aiz pleca. — Viņš to noturēja!
Donovans pamodās.
— Kas? Kur?
Arī viņš, acis ieplētis, vērās grafikā.
— Kas ir? — iejaucās Kjūtijs.
— Tu noturēji staru fokusā, — Pauels stostīdamies atbildēja. — Vai tu to zini?
— Fokusā? Kas tas ir?
— Tu noregulēji staru tā, ka tas bija precīzi — līdz loka milisekundes tūkstošdaļai — pievērsts uztvērējstacijai.
— Kādai uztvērējstacijai?
— Uz Zemes. Zemes uztvērējstacijai, — Pauels priecīgi čaloja. — Tu to noturēji fokusā.
Kjūtijs sakaitināts apsviedās uz papēža.
— Jums nemaz nedrīkst izrādīt labvēlību! Atkal tie paši murgojumi! Es tikai noturēju visu aparātu rādītājus līdzsvarā, kā to gribēja tas Kungs.
Savācis izsvaidītos papīrus, viņš stīvā gaitā izgāja no istabas.
— Velna milti! — Donovans noteica, kad robots bija aiz durvīm.
Tad viņš pievērsās Pauelam:
— Ko mēs tagad darīsim?
Pauels jutās noguris, bet reizē pacilāts.
— Neko. Viņš pierādīja, ka spēj lieliski vadīt staciju. Nekad neesmu redzējis, ka elektronu vētra būtu tik labi pārlaista.
— Bet nekas nav atrisināts. Tu taču dzirdēji, ko viņš sacīja par Kungu. Mēs nevaram …
— Redzi, Maik, viņš izpilda sava Kunga pavēles, nolasot tās no skalām, instrumentiem un grafikiem. Bet to taču arī mēs vienmēr esam darījuši. Un, galu galā, tas izskaidro viņa atteikšanos paklausīt mums. Paklausību nosaka Otrais likums. Cilvēku drošību — Pirmais. Kā viņš varēja izglābt cilvēkus, vienalga, apzināti vai neapzināti? Protams, stabili noturot enerģijas nesēju staru. Viņš zina, ka spēj to izdarīt labāk nekā mēs, tādēļ arī uzsver, ka ir augstāka būtne, kam jāpadzen mūs no vadības telpām. Tas neizbēgami izriet no robotikas likumiem.
— Protams, bet runa jau nav par to. Mēs nevaram viņam ļaut arī turpmāk melst niekus par Kungu.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka tas ir kaut kas nedzirdēts. Kā mēs varam viņam uzticēt staciju, ja viņš netic, ka ir Zeme?
— Vai viņš spēj vadīt staciju?
— Jā, bet…
— Vai tad nav vienalga, kam viņš tic?
Gurdi smaidīdams, Pauels noplātīja rokas
un krišus iekrita gultā. Pēc brīža viņš jau gulēja.
Uzstīvēdams sev vieglu skafandru, Pauels sacīja:
— Viss būs ļoti vienkārši. Varēs atvest šurp pa vienam jaunos KT modeļus, iebūvēt tajos automātiskus slēdžus, kas darbotos vienu nedēļu, tā lai tiem būtu laiks apgūt… tā … Kunga kultu no paša pravieša. Pēc tam tos var pārvest uz citām stacijām un atkal atdzīvināt. Pietiktu ar diviem KT katrā stacijā…
Donovans pavēra savu sejsegu un dusmīgi palūkojās Pauelā.
— Beidz reiz, un vācamies projām no šejienes. Maiņa mūs gaida, un man nebūs miera, iekāms pa īstam neredzēšu Zemi un nejutīšu to zem savām kājām, lai pārliecinātos, ka tā tiešām eksistē.
Šai brīdī atvērās durvis. Donovans, paklusi izgrūdis lāstu, aizcirta ciet sejsegu un sadrūmis pagrieza ienākušajam Kjūtijam muguru.
Robots klusi pienāca viņiem klāt un skumjā balsī jautāja:
— Jūs aizejat?
Pauels viegli pamāja ar galvu:
— Mūsu vietā nāks citi.
Kjūtijs nopūtās. Tas izklausījas ka vēja gaudi cieši savilktos vados.
— Jūsu kalpošanas laiks ir beidzies, un pienācis jūsu bojā ejas brīdis. Es to biju gaidījis, bet… Tomēr lai notiek tā Kunga prāts!
Viņa gaudulīgais tonis aizskāra Pauelu.
— Pataupi savus līdzjūtības izpaudumus, Kjūtij. Mūs gaida Zeme, nevis bojā eja.