— Tas ir labi, ka jūs tā domājat, — Kjūtijs atkal nopūtās. — Es tagad redzu, cik gudri ir jūsu maldi. Pat ja spētu, es neiedrošinātos iedragāt jūsu ticību.
Viņš aizgāja kā īsts līdzcietības iemiesojums.
Pauels kaut ko noņurdēja un pamāja Do- novanam.
Nesdami rokās hermētiski noslēgtas ceļasomas, viņi iegāja gaisa slūžās.
Aiz tām atradās kuģis, ar kuru bija atlidojusi maiņa. Francis Millers, kam vajadzēja nomainīt Pauelu, sveicināja viņus ar vēsu pieklājību. Donovans tikko manāmi atņēma sveicienu un tūlīt iegāja pilota kabīnē, lai pārņemtu no Sema Ivensa kuģa vadību.
Pauels brīdi uzkavējās.
— Kā klājas Zemei?
Uz šo visai parasto jautājumu Millers atbildēja ar parasto frāzi:
— Arvien vēl griežas.
Pauels sacīja:
— Tas ir labi.
Millers uzlūkoja viņu.
— «U. S. Robots» puiši ir izgudrojuši jaunu modeli. Kombinētu robotu.
— Ko izgudrojuši?
— To, ko jūs dzirdējāt. Firma saņēmusi lielu pasūtījumu. Šķiet, ka šis modelis ir kā radīts asteroīdu raktuvēm. Viens robots ir komandieris, kuram ir padoti seši subroboti kā rokai pirksti.
— Vai izmēģinājumi uz vietas jau veikti? — Pauels bažīgi vaicāja.
Millers pasmīnēja:
— Es dzirdēju, ka viņi gaidot jūs.
Pauela roka savilkās dūrē.
— Velns parāvis, mums taču jāatpūšas!
— Gan jau atpūtīsities. Nedēļas divas, manuprāt.
Gatavodamies dežūrai stacijā, viņš uzmauca smagos skafandra cimdus. Viņa uzacis saraucās.
— Kā darbojas jaunais robots? Lai strādā. kā nākas, citādi es viņu nelaidīšu ne tuvu pie vadības pults.
Pauels vilcinājās ar atbildi. Viņa skatiens pārslīdēja uzpūtīgajam prūsim, kas stāvēja viņa priekšā, — no iecirtīgi atmestās galvas ar īsi apcirptajiem matiem līdz pat kāju pēdām karavīra miera stājā — un piepeši viņā uzbangoja nevaldāma prieka vilnis.
— Ar robotu viss ir kārtībā, — viņš lēni sacīja. — Šaubos, vai tev iznāks daudz noņemties ar vadības pulti.
Viņš nosmīnēja un iekāpa kuģī. Milleram te bija jāpavada vairākas nedēļas.
NOĶERT TRUSI
Atvaļinājums ilga vairāk nekā divas nedēļas. Tas Maikam Donovanam bija jāatzīst. Viņi atpūtās sešus mēnešus un saņēma par tiem apmaksu. Arī to viņš nenoliedza. Taču, kā Donovans pikti paskaidroja, tā bija tīrā nejaušība. «U. S. Robots» vīriem vajadzēja novērst kļūmes kombinētā robota konstrukcijā, un kļūmju tajā bija daudz, turklāt vismaz kāds pusducis no tām parasti paliek vēl līdz izmēģinājumiem uz vietas. Tā nu Pauels un Donovans pūtās un gaidīja, kamēr vīri pie rasējamiem dēļiem un puiši ar logaritmiskajiem lineāliem pateica: «Viss kārtībā!» Un nu viņi abi bija uz asteroīda, bet nekas nebija kārtībā. Donovans to atkārtoja jau reizes desmit, un viņa seja kļuva sarkana kā biete.
— Apžēlojies, Greg, sāc taču skatīties uz lietām reāli. Kāda gan nozīme turēties burtiski pie instrukcijas un ļaut izmēģinājumiem saiet dēlī? Ir jau pēdējais laiks likt papīrus pie malas un ķerties pie darba.
— Es tev saku, — Gregorijs Pauels runāja
tik pacietīgi, it kā skaidrotu elektronikas pamatus muļķa bērnam, — ka saskaņā ar instrukciju šie roboti ir domāti darbam asteroīdu raktuvēs bez cilvēku uzraudzības. Mums viņi nav jānovēro.
— Labi. Tagad paklausies — runās loģika! — Donovans izstiepa savus spalvainos pirkstus un sāka uz tiem skaitīt. — Pirmkārt: šis jaunais robotu tips ir izturējis visas pārbaudes laboratorijās. Otrkārt: «United States Robots» garantēja, ka viņi izturēs arī pārbaudi uz vietas — uz asteroīda. Treškārt: šo pārbaudi tie līdz šim nav izturējuši. Ceturtkārt: ja roboti neizturēs pārbaudi uz vietas. «United States Robots» zaudēs desmit miljonus skaidrā naudā un par kādiem simts miljoniem savu labo slavu. Piektkārt: ja roboti neizturēs pārbaudi un mēs nepratīsim paskaidrot, kādēļ tas noticis, tad ir iespējams, ka mums abiem būs jāatvadās no labā darba.
Māksloti smaidīdams, Pauels centās noslēpt smagu nopūtu. Firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» nerakstītais likums bija labi zināms: «Neviens darbinieks neizdara divreiz vienu un to pašu kļūdu. Viņu atlaiž pēc pirmās reizes.»
Skaļi Pauels teica:
— Tev viss ir tik saprotams kā Eiklidam — viss, atskaitot faktus. Tu, sarkanmati, novēroji šo robotu grupu trīs maiņas pēc kārtas, un viņi veica savu darbu lieliski. Tu pats tā sacīji. Ko mēs citu varam darīt?
— Noskaidrot, kur slēpjas vaina, lūk, ko mēs varam. Viņi strādāja lieliski, kamēr es viņus novēroju. Bet trīs reizes, kad es viņus nenovēroju, viņi pārstāja iegūt rūdu. Viņi pat neatgriezās noliktajā laikā. Man bija jāiet tiem pakaļ.
— Vai kaut kas bija noticis?
— It nekas. Absolūti nekas. Viss bija pilnīgā kārtībā. Tikai tāds nenozīmīgs sīkums mani satrauca — nebija rūdas.
Pauels drūmi skatījās griestos un paraustīja brūnās ūsas.
— Es tev kaut ko pateikšu, Maik. Mums savā laikā ne vienreiz vien uzgrūsti draņķīgi darbi, bet šeit ir vēl trakāk nekā uz irīdija asteroīda. Te viss ir sarežģījies līdz neiespējamībai. Skaties, šim robotam — DV-5 — ir pakļauti seši roboti. Ne vien pakļauti — tie ir daļa no viņa.
— Es to zinu …
— Aizveries! — Pauels nikni uzbrēca. — Es nešaubos, ka tu to zini, bet es tev stāstu, kādā idiotiskā situācijā mēs esam nokļuvuši. Šie seši palīgroboti ir DV-5 sastāvdaļas, kā tavi pirksti ir daļa no tevis, un viņš dod tiem rīkojumus nevis ar savu balsi vai pa radio, bet tieši caur pozitronu lauku. Un redzi — starp «United States Robots» vīriem nav neviena robotehniķa, kurš zinātu, kas ir pozitronu lauks un kā tas darbojas. Arī es to nezinu. Un tu arī ne.
— To jau nu es tiešām nezinu, — Donovans dziļdomīgi piekrita.
— Tagad iedomājies mūsu stāvokli. Ja viss iet labi — lieliski! Taču, tiklīdz kaut kas ķeras, mēs esam bezspēcīgi. Un jādomā, ka ne mēs, ne arī kāds cits te neko nespētu darīt. Bet te strādājam mēs un nevis kāds cits, tātad mums jātur acis vaļā, Maik.
Kaisdams dusmās, viņš brīdi klusēja.
— Labi. Tu vinu atvedi?
— Jā.
— Vai viņš izturas normāli?
— Kā lai to ņem —viņš nav reliģiskas mānijās varā un neriņķo apkārt, dzejoļus skaitīdams, tātad viss ir normāli.
Dusmīgi papurinājis galvu, Donovans izgāja laukā.
Pauels pasniedzās pēc «Robotikas rokasgrāmatas», kas ar savu smagumu bija ielie- kusi vienu galda malu, un bijīgi atvēra to. Kādreiz viņš bija izlēcis no degošas mājas vienās sporta biksītēs, paķerdams līdz «Rokasgrāmatu». Ļaunākajā gadījumā viņš būtu pametis biksītes.
«Rokasgrāmata» gulēja Pauela priekšā uz galda, kad ienāca robots DV-5, un Donovans, kas nāca aiz viņa, aizcirta durvis.
Pauels nīgri sacīja:
— Sveiks, Deiv! I<ā jūties?
— Lieliski, — robots atbildēja. — Vai drīkstu apsēsties?
Viņš pavilka tuvāk viņam domāto, speciāli nostiprināto krēslu un, saliecis augumu, viegli ieslīdēja tajā.
Pauels atzinīgi uzlūkoja Deivu (laji varēja saukt robotus pēc sēriju numuriem, bet robo- tehniķi to nekad nedarīja). Robots nebūt nelikās pārlieku masīvs, kaut gan apvienoja sevī no septiņām daļām sastāvošu, kombinētas robotu brigādes domāšanas aparātu. Viņš bija septiņas pēdas garš, un viņu izveidoja pustonnas metāla un elektrība. Vai tas ir daudz? Nebūt ne, ja šī pustonna satur neskaitāmus kondensatorus, elektriskās ķēdes, relejus un lampas, kas praktiski spēj reaģēt uz jebkuru cilvēkam pazīstamu psiholoģisku kairinājumu. Turklāt vēl pozitronu smadzenes — desmit mārciņas vielas un vairāki kvintiljoni pozitronu, kas te ir galvenie rīkotāji.