Viņas acis aizmiglojās un domas aiztrau- cās pagātnē. Tām bija tāls ceļš ejams!
— So stāstu es uzzināju vēlāk, un, kad mūs dēvēja par svētuma zaimotājiem un dēmonu radītājiem, es to vienmēr atcerējos. Ro- bijs bija mēmais robots. Viņš neprata runāt. Viņu izgatavoja un pārdeva 1996. gadā. Toreiz roboti vēl nebija šauri specializēti, un Robiju pārdeva par bērnaukli.
— Par ko?
— Par bērnaukli…
RObijs
— Deviņdesmit astoņi… deviņdesmit deviņi … simts.
Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, sarau- kusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirkšķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visapkārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja dažus soļus projām no koka, pie kura bija stāvējusi.
Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļš klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūkšanu, un brīžiem, pusdienas saulei spītēdams, iečivinājās kāds pārdrošs putniņš.
Glorija uzmeta lūpu.
— Skaidrs, ka viņš ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem reižu esmu teikusi, ka tas nav godīgi.
Lūpas cieši sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai divstāvu mājas virzienā.
Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drāžamies pie koka, kur bija «mājas».
Meitene izmisīgi iesaucās:
— Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu solījies neskriet, pirms nebūšu tevi atradusi.
Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Robija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēkšņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprindzinājusi, aizšāvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.
Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Robiju un, tā uzupurēšanos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi izzobot viņa tūļību.
— Robijs nevar paskriet, — viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. — Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!
Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskandināja šos vārdus.
Robijs, protams, neko neatbildēja — vismaz ar vārdiem ne. Viņš izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētādama, līču loču sekoja viņam pa pēdām.
— Robij! — viņa spiedza, — apstājies! — un aizgūtnēm smējās.
Te pēkšņi viņš apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa
redzēja pasauli gāžamies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. ĻJn tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri turēdamās pie tā cietā metāla pirksta.
Pēc brīža Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūrušos matus, gluži neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.
Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:
— Nejaukais puika! Es tevi iekaustīšu!
Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām,
un Glorijai nācās piemetināt:
— Nē, Robij, es tā nedarīšu, es tevi nesi- tīšu. Bet taga'd mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebūšu tevi atradusi.
Robijs pamāja ar galvu — nelielu paralēlskaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi — līdzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni — un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stumbru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priekšā Robija kvēlošajām acīm, un viņa ķermenī atskanēja vienmērīgi, dobji tikšķien'i.
— Tikai nelūri un skaiti godīgi, — Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.
Robots skaitīja sekundes ar absolūtu precizitāti, un pēc simtā tikšķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlošo acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrainas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņš piegāja tuvāk un pārliecinājās, ka tā tiešām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.
Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs nevarēja izlikties, ka nav redzama, viņš pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.
Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.
— Tu lūrēji! — viņa to nepelnīti apvainoja. — Un vispār man apnicis spēlēt slēpšanos. Es gribu jāt.
Bet Robijs bija dziļi apbēdināts — viņš apsēdās zemē un nosodoši purināja galvu.
Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.
— Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedomāju par to lūrēšanu. Paņem nu mani pik- paunā.
Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņš stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteiktāk purināja galvu.
— Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pik- pauna.
Glorija cieši apvija savas rožainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad,_ noskaņojumam pēkšņi mainoties, viņa pagāja sānis.
— Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es
sākšu raudāt, — un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.
Taču cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par šiem briesmīgajiem draudiem un trešo reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.
— Ja tu mani neņemsi pikpaunā, — viņa sadusmota iesaucās, — es tev nekad vairs nestāstīšu pasakas. Nevienu pašu!
Pēc šī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņš uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz saviem varenajiem, plakanajiem pleciem.
Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmirsās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla «āda», kurai augstas pretestības spoles uzturēja nemainīgu temperatūru — ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdīši ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.
— Tu esi lidmašīna, Robij, tu esi liela sudrabota lidmašīna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidmašīna.
Tā bija neapstrīdama loģika.
Robija rokas kļuva par spārniem, kas uztvēra gaisa strāvas, un viņš pats — par sudrabotu lidmašīnu. Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņš strauji pacir- tās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dārdēja «tr-r-r», bet arī ar lielgabaliem, kas šāva «paukš-paukš» un «tš-s-š-š». Viņiem
paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā artilērija. Pirāti krita kā nopļauti.
— Vēl viens neskaitās. Vēl divi, — viņa sauca..
— Ātrāk, puiši! — Glorija pēc tam nopietni skubināja, — mums tūlīt izbeigsies munīcija.
Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Robijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tukšumam.
Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugušajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņš jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.