Pauels sameklēja krekla kabatā cigareti.
— Deiv, — viņš sacīja, — tu esi lāga zēris. Tu ņeesi vieglprātīgs vai untumains kā primadonna. Tu esi nosvērts, uzticams raktuvju robots, bet tai pašā laikā tu vari tieši koordinēt sešu palīgrobotu darbu. Cik man zināms, tas nav radījis tavās smadzenēs nestabilus savienojumus.
Robots pamāja ar galvu.
— Tas mani iepriecina, bet ko jūs ar to gribat teikt, šef?
Viņam bija lieliska membrāna, un virstoņi skaņu gammā vērta viņa balss tembru mazāk metālisku un vienmuļu nekā parasti mēdz būt robotu balsis.
— Tūlīt pateikšu. Viss runā tev par labu, bet kāpēc tad darbs nesokas? Piemēram, šodien B maiņā.
Deivs vilcinājās ar atbildi.
— Cik man zināms, viss ir kārtībā.
— Jūs neieguvāt ne kripatiņas rūdas.
— To es zinu …
— Nu un? …
Deivs izskatījās noraizējies.
— Es to nekādi nevaru izskaidrot, šef. Man būs nervu sabrukums, pareizāk sakot, būtu, ja es kaut ko tamlīdzīgu sev atļautos. Palīg- roboti strādāja nevainojami. Arī es — par to esmu pārliecināts. — Robots nogrima pārdomās, viņa fotoelektriskās acis spoži mirdzēja.
Tad viņš sacīja:
— Neatceros. Diena gāja uz beigām, ieradās Maiks, un gandrīz visas vagonetes bija tukšas.
Sarunā iejaucās Donovans:
— Pēdējās dienās tu maiņas beigās neieradies ar ziņojumu, Deiv. Vai tu to zini?
— Jā. Bet kādēļ… — Viņš lēni un domīgi papurināja galvu.
Pauels pēkšņi sajuta, — ja vien robota seja būtu spējīga mainīt izteiksmi, tad šobrīd tajā atspoguļotos sāpes un pazemojums. Robots vienmēr smagi pārdzīvo to, ka nevar veikt pienākumu.
Donovans pievirzīja krēslu pie Pauela galda un pārliecās tam pāri.
— Varbūt amnēzija, kā tev šķiet?
— Tiešām nezinu. Bet labāk necenties te minēt slimību nosaukumus. Cilvēku kaites attiecināt uz robotiem, — tā ir tikai romantiska analoģija. Robotikā tas nepalīdz. — yiņš pakasīja pakausi. — Man negribētos pārbaudīt viņa elementārās smadzeņu reakcijas. Tas necels viņa pašcieņu.
Pauels domīgi uzlūkoja Deivu, tad iemeta acis «Rokasgrāmatā» — nodaļā «Reakciju pārbaude uz vietas».
Viņš sacīja:
— Paklau, Deiv, un ja nu mēs pārbaudītu reakcijas? Tas būtu prātīgi darīts.
Robots piecēlās.
— Kā pavēlēsiet, šef.
Viņa balsī izskanēja sāpes.
Sākumā uzdevumi bija pavisam vienkārši. Hronometram vienmuļi tikšķot, robots DV-5 reizināja pieczīmju skaitļus. Viņš nosauca pirmskaitļus no tūkstoša līdz desmit tūkstošiem, izvilka kuba saknes un integrēja dažādas komplicētības funkcijas. Tika pārbaudītas viņa mehāniskās reakcijas, izvēloties arvien grūtākas un grūtākas. Un beidzot Deiva precīzais mehāniskais prāts pievērsās .robotu visgrūtākajam uzdevumam — morālo problēmu risināšanai.
Kad divas stundas bija pagājušas, Pauelam sviedri plūda aumaļām un Donovans bija apgrauzis sev visus nagus. Robots jautāja:
— Kā ir, šef?
Pauels atbildēja:
— Man jāpadomā, Deiv. Pārsteidzīgi spriedumi mums neko nedos. Labāk ej strādāt C
maiņā. Neuztraucies. Un pagaidām pārāk nerūpējies par izstrādes normu … gan mēs visu nokārtosim.
Robots izgāja. Donovans uzlūkoja Pauelu.
— Nu?
Pauels nikni plucinaja ūsas, it ka butu nolēmis tās izraut ar visām saknēm. Viņš sacīja:
— Deiva pozitronu smadzeņu sakaros nav nekādas vainas.
— Es gan to tik noteikti neapgalvotu.
— Žēlīgais Jupiter! Smadzenes ir robota visdrošākā sastāvdaļa, Maik. Reizes piecas tās pārbauda uz Zemes. Ja tās iztur pārbaudi uz vietas tik spoži, kā Deivs to izturēja, tad smadzenēs nevar būt ne vismazākās vainas^ Šī pārbaude aptver visus galvenos smadzeņu sakarus.
— Nu un tad?
— Nesteidzini mani. Ļauj man to visu izdomāt līdz galam. Ir vēl iespējams mehānisks bojājums robota ķermenī. Tas nozīmē, ka vaina var būt kādā no tūkstoš piecsimt kondensatoriem, divdesmit tūkstoš elektriskajām ķēdēm, piecsimt lampām, tūkstošos releju un neskaitāmās citās detaļās. Un tad vēl šie noslēpumainie pozitronu lauki, par kuriem neviens nekā nezina.
— Klausies, Greg, — Donovans nepacietīgi iesaucās, — man ir ideja! Var būt, ka šis robots melo. Viņš nekad …
— Muļķi, roboti nespēj apzinīgi melot. Tātad, būtu mums Makkormeka — Veslija pārbaudītājs, mēs varētu pārbaudīt visas viņa detaļas divdesmit četru līdz četrdesmit astoņu stundu laikā, bet abi vienīgie M.—V. pārbaudītāji atrodas uz Zemes, turklāt tie sver desmit tonnas, ir uzmontēti uz betona pamata, un tos nevar pārvietot. Vai tas nav lieliski?
Donovans uzsita ar roku pa galda virsmu.
— Bet, Greg, viņam kaut kas notiek tikai tad, kad mēs neesam klāt. Man tas liekas… tīri… aizdomīgi! — viņš uzsvēra katru <vārdu, sizdams ar dūri pa galdu.
— Man kļūst nelabi, tevī klausoties, — Pauels lēni noteica. — Tu esi salasījies piedzīvojumu romānus.
— Es gribētu zināt, — Donovans kliedza,
— ko mēs darīsim!
— Tūlīt dzirdēsi. Es novietošu virs sava galda ekrānu. Tieši šeit, pie sienas. Skaties! — viņš nikni bakstīja ar pirkstu sienā.
— Un novērošu raktuves jebkurā daļā, kur vien rit darbs. Tas ir viss.
— Tas ir viss? Greg…
Pauels piecēlās kājās un ar dūrēm atspiedās pret galdu.
— Maik, man ir ļoti grūti, — viņa balsī jautās nogurums. — Jau veselu nedēļu' tu mani nomoki ar Deivu. Tu apgalvo, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Vai tu zini, kas tas par bojājumu? Nē! Vai tu zini, kā šis bojājums izpaužas? Nē! Vai tu zini, no kā tas radies? Arī nē! Varbūt tu zini, kas to izraisījis? — Nē! Vai tu vispār kaut ko par to zini? Nē!
Varbūt es zinu kaut ko? Arī nē! Ko tad tu īsti gribi no manis?
Donovans noplātīja rokas.
— Padodos!
— Es vēlreiz tev saku. Pirms mēs sākam ārstēšanu, mums jānosaka slimība. Lai pagatavotu truša ragū, vispirms ir jānoķer trusis. Tātad mums jāķer trusis. Bet tagad ej laukā.
Donovans nogurušu skatienu stingi raudzījās sava izmēģinājuma pārskata uzmetumā. Pirmkārt, viņš jutās noguris un, otrkārt, kāds varēja būt pārskats, ja nekas vēl nebija noskaidrots? Viņš bija sašutis.
— Greg, — Donovans sacīja, — mēs atpaliekam no plāna gandrīz par tūkstoš tonnām.
— Ko tu saki? — Pauels, galvu nepacēlis, atteica. — Es to vēl nebiju dzirdējis.
— Es tikai gribētu zināt, — Donovans pēkšņi aizsvilās dusmās, — kāpēc mums vienmēr jānoņemas ar jauna tipa robotiem? Pietiek! Mani pilnīgi apmierina roboti, kas bija labi diezgan maniem senčiem. Es esmu par to, kas ir drošs un pārbaudīts. Par robotiem', kas izturējuši laika pārbaudi, — labiem, solīdiem, veclaiku robotiem, kuri nekad nebojājas.