Precīzi notēmējis, Pauels svieda viņam ar grāmatu, un Donovans novēlās no krēsla.
— Tavs darbs, — Pauels mierīgi sacīja, — pēdējo piecu gadu laikā ir bijis pārbaudīt uz vietas jaunus robotus firmas «United
States Robots» uzdevumā. Tā kā mēs abi bijām tik neapdomīgi un parādījām labu prasmi šā darba veikšanā, mūs arvien aplaimo ar visdraņķīgākajiem uzdevumiem. Tā, — Pauels bakstīja ar pirkstu Donovana virzienā, — ir tava profesija. Tu sāki gausties par to, cik es atceros, jau minūtes piecas pēc tam, kad «United States Robots» tevi pieņēma darbā. Kāpēc tad tu neiesniedz atlūgumu?
— Es tev pateikšu. — Donovans apvēlās uz vēdera un, ielaidis pirkstus nepaklausīgajos rudajos matos, atbalstīja elkoņus uz grīdas. — Daļēji principa dēļ. Galu galā kā avārijas montierim arī man ir bijusi sava loma jaunu robotu izveidošanā. Ir taču jāveicina zinātnes progress. Tomēr saproti mani pareizi: ne jau princips te ir izšķirošais, bet gan nauda, ko viņi mums maksā … Greg!
Izdzirdis Donovana neganto kliedzienu, Pauels pielēca kājās un, sekojot rudmatainā puiša skatienam, pievērsās ekrānam. Pārbīlī ieplestām acīm viņš čukstēja:
— Visvarenais Jupiter!
Elpu aizturējis, Donovans uzrausās kājās.
— Paskaties uz viņiem, Greg. Viņi ir jukuši.
Pauels sacīja:
— Atnes divus skafandrus. Ejam turp.
Viņš turpināja vērot uz ekrāna robotu darbošanos. Uz asteroīda ēnaino klintsradžu fona viegli slīdēja to mirdzošie bronzas stāvi. Izveidojuši kolonu, roboti nedzirdami soļoja, un viņu ķermeņi izstaroja blāvu gaismu, kas krita uz rupji cirstajām, neskaidru lēkājošu ēnu plankumiem izraibinātajām ejas sienām. Visi septiņi roboti ar Deivu priekšgalā soļoja saliedēti, apgriezienus un pagriezienus izdarīdami pārsteidzoši saskaņoti un ejot pārkārtodami savas rindas tik neparasti viegli ka dejotāji uz Mēness.
Donovans atgriezās ar skafandriem.
— Viņi iet uzbrukumā pret mums. Tā taču ir militāra maršēšana!
— Tikpat labi, — sekoja dzedra atbilde, — tā varētu būt mākslas vingrošana. Vai arī Deivs ir iedomājies sevi par baletmeistaru. Tu labāk vispirms padomā un arī pēc tam vēl pastāvi klusu.
Donovans dusmīgi saviebās un, ar demonstratīvu bravūru iebāzis detonatoru makstī, kas viņam karājās pie sāniem, sacīja:
— Kā tas arī būtu, te tev nu ir jaunie modeļi! Mēs ar viņiem strādājām. Tā ir mūsu profesija. Labi. Bet saki man: kāpēc… kāpēc viņiem allaž kaut kas notiek?
— Tāpēc, — Pauels sadrūmis atteica, — ka mēs esam nolādēti. Ejam.
Tālu priekšā tuneļa samtainajā tumsā, kuru neaizsniedza viņu kabatas bateriju gaisma, mirgoja robotu ugunis.
— Tur viņi ir, — Donovans izdvesa.
— Es mēģināju viņu izsaukt pa radio, — Pauels uzbudināts čukstēja, — bet viņš neatbild. Iespējams, ka radiosakari pārtrūkuši.
— Tādā gadījumā es priecājos, ka konstruktori nav vēl radījuši robotus, kas būtu spējīgi strādāt pilnīgā tumsā. Man nebūtu ne mazākās patikas tumšā šahtā bez radiosakariem meklēt septiņus vājprātīgus robotus, ja tie nelaistītos kā muļķīgas radioaktīvas ziemsvētku eglītes.
— Rāpies augšā uz šīs malas, Maik. Viņi nāk šurp, un es gribu tos pavērot tuvumā. Vai varēsi?
Donovans krekstēdams palēcās. Gravitācija šeit bija daudzkārt mazāka nekā uz Zemes, bet smagajos skafandros šo priekšrocību tikpat kā nemanīja, un karjera mala bija turpat desmit pēdu augsta. Pauels lēca tūlīt pēc tam.
Roboti sekoja Deivam kolonā pa vienam. Ejot viņi ritmiski pārkārtojās kolonā pa divi, tad atkal pa vienam, tikai citā kārtībā. Viņi to atkārtoja vēl un vēl, bet Deivs ne reizi nepagrieza galvu atpakaļ.
Kad viņus no cilvēkiem šķīra kādas divdesmit pēdas, šī komēdija izbeidzās. Palīgrobotu rindas pajuka, tie mirkli nogaidīja un tad, kājas rībinādami, ļoti ātri pazuda tālumā. Deivs noskatījās tiem pakaļ, tad lēni apsēdās. Viņš atbalstīja galvu rokā gluži kā cilvēks.
Pauela austiņās ieskanējās viņa balss:
— Vai jūs esat šeit, šef?
Pauels pamāja Donovanam un nolēca no karjera malas.
— Viss kārtībā, Deiv. Kas te notika?
Robots papurināja galvu.
— Nezinu. Es biju aizņemts ar grūti pieejamu rūdas slāni septiņpadsmitajā lauzmā, bet tad piepeši atjēdzos, ka tuvumā ir cilvēki un pats atrodos galvenajā ejā pusjūdzi no lauzmas.
— Kur pašlaik ir palīgroboti? — Donovans jautāja.
— Atkal pie darba, protams. Cik laika mes esam zaudējuši?
— Ne pārāk daudz. Nedomā par to, — Pauels sacīja, tad, pievērsies Donovanam, piebilda: — Paliec ar viņu līdz maiņas beigām. Pēc tam atnāc pie manis — man šis tas ienāca prātā.
Donovans atgriezās pēc trim stundām. Viņš izskatījās noguris.
Pauels vaicāja:
— Kā veicās?
Donovans gurdi paraustīja plecus.
— Kad viņus novēro, viss iet labi. Pasvied man cigareti.
Sarkanmatis pārspīlēti rūpīgi aizdedzināja cigareti un izpūta glītu dūmu aplīti. Tad viņš teica:
— Es centos to atrisināt, Greg. Zini, Deivs ir neparastas konstrukcijas robots. Viņam pilnīgi pakļauti seši citi roboti. Viņam ir'absolūta vara pār šiem palīgrobotiem, un tas droši vien ietekmē viņa domāšanu. Varbūt viņš uzskata par nepieciešamu pasvītrot savu varu, tādējādi izceļot savu es?
— Tuvāk pie lietas.
— Esmu jau pavisam tuvu. Varbūt tas ir militārisms? Varbūt viņš rada sev armiju? Varbūt viņš rīko manevrus? Varbūt…
— Varbūt tu varētu pabāzt galvu zem ūdenskrāna? Tavi murgi der krāsainai piedzīvojumu filmai. Tas, ko tu te sludini, ir pozitronu smadzeņu darbības radikāla novirze. Ja tev būtu taisnība, Deivam vajadzētu pārkāpt robotikas Pirmo likumu, kas noteic, ka robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums. Tāda militāriska noskaņojuma un sava es izcelšanas loģiskās sekas būtu vara arī pār cilvēkiem.
— Protams. Un kā tu vari zināt, ka tas faktiski tā nav?
— Pirmkārt, tāpēc, ka robots ar tādām smadzenēm nekad nebūtu izlaists no rūpnīcas, un, otrkārt, ja arī būtu, mēs to tūlīt pamanītu. Tu taču zini, ka es Deivu pārbaudīju.
Pauels ar savu krēslu atstūmās no galda un uzslēja kājas uz tā.
— Nē. Mēs vēl joprojām nevaram pagatavot ragū, jo mums nav ne mazākās jausmas, kur ir vaina. Piemēram, ja varētu noskaidrot, ko nozīmēja šī nāves deja, kuru mēs noskatījāmies, mēs būtu atrisinājumam uz pēdām.
Viņš brīdi klusēja.
— Paklausies, Maik, ko tu par to teiksi?
Deivam kaut kas uznāk tikai tad, kad mēs neesam klāt. Un, tiklīdz kāds no mums parādās, viņam tas pāriet.
— Es jau tev sacīju, ka tas ir aizdomīgi.
— Nepārtrauc mani! Kā izturas robots, kad cilvēku nav klāt? Atbilde ir skaidra. Tādā gadījumā viņam jāizrāda vairāk personiskās iniciatīvas. Tātad mums jāpievērš uzmanība tām viņa ķermeņa daļām, ko skar šīs jaunās funkcijas.
— Patiesi! — Donovans izslējās krēslā taisni, tad atkal atslīga tajā. — Nē, tas ir par maz. Pārāk plašs lauks meklējumiem.
— Tur nekā nevar darīt. Lai nu kā, mūsu plāna izpilde vairs nav apdraudēta. Mēs pārmaiņus novērosim robotus pa televizoru. Tiklīdz kaut kas saies dēlī, mēs tūdaļ ieradīsimies notikuma vietā. Tad viņi atgūsies.