— Bet tas nozīmē, ka roboti nebūs izturējuši pārbaudi, Greg. «U. S. Robots» nevarēs laist tirgū DV modeļus ar šādu raksturojumu.
— Protams. Mums jāatrod un jāizlabo vaina konstrukcijā — un tas jāizdara atlikušajās desmit dienās. — Pauels pakasīja pakausi. — Nelaime ir tā … es domāju, papēti labāk pats rasējumus.
Rasējumi bija izklāti uz grīdas kā paklājs, un Donovans rāpoja pa tiem, sekodams Pauela zīmuļa līkloču gaitai.
Pauels teica:
— Tev te būs darbs, Maik. Tu esi speciālists konstrukcijās, un es gribu, lai tu mani pārbaudītu. Es centos izslēgt visas ķēdes, kurām nav sakara ar personisko iniciatīvu. Te, piemēram, ir mehānisko darbību galvenais kanāls. Es izslēdzu visus blakus savienojumus … — viņš pacēla galvu. — Kā tu domā?
Donovans jutās visai nelāgi.
— Tas nav tik vienkārši, Greg. Personiskā iniciatīva nav elektriska ķēde, ko var atvienot no citām un izpētīt. Kad robots paliek viens pats, tā mehānisma aktivitāte nekavējoties pastiprinās gandrīz visos virzienos. Neviena pati ķēde nepaliek neskarta. Mums jāatrod tieši tie specifiskie apstākļi, kas viņu izsit no sliedēm, un tad varam sākt izslēgt ķēdes.
Pauels piecēlās kājās un nopurināja no drēbēm putekļus.
— Hm. Labi. Savāc rasējumus un sadedzini tos.
Donovans turpināja:
— Redzi, aktivitātei pastiprinoties, vienas vienīgas detaļas bojājums var izraisīt visu ko. Kaut kur bojāta izolācija, kāds kondensators sit cauri, dzirksteļo kontakts vai pārkarst tinums. Un, meklējot uz labu laimi, nodarbojoties ar visu robota mehānismu kopumā, nekad nevarēs atrast vainu. Ja mēs Deivu izjauktu un katru tā sastāvdaļu pārbaudītu atsevišķi, ikreiz samontējot to un izmēģinot …
— Pietiek, pietiek. Es jau arī kaut ko sajēdzu.
Viņi bezcerīgi uzlūkoja viens otru, un tad Pauels piesardzīgi ieteicās:
— Kā būtu, ja mēs iztaujātu kādu no palīg- robotiem?
Ne Pauels, ne Donovans līdz šim netika sarunājušies ne ar vienu no «pirkstiem». Sie roboti varēja runāt, tātad analoģija ar cilvēka pirkstiem nebija pilnīga. Viņu smadzenes bija pat samērā attīstītas, bet noskaņotas galvenokārt rīkojumu uztveršanai caur pozitronu lauku, un uz patstāvīgiem kairinājumiem šie roboti reaģēja visai nedroši.
Pauels pat nezināja, kā lai robotu uzrunā. Tā sērijas numurs bija DV-5-2, bet tā viņu saukt nebija sevišķi parocīgi.
Beidzot viņš atrada izeju.
— Paklau, draudziņ, — viņš teica, — es gribu tevi lūgt, lai tu mazliet pakustini savas smadzenes; pēc tam varēsi atgriezties pie sava priekšnieka.
«Pirksts» stīvi palocīja galvu, bet, lai ne- piepūlētu savas vājās domāšanas spējas, neteica ne vārda.
— Pēdējā laikā, — Pauels sacīja, — tavs priekšnieks četrreiz atkāpās no uzdotās programmas. Vai tu atceries šos gadījumus?
— Jā, ser.
— Ak viņš atceras, — Donovans dusmīgi norūca. — Es tev teicu, ka tas ir ļoti aizdomīgi …
— Ej ratā! Protams, ka «pirksts» atceras. Viņš ir pilnīgā kārtībā.
Pauels atkal pievērsās robotam.
— Ko jūs tajās reizēs darījāt? Es runāju par visu grupu.
«Pirksta» atbilde skanēja bez jebkādas izteiksmes, it kā tā būtu no galvas iekalta un viņš runātu, paklausot savu smadzeņu mehāniskajam spiedienam.
Viņš sacīja:
— Pirmo reizi mēs strādājām pie grūti pieejama rūdas slāņa septiņpadsmitajā cirtnē, B stāvā. Otrreiz nostiprinājām jumtu, kurš draudēja iegrūt. Trešo reizi mēs gatavojāmies precīzam sprādzienam, lai, turpinot tuneļa rakšanu, neiegāztos apakšzemes plaisā. Ceturtā reize bija tūlīt pēc neliela nobrukuma.
— Kas tad īsti notika šādās reizēs?
— Grūti aprakstīt. Nāca kāds rīkojums, bet, pirms mēs paguvām to uztvert un saprast, saņēmām jaunu pavēli soļot dīvainā ierindā.
— Kāpēc? — Pauels iesaucās.
— Nezinu.
Donovans dedzīgi iejaucās sarunā:
— Kāda bija pirmā komanda … tā, ko jūs saņēmāt pirms pavēles soļot?
— Es nezinu. Es sajutu, ka nāk rīkojums, bet nebija laika to uztvert.
— Vai tu vari mums kaut ko pastāstīt par to? Vai tas ikreiz bija viens un tas pats rīkojums?
«Pirksts» bēdīgi purināja galvu:
— Nezinu.
Pauels atlaidās krēslā.
— Labi, ej atpakaļ pie sava priekšnieka.
«Pirksts» ar acīm redzamu atvieglojumu
aizgāja.
Donovans sacīja:
— Tā, daudz gan mēs šoreiz panācām. Tas tik bija asprātīgs dialogs — no viena gala līdz otram. Klausies, Deivam ar to plānprātiņu «pirkstu» ir kaut kas padomā. Pārāk daudz viņi nezina un neatceras. Mēs viņiem vairs nedrīkstam uzticēties, Greg.
Pauels sabužināja ūsas.
— Vai zini, Maik, ja tu turpināsi melst niekus, es tev aizbāzīšu muti.
— Labi. Tu jau mums esi tas ģēnijs. Es toties — nožēlojams plānprātiņš. Ko mēs esam panākuši?
— Ne tik, cik melns aiz naga. Es gribēju sākt no otra gala — no «pirksta», bet neizdevās. Tātad jāķeras atkal pie sākuma.
— Ģeniāli! — Donovans izsmējīgi izteica Pauelam savu apbrīnu. — Cik vienkārši tas izklausās! Bet tagad pasaki to visu cilvēku valodā, maestro.
— Bērnu valodā, tu gribēji teikt. Mums ir jānoskaidro, kādu pavēli Deivs dod tajā brīdī, pirms viņa atmiņa atsakās darboties. Tas mums palīdzēs visu atrisināt.
— Un kā tu domā to noskaidrot? Mēs nevaram uzturēties Deiva tuvumā, jo mūsu klātbūtnē viss rit normāli. Dzirdēt pavēli pa radio arī nav iespējams, jo tā tiek noraidīta pa pozitronu lauku. Tātad ne tuvumā, ne arī no attāluma mēs nevaram šo pavēli uztvert. Un itin nekā cita mēs nevaram iesākt.
— Tiešā novērošana, protams, atkrīt. Bet vēl pastāv dedukcija.
— Kas?
— Mes parmaiņus dežurēsim, Maik, — Pauels nīgri pasmaidīja. — Skatīsimies uz ekrānu, acis nenovērsdami. Novērosim katru šo tērauda stulbeņu kustību. Un lūkosim saskatīt, kas notiek tieši pirms viņu dīvainajām izdarībām, lai tādējādi atšifrētu pavēli.
Donovans veselu minūti sēdēja ar atplestu muti. Tad viņš sacīja nomāktā balsī:
— Es uzteikšu darbu. Iešu projām.
— Tavā rīcībā ir vēl desmit dienas — vari izgudrot kaut ko labāku, — Pauels atbildēja nogurušā balsī.
Turpmākajās astoņās dienās Donovans par varēm pūlējās kaut ko izgudrot. Astoņas dienas, ik pēc četrām stundām uzsākdams savu dežūru, viņš iekaisušām, aizmiglotām acīm vēroja mirgojošos stāvus kustamies mijkrēslī. Un visas astoņas dienas viņš dežūru starplaikā nolādēja «United States Robots», DV modeļus un dienu, kad nācis pasaulē.
Astotajā dienā, kad Pauels, kaudamies ar miegu un galvassāpēm, atnāca viņu nomainīt, Donovans piecēlās un, precīzi notēmējis, ietrieca smagu grāmatu televīzijas ekrāna pašā centrā. Atskanēja stikla šķindoņa.
Pauelam aizrāvās elpa:
— Kāpēc tu tā darīji?
— Tāpēc, — Donovans atteica gandrīz mierīgi, — ka es viņus vairs nenovērošu. Atlikušas vēl tikai divas dienas, bet mēs neko neesam noskaidrojuši. DV-5 ir nožēlojams, nederīgs grausts. Kamēr es viņu novēroju, viņš piecas reizes pārtrauca darbu, un tavas dežūras laikā — trīs reizes, bet es netiku gudrs, kādu pavēli viņš deva, un arī tu ne. Un es neticu, ka tu jebkad to uzzināsi, jo esmu pārliecināts, ka es to nekad neuzzināšu.