Visvarenais kosmos, kā lai vienlaicīgi novēro sešus robotus? Viens kustina rokas, otrs — kājas, trešais mētā rokas kā vējdzirnavu spārnus, ceturtais lec gaisā kā vājprātīgs, un divi pārējie … sazin ko tie dara. Bet tad visi norimstas. Tā ja!
Greg, mēs nerīkojamies pareizi. Viņi jānovēro no neliela attāluma, lai redzētu visu sīkumos.
Kādu brīdi valdīja klusums, tad Pauels to pārtrauca:
— Nu, un atlikušās divas dienas jāgaida, lai atkal kaut kas atgadās?
— Vai tad šeit novērot ir labāk?
— Te ir patīkamāk.
— Jā, bet tur var darīt kaut ko tādu, ko šeit nevar.
— Ko tad?
— Kad būsim sagatavojušies un noskatīsimies, ko viņi īsti dara, var jebkurā brīdī likt tiem apstāties.
Pauels sāka ausīties.
— Kā mēs to izdarīsim?
— Padomā pats. Tu jau esi tas gudrais. Uzdod sev dažus jautājumus. Kad DV-5 iziet no ierindas? Ko tev stāstīja «pirksts», kad tas notika? — Kad draudēja vai īstenībā notika nogruvums, kad spridzināšanas darbi prasīja lielu precizitāti vai arī kad gadījās grūti pieejams slānis.
— Citiem vārdiem — kritiskos apstākļos, — Pauels satraukti teica.
— Pareizi! Un kā gan citādi? Personiskās iniciatīvas faktors — lūk, kur tas suns aprakts! Un personiskā iniciatīva ir visvairāk vajadzīga tieši kritiskos apstākļos, kad cilvēka nav klāt. Kāds tad ir loģiskais secinājums? Kā lai piespiežam viņus apstāties noteiktā laikā un vietā?
Donovans brīdi triumfējoši raudzījās uz savu sarunas biedru — viņš sāka iejusties lomā, tad atbildēja pats uz savu jautājumu, aizsteigdamies priekšā Pauelam, kam atbilde jau bija mēles galā:
— Mums pašiem jārada ārkārtēji apstākļi!
Pauels sacīja:
— Maik, tev taisnība.
— Paldies, draugs. Es zināju, ka tu kādreiz atzīsi to.
— Labi, beidz ņirgāties. Mēs tavas zobgalības pataupīsim Zemei, kur tās iekonservēsim garajām, saltajām ziemām. Bet kādus ārkārtējus apstākļus mēs varētu tagad radīt?
— Ja mēs neatrastos uz asteroīda, kur nav ne gaisa, nedz ūdens, mēs varētu applūdināt raktuves.
— Asprātīgi, nav vārdam vietas, — Pauels sacīja. — Patiesi, Maik, no smiekliem man jākrīt vai gar zemi. Kā būtu ar nelielu nogruvumu?
Uzmetis lūpu, Donovans noteica:
— Manis pēc.
— Labi, tad ejam.
Kumurodamies pa akmeņaino klajumu uz priekšu, Pauels jutās kā īsts sazvērnieks. Pazeminātās gravitācijas dēļ viņš brīžam tente- rēja pa nelīdzeno virsmu, un akmeņi zem viņa kājām šķīda uz visām pusēm, saceldami pelēku putekļu vērpetes. Un tomēr viņš pats sev šķita kā konspirators, kas piesardzīgi zogas uz priekšu.
— Vai tu zini, kur viņi atrodas? — viņš jautāja.
— Liekas gan, Greg.
— Labi, — Pauels sadrūmis teica, — bet, ja mēs nonāksim divdesmit pēdu attālumā no kāda «pirksta», tas mūs tūlīt sajutīs, kaut arī nebūsim viņa redzes lokā. Cerams, ka tu to zini.
— Kad man būs nepieciešams noklausīties elementārkursu robotikā, es uzrakstīšu tev iesniegumu, trīs eksemplāros. Bet tagad kāpsim lejā.
Viņi atradās šahtā; zvaigžņu mirdzums vairs nebija redzams. Viņi abi gāja, taustīdamies gar sienām, laiku pa laikam ar kabatas baterijām apgaismodami ceļu. Pauels drošības labad pataustīja savu detonatoru.
— Vai tu pazīsti šo tuneli, Maik?
— Ne pārāk labi. Tas ir jauns. Taču es domāju, ka varēšu orientēties pēc ta, ko redzēju televizorā, lai gan …
Pagāja bezgalīgi garas minūtes, tad Maikls sacīja:
— Pieliec te roku!
Cauri metāla cimdam Pauels sajuta, ka šahtas siena viegli vibrē. Skaņas, protams, nebija dzirdamas.
— Sprādzieni! Mēs esam diezgan tuvu.
— Turi acis vaļā, — Pauels sacīja.
Donovans nepacietīgi pamāja ar galvu.
Viens no robotiem aizdrāzās viņiem garām
un nozuda, pirms viņi paguva attapties, — bronzas bruņas nomirdzēja vien viņiem gar acīm. Klusēdami viņi saspiedās kopā.
— Kā tev šķiet, vai viņš juta, ka mēs te atrodamies? — Pauels čukstēja.
— Cerams, ka ne. Bet labāk apiesim tos no sāniem. Dosimies pirmajā tunelī pa labi.
— Varbūt nemaz neiesim viņiem klāt?
— Ko tad tu gribi darīt? Iet atpakaļ? — Donovans nikni norūca. — Viņi ir ceturtdaļjū- dzes attālumā. Es taču novēroju viņus televizorā. Un mums atlikušas tikai divas dienas …
— Ciet klusu labāk. Tu tikai velti šķied skābekli. Vai šī te ir sānu eja? — Iedegās kabatas baterija. — Tā pati. Ejam.
Sienas šeit vibrēja daudz stiprāk, un pamats zem kājām nejauki drebēja.
— Tas ir labs tunelis, — Donovans teica, — ja vien drīz neizbeigsies.
Viņš nobažījies paspīdināja savu spuldzīti.
Mazliet pastiepjot roku, viņi varēja aizsniegt tuneļa griestus. Nostiprinājums bija pavisam jauns.
Donovans apstājās.
— Strupceļš. Ejam atpakaļ.
— Nē, pagaidi. — Pauels neveikli paspraucās viņam garām. — Vai tā ir gaisma tur priekšā?
— Gaisma? Es neko neredzu. Kur gan te radīsies gaisma?
— Robotu gaisma.
Pauels četrrāpus uzlīda uz neliela izciļņa. Satrauktā, piesmakušā balsī viņš uzsauca Donovanam:
— Ei Maik, rāpies augšā!
Bija redzama gaisma. Donovans uzrausās augšā un pārrāpās pāri Pauela kājām.
— Vai te ir kāds caurums?
— Jā, roboti, manuprāt, izcērt šo lauzmu no viņas puses.
Donovans aptaustīja cauruma robotās malas un, piesardzīgi uzspīdinājis tam gaismu, ieraudzīja, ka aiz tā atrodas liels tunelis. Acīmredzot tas bija galvenais tunelis. Caurums bija pārāk mazs, lai cilvēks varētu pa to izlīst, pat diviem reizē skatīties pa to bija grūti.
— Tur neviena nav, — Donovans noteica.
— Pašreiz nav. Bet pirms brīža kāds bija, citādi mēs nebūtu redzējuši gaismu. Sargies!
Sienas visapkārt salīgojās, un viņi sajuta grūdienu. Nobira smalki putekļi. Pauels uzmanīgi pacēla galvu un vēlreiz ielūkojās caurumā.
— Viss kārtībā, Maik. Viņi ir šeit.
Mirdzošie roboti bija sapulcējušies galvenajā tunelī apmēram piecdesmit pēdu attālumā no viņiem. Metāla rokas cītīgi novāca gruvešu kaudzi, kas bija radusies pēc pēdējā sprādziena.
Donovans nepacietīgi skubināja:
— Nezaudē laiku. Viņi drīz vien būs cauri, un nākošais sprādziens var ķert mūs.
— Dieva dēļ, nesteidzini mani.
Pauels noņēma detonatoru, un viņa skatiens nemierīgi pārslīdēja krēslainajām sienām, kuras apgaismoja vienīgi robotu izstarotā gaisma. Akmens izcilni te bija grūti atšķirt no ēnas.
— Redzi tur, gandrīz tieši virs viņiem, griestos palicis akmens blāķis. Pēdējais sprādziens nav to izkustinājis. Ja tu tam trāpīsi, iegrūs puse griestu.
Pauels lūkojās turp, kur tumsā rādīja Donovana pirksts.
— Uzmanies! Tagad nenovērs acu no robotiem un lūdz dievu, kaut viņi neaizietu projām no šīs vietas. Man vajadzīga viņu gaisma. Vai visi septiņi ir šeit?
Donovans saskaitīja.
— Jā, visi.
— Labi, tad skaties. Vēro katru viņu kustību!
Viņš pacēla detonatoru un tēmēja, bet Donovans, lādēdamies un mirkšķinādams acis, ko aizmigloja sviedri, vēroja robotus.