Uzliesmojums!
Tad nāca spējš trieciens, pamats zem kājām vairākkārt nodrebēja, un stiprs grūdiens uzsvieda Pauelu Donovanam virsū.
— Greg, tu mani nogāzi, — Donovans iebrēcās. — Es nekā neredzēju.
Pauels satraukti skatījās apkārt:
— Kur viņi ir?
Donovans apjukumā klusēja. Robotus nekur nemanīja. Bija tik tumšs kā Stiksas dzelmē.
— Vai tik mēs viņus neapbērām? — Donovans vaicāja drebošā balsī.
— Kāpsim lejā. Un nejautā man neko.
Pauels sāka steidzīgi rāpties atpakaļ.
— Maik!
Donovans, kas bija viņam sekojis, apstājās.
— Kas tad nu atkal?
— Uzgaidi! — Donovana austiņās skanēja Pauela gārdzošie, nevienmērīgie elpas vilcieni. — Maik! Vai tu dzirdi mani, Maik?
— Esmu tepat. Kas noticis?
— Mēs esam iesprostoti. Griesti iegruvuši nevis piecdesmit pēdu attālumā no mums, bet gan virs mūsu galvām. Satricinājums tos sagāzis.
— Ko? — Donovans atdūrās pret kaut ko cietu. — Uzdedzini bateriju.
Pauels paspīdināja laterniņu. Ceļš visapkārt bija tā aizgruvis, ka pat skudra nebūtu izlīdusi cauri.
— Nu ko tu tagad teiksi? — Donovans nočukstēja.
Viņi patērēja diezgan daudz laika un spēka, pūlēdamies izkustināt akmens bluķi, kas aizsprostoja ceļu. Tad Pauels mēģināja paplašināt caurumu, pa kuru viņi skatījās galvenajā tunelī. Viņš pacēla detonatoru. Taču sprādziens tik šaurā telpā būtu tikpat kā pašnāvība, Pauels to zināja. Viņš apsēdās.
— Vai zini, Maik, — viņš sacīja, — mēs esam visu sabojājuši. Un ne par matu neesam tuvāk Deiva mīklas atminējumam. Ideja bija laba, bet tā vērsās pret mums pašiem.
Donovana sarūgtinātais skatiens urbās tumsā.
— Man negribas tevi apbēdināt, veco zēn, bet neatkarīgi no tā, vai mēs ko zinām par Deivu vai nezinām, esam iekļuvuši lamatās. Un ja mēs, draudziņ, netiksim laukā, tad mums ir beigas. BEIGAS, beigas. Cik mums ir atlicis skābekļa? Ne vairāk kā sešām stundām.
— Es jau par to biju domājis, — Pauela roka meklēja daudzkārt cietušās ūsas, bet uztaustīja tikai caurspīdīgo sejsegu. — Deivs mūs, protams, varētu pa šo laiku itin viegli atrakt. Bet šis mūsu lieliskais eksperiments viņu droši vien atkal izsitis no sliedēm, un
uzņemt ar viņu radiosakarus nav iespējams.
— Skaisti, vai ne?
Donovans pielīda pie cauruma un grūšus izgrūda tam cauri galvu ar visu ķiveri.
— Ei. Greg!
— Kas ir?
— Ja nu Deivs nokļūst divdesmit pēduat- tālumā no mums? Tad viņš nāks pie prāta. Un mēs būsim glābti.
— Tas gan, bet kur viņš ir?
— Tur, tuneļa galā, — labu gabaliņu no šejienes. Dieva dēļ, beidz mani raustīt, kamēr neesi vēl norāvis man galvu. Ļaušu jau tev arī paskatīties.
Tagad Pauels izbāza galvu pa caurumu.
— Mūsu sprādziens ir izdevies. Palūkojies uz šiem stulbeņiem. Tas jau ir īsts balets.
— Lai nu paliek komentāri. Vai viņi tuvojas mums?
— Nevaru saredzēt. Pārāk tālu. Ļauj man kaut ko izmēģināt. Pasniedz manu lukturīti. Centīšos saistīt viņu uzmanību.
Bet jau pēc pāris minūtēm viņš atmeta šim mēģinājumam ar roku.
— Nekas neiznāk! Viņi laikam ir kļuvuši akli. Pag, pag, nāk uz mūsu pusi! Ko tu par to teiksi?
— Ļauj taču man arī paskatīties, — nerimās Donovans.
Klusi tusnīdams, Pauels pūlējās ievilkt galvu atpakaļ, tad sacīja:
— Kārtībā!
Nu Donovans savukārt izbāza galvu laukā.
Roboti tuvojās. Deivs gāja pa priekšu, kājas augstu cilādams, un seši «pirksti» virknē sekoja tam nopakaļ.
— Ko viņi īsti dara? — Donovans brīnījās. — To gan es gribētu zināt. Atgādina Vir- džlnijas skotu deju, un Deivs izskatās pēc majordoma, nudien.
— Nekaitini mani ar saviem aprakstiem, — Pauels norūca. — Cik tālu viņi ir?
— Kādas piecdesmit pēdas, un nāk šurp. Pēc stundas ceturkšņa mēs būsim brīv … Oho-ho!
— Kas tur notiek? — Pagaja vairakas sekundes, līdz Pauels atguvās no pārsteiguma, ko bija izraisījuši Donovana izsaucieni.
— Paklau, neesi lopiņš, ļauj man arī paskatīties.
Viņš mēģināja uzrausties augšā, bet Donovans nikni spārdījās pretī.
— Viņi pagriezās atpakaļ, Greg. Viņi aiziet. Deiv! Hei, Deiv!
— Kāda tam nozīme, muļķi! — Pauels kliedza. — Skaņas nenonāk līdz viņiem.
— Nu tad sit, — Donovans smagi elpoja,
— dauzi pa sienām, lai rastos vibrācija. Mums taču kaut kā jāpievērš sev viņu uzmanība, Greg, citādi esam pagalam.
Viņš kā neprātīgs sāka dauzīt pa sienu.
Pauels sapurināja viņu aiz pleca.
— Pagaidi, Maik, pagaidi! Paklausies, man iešāvās prātā kāda doma. Zvēru pie Jupitera, pašreiz ir īstais brīdis pieņemt vienkāršus lēmumus. Maik!
— Ko tu gribi? — Donovans izvilka galvu no cauruma.
— Palaid mani, kamēr tie vēl nav tālu aizgājuši.
— Kamēr nav tālu aizgājuši? Ko tu gribi darīt? Paklau, ko tu darīsi ar to detonatoru? — Viņš sagrāba biedra roku.
Pauels ar spēku atbrīvojās no viņa tvēriena.
— Gribu mazliet pašaudīt.
— Kādam nolūkam?
— Vēlāk! Redzēsim, vai tas ko līdzēs; ja nekas nesanāks, tad … Paej nost un ļauj man šaut.
Tālumā mirgojošās robotu uguntiņas kļuva arvien mazākas. Pauels rūpīgi notēmēja un trīsreiz nospieda gaili. Tad nolaida stobru un satraukts skatījās tālumā. Viens no palīgro- botiem nokrita! Tagad bija redzami tikai seši mirdzošie stāvi.
Pauels nedroši pasauca mikrofonā:
— Deiv!
Pec īsa mirkļa abi izdzirdēja:
— Sef? Kur jūs esat? Manam trešajam palīgam sadragātas krūtis. Viņš vairs nedarbojas.
— Tas nav svarīgi, — Pauels sacīja. — Sprādziena radītais nogruvums ir mūs iesprostojis. Vai tu redzi mūsu lampiņas gaismu?
— Jā gan. Tūdaļ būsim tur.
Pauels apsēdas un atviegloti nopūtas.
— Tā nu tas ir, draudziņ.
— Labi, Greg, — Donovana balsī bija dzirdamas asaras. — Tu esi uzvarējis. Es noliecu galvu tavā priekšā. Tikai nemuļķo mani. Pastāsti man skaidri un gaiši, kas tur īsti bija?
— Lai notiek. Redzi, mums, kā jau parasti, pilnīgi paslīdējis garām pats vienkaršakais. Mēs zinājām, ka robotu dīvainās izdarības saistītas ar personisko iniciatīvu un ārkārtējiem apstākļiem. Vienlaik mēs centāmies noskaidrot, kāda īpaša pavēle to izraisa. Bet kāpēc gan jābūt kādai īpašai pavēlei?
— Un kāpēc nē?
— Klausies. Kāpēc tas nevarētu būt pavēles modelis? Kādam pavēles modelim ir vajadzīgs visvairāk iniciatīvas? Kāda modeļa pavēles tiek dotas tikai ārkārtējos apstākļos?
— Nejautā man, Greg. Pastāsti!
— Es jau stāstu. Tās ir pavēles, kas tiek noraidītas pa visiem sešiem kanāliem reizē. Parastos apstākļos viens vai vairāki «pirksti» veic elementāru darbu, kas neprasa stingru uzraudzību, kā, piemēram, mēs izdarām ierastās iešanas kustības. Turpretim briesmu brīdī nekavējoties un vienlaicīgi jāmobilizē visi seši palīgroboti. Deivam jāuzrauga reizē seši roboti, un te nu kaut kas ķeras. Tālāk viss ir vienkārši. Tiklīdz samazinās vajadzība pēc personiskās iniciatīvas, kā, piemēram, ierodoties cilvēkiem, viņi tūlīt atgūstas. Tāpēc es iznīcināju vienu robotu. Kad es to izdarīju, Deivam nācās komandēt tikai