piecus. Iniciatīva samazinājās, un viņš kļuva normāls.
— Kā tu nonāci pie šīs domas? — Donovans prašņāja.
— Loģiski spriežot. Pēc tam izmēģināju, un tas līdzēja.
Viņi atkal izdzirdēja robota balsi:
— 'Esmu klāt. Vai jūs vēl pusstundu izturēsiet?
— Droši! — Pauels atbildēja. Tad, pievērsies Donovanam, viņš turpināja:
— Mūsu turpmākais uzdevums ir vienkāršs. Mēs pārbaudīsim tās ķēdes daļas, kurām jāiztur papildslodze, ko tām uzliek pa sešiem kanāliem dotās pavēles, salīdzinājumā ar piecu kanālu pavēlēm. Vai tādu būs daudz?
Donovans brīdi domāja.
— Ne pārāk daudz, manuprāt. Ja Deivs konstruēts tāpat kā eksperimentālais modelis, ko redzējām rūpnīcā, tad viņam ir speciāla koordinējoša ķēde. Tas tad arī būs vienīgais iecirknis, kas jāpārbauda.
Viņš apbrīnojami ātri sajūsminājās par šo domu.
— Paklau, tas būtu ko vērts! Tur nieks vien ir ko darīt.
— Labi. Apdomā to, un, kad atgriezīsimies, apskatīsim rasējumus. Bet tagad es atpūtīšos, līdz Deivs tiks mums klāt.
— Ei, pagaidi! Pasaki man tikai vienu: kas tā bija par īpatnēju soļošanu un jocīgiem dejas soļiem, ko roboti ikreiz uzsāka, kad viņi sajuka?
— Soļi? Nezinu. Bet man ir kāda hipotēze. Atceries — palīgroboti ir Deiva «pirksti». Mēs tos allaž tā dēvējām. Nu un es domāju, ka ikreiz, kad Deivs kļuva psihiski nenormāls, viņam galvā viss sajuka un viņš sāka kustināt pirkstus.
*
Sjūzena Ķelvina stāstīja par Pauelu un Donovanu vēsi, bez smaida, bet, pieminot robotus, viņas balss atmaiga. Viņa ātri vien izklāstīja visu par Spldijiem, Kjūtijiem un Deiviem, un tad es viņu pārtraucu. Citādi viņa būtu pa saviem atmiņu kambariem sagrabinājusi vēl kādu pusduci robotu.
— Bet vai tad uz Zemes nekad nekas nenotiek? — es jautāju.
Saraukusi pieri, viņa paskatījās uz mani.
— Nē, uz Zemes mēs maz saskaramies ar robotu darbu.
— Jā, diemžēl. Es gribēju sacīt, ka jūsu inženieri izmēģinātāji ir lieliski, bet vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko no savas pieredzes? Vai jums nekad nav gadījies saskarties ar robotu, kas jūs būtu pievīlis? Si taču tomēr ir jūsu jubileja.
Un, iedomājieties, viņa nosarka. Tad viņa sacīja:
— Man reiz gadījās robots, kas mani pievīla. Ak debess, cik sen tas noticis! Gandrīz pirms četrdesmit gadiem. Kā tad! 2021! Un man toreiz bija tikai trīsdesmit astoņi. Ak vai… bet es gan negribētu par to runāt.
Es pagaidīju, un viņa, protams, pārdomāja.
— Bet kāpēc gan nē? — viņa vaicaja. — Tagad man tas nevar kaitēt. Pat atmiņas ne. Es biju kādreiz liela muļke, jaunais cilvēk. Vai jūs varat tam ticēt?
— Nē, — es atbildēju.
— Tā tas bija. Bet Erbijs bija robots, kas prata lasīt domas.
— Kā jūs teicāt?
— Vienīgais šāda veida robots. Kaut kur bija ielaista kļūda …
MELIS !
Alfrēds Lenings rūpīgi aizdedzināja cigāru, bet viņa pirksti viegli drebēja. Sirmās uzacis cieši savilcis, viņš, pūzdams dūmu mutuļus, ierunājās:
— Jā, viņš lasa citu domas, — par to nav ne mazāko šaubu. Bet kādēļ? — Viņš uzlūkoja galveno matemātiķi Pīteru Bogertu. — Nu?
Bogerts ar abām rokām saglauda savus melnos matus.
— Šis ir trīsdesmit ceturtais RB modelis, ko mēs izlaižam, Lening. Visi pārējie pilnīgi atbilda normām.
Trešais vīrs, kas sēdēja pie galda, sarauca pieri. Miltons Ešs bija visjaunākais no firmas «U. S. Robots and Mechanical Men» vadošajiem darbiniekiem un lieti lepojās ar to.
— Paklausieties, Bogert. Viņš ir samontēts pilnīgi pareizi, no sākuma līdz galam. Par to es galvoju.
Bogerta biezās lūpas savilkās augstprātīgā smīnā.
— Jūs galvojat? Ja varat atbildēt par visu montāžas līniju, tad es ieteicu jus paaugstināt amatā. Ir precīzi aprēķinats, ka tikai pozitronu smadzeņu ražošanai vien ir nepieciešamas septiņdesmit pieci tūkstoši divsimt trīsdesmit četras operācijas, turklāt katras operācijas izdošanos nosaka noteikts faktoru skaits — no pieciem līdz simt pieciem. Kolīdz vienu no tiem skar kāds nopietns traucējums, smadzenēs rodas bojājums. Es jums citēju mūsu pašu prospektus, Eš.
Miltons Ešs pietvīka un gribēja kaut ko atbildēt, bet viņam aizsteidzās priekša ceturtā balss.
— Ja mēs sāksim uzvelt vainu cits citam, es iešu projām.
Sjūzenas Kelvinas cieši sažņaugtās rokas gulēja klēpī, un mazās krunciņas ap viņas plānajām, bālajām lūpām kļuva dziļākas.
— Mums ir gadījies robots, kas lasa domas, un, manuprāt, būtu ļoti svarīgi noskaidrot, kāpēc viņš to dara. Mēs to nenoskaidrosim, sacīdami: «Tā ir jūsu vaina! Tā ir mana vaina!»
Viņas aukstās, pelēkās acis pievērsās Ešam, un viņš pasmīkņāja.
Arī Lenings pasmīkņāja, un, kā vienmēr tādās reizēs, viņa garie, baltie mati un mazās, viltīgās ačteles darīja viņu līdzīgu bī- beles patriarham.
— Jums taisnība, doktore Ķelvina.
Viņa balss piepeši kļuva enerģiska.
— īsi sakot, stāvoklis ir šāds. Mēs esam radījuši pozitronu smadzenes, kuras uzskatījām par atbilstošām visām normām, bet tām piemīt apbrīnojama spēja uztvert cilvēku domu viļņus. Ja mēs zinātu, kā tas kļuvis iespējams, tas būtu vislielākais robotikas sasniegums vēl desmitiem gadu. Mēs to nezinām, un mums tas jāizdibina. Vai skaidrs?
— Vai drīkstu izteikt kādu priekšlikumu? — Bogerts vaicāja.
— Klājiet vien vaļā!
•— Manuprāt, kamēr nebūsim atšķetinājuši šo mudžekli — un kā matemātiķis es uzskatu, ka tas būs velnišķīgi grūti — mums nevajadzētu izpaust RB-34 esamību. Pat citiem firmas darbiniekiem ne. Mums, nodaļu vadītājiem, jātiek ar šo problēmu galā, un jo mazāk cilvēku zinās par to …
— Bogertam taisnība, — doktore Ķelvina sacīja. — Kopš Starpplanētu kodekss pieļauj robotu modeļu pārbaudi rūpnīcās pirms to nosūtīšanas uz kosmiskajām stacijām, pret- robotu propaganda ir pastiprinājusies. Ja paspruks kaut vai viens vārds par to, ka robots spēj lasīt domas, iekāms mēs paši varēsim šo parādību kontrolēt, viens otrs pratīs to izmantot, lai tiktu pie krietna kapitāla.
Lenings, sūkdams cigāru, nopietni pamāja ar galvu. Viņš pievērsās Ešam:
— Man šķiet, jūs sacījāt, ka bijāt viens, kad pirmo reizi pamanījāt šo domu lasīšanu?
_— Kā tad, — es biju viens un pārbijos līdz nāvei. RB-34 bija tikko noņemts no montāžas galda un atsūtīts pie manis. Meistars bija kaut kur izgājis, un es pats vedu robotu uz izmēģināšanas telpām — vismaz, sāku viņu vest.
Ešs apklusa, un uz viņa lūpām parādījās tikko manāms smaids.
— Vai kādam no jums gadījies, pašam nezinot, domās sarunāties ar kādu?
Neviens neatbildēja, un viņš turpināja:
— Vai ziniet, sākumā tas notiek nemanot. Nu, lūk, robots sarunājās ar mani ļoti loģiski un saprātīgi, un mēs bijām jau gandrīz nonākuši pie izmēģināšanas telpām, kad es atskārtu, ka neesmu viņam teicis neviena vārda. Es, protams, biju daudz ko domājis, bet tas jau ir kas cits, vai ne? Es ieslēdzu robotu istabā un skrēju pēc Leninga. Iedomājieties tikai! Jums blakus soļo robots, mierīgi lasīdams jūsu domas un urķēdamies tajās! Man kļuva gluži neomulīgi.