— Es varu iedomāties, — Sjūzena Ķelvina domīgi noteica. Viņa uzlūkoja Ešu ar dīvaini nopietnu skatienu. — Mēs tik ļoti esam pieraduši pie tā, ka mūsu domas ir zināmas vienīgi mums pašiem …
Lenings viņu nepacietīgi pārtrauca:
— Tātad to zinām tikai mēs četri. Labi! Mums šī parādība jāizpētī pēc noteiktas sistēmas. Eš, jūs pārbaudīsiet visu montāžas līniju no sākuma līdz galam — visos sīkumos. Jūs izslēgsiet tās operācijas, kurās kļūdīšanās ir bijusi neiespējama, un atzīmēsiet visas tās, kurās tā varēja notikt, turklāt uzrādiet varbūtējās kļūdas raksturu un iespējamo lielumu.
— Grūts uzdevums, — Ešs noņurdēja.
— Dabiski! Jūs, protams, iesaistīsiet šai darbā savus cilvēkus — visus līdz pēdējam, ja būs vajadzīgs, un tas arī nekas, ja neizpildīsiet plānu. Taču, saprotiet, šiem cilvēkiem nav jāzina, kāpēc viņi to dara.
— Hm-m-m, jā! — jaunais inženieris greizi pasmīnēja. — Un tomēr darba bez jēgas.
Lenings ar visu krēslu pagriezās pret Kel- vinu.
— Jums būs jāķeras pie šī darba no citas puses. Jūs esat rūpnīcas robopsihologs, tātad jums jāpētī pats robots un jāizdara attiecīgie secinājumi. Mēģiniet noskaidrot, kā viņš to dara. Izpētiet visu, kas saistīts ar viņa telepātiskajām spējām — cik tālu tās sniedzas, kā ietekmē viņa domāšanu un kādus traucējumus izraisa tieši viņa normālo darba spēju izpausmē. Sapratāt?
Lenings nenogaidīja doktores Kelvinas atbildi.
— Es koordinēšu darbu un matemātiski apstrādāšu iegūtos rezultātus. — Viņš sāka strauji pūst dūmus un turpmākos vārdus no- murdēja caur to mutuļiem: — Bogerts man, protams, palīdzēs.
Bogerts, kas patlaban pulēja savu patuklo roku nagus, rāmi atteica:
— Katrā ziņā. Es šo to jēdzu šais lietās.
— Labi! Es sākšu. — Ešs atstūma krēslu un piecēlās. Viņa glītajā, jauneklīgajā sejā pazibēja smīns. — Man krita visriebīgākais darbs no visiem, tāpēc eju, lai ķertos tam tūlīt klāt. Uz redzi! — nomurminājis pēdējos vārdus, viņš izgāja laukā.
Sjūzena Ķelvina atbildēja ar tikko jaušamu galvas mājienu, bet viņas skatiens sekoja Ešam, kamēr vien tas bija saredzams, un viņa klusēja, kad Lenings, kaut ko norūcis, sacīja:
— Doktore Ķelvina, vai jūs negribētu tūlīt pat uzkāpt augšā un apskatīt RB-34?
Izdzirdis durvis klusi iečīkstamies, RB-34 pacēla savas fotoelektriskās acis no grāmatas un, Sjūzenai Kelvinai ienākot, pielēca kājās.
Viņa apstājās, lai sakārtotu uz durvīm milzīgo uzrakstu «Ieeja aizliegta», un tad tuvojās robotam.
— Es tev atnesu dažus rakstus par hiper- atomdzinējiem, Erbij. Varbūt tu tos vēlētos izskatīt?
RB-34 — jeb, citādi, Erbijs — paņēma no viņas rokām trīs smagos sējumus un atvēra vienu no tiem.
— Hm-m-m! «Hiperatomu teorija».
Šķirstīdams grāmatu, viņš kaut ko neskaidri murmulēja, tad izklaidīgi teica:
— Apsēdieties, doktore Ķelvina! Es tos izskatīšu dažās minūtēs.
Psiholoģe apsēdās un uzmanīgi vēroja Er- biju, kas, novietojies otrpus galda, ķeras pie visu triju sējumu studēšanas.
Pēc pusstundas viņš tos nolika sānis.
— Es, protams, zinu, kāpēc jūs man tos atnesāt.
Doktores Kelvinas lūpu kaktiņi noraustījās.
— Es jau tā domāju. Ar tevi ir grūti strādāt, Erbij. Tu vienmēr esi man soli priekšā.
— Šīs grāmatas ir gluži tādas pašas kā visas pārējās. Mani tās vienkārši neinteresē. Jūsu mācību grāmatās nekā nav. Jūsu zinātne ir tikai vesels lērums savāktu un ar šķietamām teorijām kopā sasaistītu faktu. Tas viss ir tik gaužām vienkārši, ka nav pat ievērības cienīgs.
Mani interesē jūsu daiļliteratūra. Jūsu pētījumi par cilvēka jūtu un iekšējo stimulu mijiedarbību, par …
Meklēdams īsto vārdu, viņš ar vareno roku izdarīja nenoteiktu žestu.
Doktore Ķelvina čukstēja:
— Man šķiet, es saprotu.
— Redziet, es lasu domas, — robots turpināja, — un jums nav ne jausmas, cik tās ir sarežģītas. Es nespēju visu saprast, jo mana paša domāšana tik ļoti atšķiras no jūsējās — bet es cenšos, un jūsu romāni man palīdz.
— Jā, bet es baidos, ka, iepazinies ar mūsdienu juteklīgajos romānos notēlotajiem sirdi plosošajiem pārdzīvojumiem, — viņas balsī ieskanējās rūgtums, — tu mūsu domas uzskatīsi par garlaicīgām un bālasinīgām.
— Nē jau!
Negaidīti enerģiskā atbilde lika Sjuzenai Kelvinai pietrūkties kājās. Viņa juta, ka pietvīkst, un satraukumā nodomāja: «Viņš droši vien zina!»
Erbijs piepeši nomierinājās un klusi, gandrīz pilnīgi bez metāliskās pieskaņas balsī nomurmināja:
— Nu, protams, es to zinu, doktore Ķelvina. Jūs vienmēr par to domājat," kā gan es to varu nezināt?
Viņas seja sastinga:
— Vai tu jau esi… kādam stāstījis?
— Protams, ka ne! — viņš iesaucās neviltotā izbrīnā. — Neviens man nav jautājis.
— Nu tad, — viņa izmeta, — tu droši vien domā, ka esmu mulķe.
— Nē! Tās ir normālas jūtas.
-- Varbūt tāpēc tās ir tik muļķīgas. — Viņas balsī bija saklausāmas vienīgi skumjas. Zem zinātņu doktores maskas pavīdēja sieviete. — Es neesmu, kā mēdz teikt… pievilcīga …
— Ja jūs runājat par tīri fizisko pievilcību, tad man jāatzīstas, ka nevaru par to spriest. Taču es skaidri zinu, ka pievilcība izpaužas arī citādi.
— … nedz jauna. — Doktore Ķelvina it kā nemaz nedzirdēja robota vārdus.
— Jums vēl nav četrdesmit. — Erbija balsī bija iezagusies nemierpilna neatlaidība.
— Trīsdesmit astoņi, ja skaita gadus, un turpat sešdesmit, ja ņem vērā manu emocionālo dzīves uztveri. Kā nekā_ esmu psihologs! — Aizelsusies viņa ar rūgtumu turpināja: — Un viņam ir tikai trīsdesmit pieci, bet, spriežot pēc izskata un izturēšanās, — vēl mazāk. Vai tu domā, ka viņš jebkad saskata manī kaut ko … citu neka es esmu?
— Jūs maldāties! — Erbija tērauda dūre žvadzēdama atsitās pret galda plastmasas virsmu. — Uzklausiet mani…
Bet Sjūzena Ķelvina kaismīgi uzbruka robotam, un viņas acīs iekvēlojās apslēptas sāpes.
— Ko vēl ne? Ko tu par to zini, tu… tu mašīna! Es tev esmu tikai subjekts, tāds interesants kukainītis ar īpatnējām domām, kurās tu lasi kā grāmatā. Lielisks cerību grausts, vai ne? Gandrīz kā romānos.
Viņas balss, kurā skanēja apspiestas elsas, pamazām pierima.
No šī izvirduma robots sarāvās gluži maziņš. Viņš lūdzoši šūpoja galvu.
— Uzklausiet mani, lūdzu! Es varētu jums palīdzēt, ja jūs Jautu.
— Kā? — Viņas lūpas savilkās greizā smīnā. — Ar labiem padomiem?
— Nebūt nē. Es taču zinu arī, ko domā citi cilvēki, piemēram, Miltons Ešs.
Sjūzena Ķelvina ilgi klusēja, tad nolaida acis.
— Es negribu zināt, ko viņš domā, — viņa izdvesa. — Ciet klusu.
— Man šķiet, jūs gribētu gan zināt, ko viņš domā.
Galvu nepacēlusi, viņa sāka straujāk elpot.