— Tu runā niekus, — viņa čukstēja.
— Kāpēc lai es to darītu? Es gribu palīdzēt. Miltona Eša domas par jums … — viņš uz brīdi apklusa.
Robotu psiholoģijas doktore pacēla galvu:
— Nu?
— Viņš jus mīl, — robots mierīgi sacīja.
Veselu minūti doktore Ķelvina klusēja. Viņa
stingi vērās robotā, tad iesaucās:
— Tu maldies! Citādi nevar būt. Kādē] lai viņš to darītu?
— Bet tas tā ir. To nevar noslēpt, vismaz no manis ne.
— Es taču esmu tik … tik, — viņa stomījās un beidzot apklusa.
— Viņš cilvēku nevērtē pēc ārienes, viņš citos apbrīno prātu. Miltons Ešs nav tas cilvēks, kas precēs sievieti skaistu matu vai acu dēļ.
Sjūzena Ķelvina saka ātri mirkšķināt acis un vilcinājās ar atbildi. Kad viņa sāka runāt, viņas balss tomēr drebēja.
— Bet viņš nekad nav izrādījis …
— Vai jūs jebkad esat devusi viņam tādu iespēju?
— Kā es to varēju darīt? Man nebūtu nācis ne prātā, ka …
— Nu redziet nu!
Psiholoģe brīdi kavējās pārdomās, tad piepeši pacēla galvu.
_ — Pirms pusgada viņu šeit rūpnīcā apmek- leja kāda meitene. Viņa bija glīta, šķiet —
gaišmataina un slaida. Un, protams, varēja tik tikko pateikt, cik ir divreiz divi. Viņš visu dienu līda vai no ādas laukā, mēģinādams viņai ieskaidrot, kā tiek samontēts robots. — Sjūzena kļuva atkal asa. — Un tomēr viņa nekā nesaprata! Kas tā bija?
— Es zinu, par ko jūs runājat, — Erbijs bez vilcināšanās atbildēja. — Tā ir Miltona māsīca, un viņam nav nekādu romantisku jūtu pret to, ticiet man.
Sjūzena Ķelvina ar gandrīz meitenīgu straujumu pielēca kājās.
— Vai tas nav dīvaini? Tieši tā es dažbrīd to pati sev iztēlojos, lai gan nekad īsti tam negribēju ticēt. Tātad tā ir taisnība!
Viņa pieskrēja pie Erbija un abām rokām satvēra tā auksto, smago ķetnu.
— Paldies, Erbij, — viņa kaismīgi čukstēja mazliet piesmakušā balsī. — Nestāsti to nevienam. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Un vēlreiz paldies.
To pateikusi un vēlreiz paspiedusi Erbija nekustīgos metāla pirkstus, viņa aizgāja.
Erbijs pievērsās atkal savam romānam, un nebija neviena, kas varētu lasīt viņa domas.
Miltons Ešs lēni un ar labpatiku izstaipījās, ka kauli vien nokrakšķēja, un tad nikni uzlūkoja fizikas doktoru Pīteru Bogertu.
— Paklausieties, — viņš sacīja, — es nodarbojos ar šo problēmu jau veselu nedēļu, dienu un nakti. Cik ilgi man te vēl būs
jānoņemas? Man liekas, jūs sacījāt, ka atrisinājums meklējams pozitronu bombardēšanā D vakuumtelpā.
Bogerts paslepus nožāvājās un ar interesi aplūkoja savas baltās rokas.
— Tā tas ir. Esmu tam jau uz pēdām.
— Es zinu, ko nozīmē šie vārdi, ja tos saka matemātiķis. Cik tuvu mērķim jūs esat?
— Tas atkarīgs …
— No kā? — Ešs atkrita krēslā un izstiepa garās kājas.
— No Leninga. Vecais zēns man nepiekrīt, — Bogerts nopūtās. — Viņš mazliet atpaliek no laika gara, tā ir viņa nelaime. Viņam matricu mehānika ir viss, bet šī mūsu problēma ir jārisina ar spēcīgākiem matemātikas līdzekļiem. Lenings ir briesmīgi ietiepīgs.
— Kādēļ mēs nevarētu pajautāt pašam Er- bijam un tādējādi visu atrisināt? — Ešs samiegojies nomurmināja.
— Pajautāt robotam? — Bogerts sarāva uzacis uz augšu.
— Kāpēc gan ne? Vai tad vecā jums to neteica?
— Ķelvina?
— Jā gan! Sjūzija pati. Šis robots ir matemātikas brīnums. Viņš zina itin visu par visiem un vēl mazliet vairāk. Viņš galvā izdara trīskārtēju integrēšanu, un tensoru analīze viņam ir tīrais nieks.
Matemātiķis skeptiski palūkojās uz Ešu.
— Vai jūs nopietni runājat?
— Palīdziet man! Nelaime tā, ka šis stulbenis taču necieš matemātiku.
Viņam labāk patīk lasīt salkanus romānus. Goda vārds! Jums vajadzētu redzēt, ar kādiem draņķiem Sjūzija viņu cienā: «Purpursārtā kaisle» un «Mīla kosmosā».
— Doktore Ķelvina- mums par to nav minējusi ne vārda.
— Nu, viņa nav vēl beigusi robota pētīšanu. Jūs taču Sjūziju pazīstat. Pirms viņa atklāj citiem savu lielo noslēpumu, viņa grib, lai pašai viss būtu pilnīgi skaidrs.
— Bet jums viņa to stāstīja.
— Mēs abi šo to pārrunājām. Pēdējā laikā esmu bijis daudz ar viņu kopā. — Ešs plati iepleta acis un sarauca pieri. — Paklausieties, Bogij, vai jūs pēdējā laikā neesat ievērojis kaut ko dīvainu šīs lēdijas uzvedībā?
Bogerta seja savilkās gluži necienīgā smīnā.
— Vai jūs gribējāt teikt, ka viņa sākusi lietot lūpu zīmuli?
— Pie velna, to es zinu. Viņa krāso vaigus, pūderējas, ēno acis. Viņa izskatās baigi. Bet tas nav galvenais. Es nevaru īsti pateikt. Viņa tā runā … it kā būtu par kaut ko laimīga.
Ešs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.
Viņa sarunas biedrs atļāvās uzmest tam šķelmīgu skatienu, kas zinātniekam, kam jau pāri piecdesmitiem, izdevās tīri labi.
— Var būt, ka viņa ir iemīlējusies.
Ešs atkal pievēra plakstus.
- Jūs melšat niekus, Bogij. Ejiet un ap- spriedieties ar Erbiju; es palikšu te un nosnaudīšos.
— Labi! Bet es neteiktu, ka man būtu sevišķi patīkami saņemt no robota norādījumus, un es arī neticu, ka viņš tos spēj dot!
Atbildes vietā viņš izdzirdēja paklusu krākšanu.
Erbijs uzmanīgi klausījās Pīterā Bogertā, kas, rokas kabatās sabāzis, runāja šķietami vienaldzīgi.
— Lūk, kā. Man stās7 ja, ka tu kaut ko saprotot no šīm lietām, un es tevi izjautāju vairāk aiz ziņkārības nekā aiz cita kāda iemesla. Piekrītu, ka manos spriedumos ir daži apšaubāmi momenti, kurus doktors Lenings atsakās pieņemt, un aina vēl joprojām ir visai nepilnīga.
Robots klusēja, un Bogerts pajautāja:
— Nu?
— Es šeit neredzu kļūdu, — Erbijs atbildēja, pētīdams aprēķiniem aprakstītās lapas.
— Jādomā, ka neko vairāk tu nespēj.
— Es neiedrošinos. Jūs esat labāks matemātiķis nekā es, un … es negribu sakompro- mitēties.
Bogerta smaidā pavīdēja pašapmierinātība.
— Es jau domāju, ka tā būs. Problēma ir ļoti sarežģīta. Aizmirsīsim to.
Viņš sagumzīja rokā aprēķinu lapas,
iesvieda tās atkritumu tvertnē, tad pagriezās, lai ietu projām, bet pēkšņi pārdomāja.
— Starp citu …
Robots gaidīja.
Šķita, ka Bogerts ar grūtībām meklē vārdus.
— Ir kaut kas … tas ir, varbūt, ka tu varētu …
Viņš apklusa.
— Jūsu domās tagad ir juceklis, — Erbijs mierīgi teica, — bet nav ne mazāko šaubu, ka tās saistās ar doktoru Leningu. Ir muļķīgi stomīties, jo, tiklīdz jūs nomierināsieties, es uzzināšu, ko īsti jūs gribat vaicāt.
Matemātiķis ar ierastu kustību saglauda jau tā gludos matus.
— Leningam vairs nav tālu septiņdesmit, — viņš sacīja, it kā tas visu izskaidrotu.
— Es zinu.
— Viņš jau gandrīz trīsdesmit gauus ir firmas zinātniskā darba vadītājs.