Выбрать главу

Erbijs pamāja ar galvu.

—       Nu un, — Bogerta balss kļi a glai­mīga, — tu droši vien zini, vai… ! viņš domā par iešanu pensijā. Veselības .ai cita kāda iemesla dēļ…

—        Noteikti, — Erbijs teica, un tas s viss.

—  Vai tu to zini?

—   Protams.

—       Tad… hm … vai tu nevarētu man pa­teikt …

—  Varu, ja jūs man to jautājat. — Robots to pateica pavisam vienkārši. — Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu!

—   Ko! — Sis izsauciens bija eksplozīva,

gluži neartikulēta skaņa. Zinātnieka lielā galva noliecās uz priekšu. — Pasaki to vēl­reiz!

—  Viņš ir jau iesniedzis atlūgumu, — se­koja mierīga atbilde, — bet tas vēl nav stā­jies spēkā. Redzat, viņš vispirms grib atrisi­nāt … ē-ē … manu problēmu. Kad tas būs paveikts, viņš ir gatavs vadītāja posteni nodot savam pēctecim.

Bogerts strauji elpoja.

—   Pēctecim? Un kas ir šis pēctecis? Viņš piegāja cieši klāt Erbijam, kā apburts

nenovērsdams skatienu no izteiksmīgajiem, blāvi sārtajiem fotoelementiem — robota acīm.

—  Jūs būsiet nākamais vadītājs, — robots lēni pavēstīja.

Sasprindzinājumu Bogerta sejā nomainīja tikko jaucams smaids.

_— Pairami dzirdēt. Esmu gaidījis un ce­rējis tr Paldies, Erbij.

ts Bogerts nosēdēja pie sava rakstām- līdz pat pieciem no rīta un deviņos at- Ka^ «. ja klāt. Citu pēc citas viņš ķēra rokas- gramatas un tabulas, un drīz vien plaukts virs viņa galda bija gluži tukšs. Aprēķinu kaudzīte viņa priekša palielinājās gausi' jo gausi, toties saņurcītu aprakstītu papīru kalns uz grīdas auga augumā.

Tieši pusdienlaikā Bogerts uzmeta skatienu pēdējai lapai, izberzēja apsarkušās acis, no­žāvājās un izstaipījās.

—  Jo tālāk, jo trakāk. Nolādēts!

Izdzirdējis kādu atveram durvis, viņš pa­griezās un pamāja Leningam, kas ienāca, kniukšķinādams savu mezglaino pirkstu kauliņus.

Pārlaidis skatienu neuzpostai istabai, fir­mas zinātniskā darba vadītājs sarauca uz­acis.

— Jauns paņēmiens?

—        Nē, — skanēja izaicinoša atbilde. — Kas vecajam vainas?

Lenings neko neatbildēja, viņš tikai uz­meta paviršu skatienu virsējai lapai uz Bo- gerta galda. Aizdedzinādams cigāru, viņš, sērkociņam liesmojot, teica:

—       Vai Ķelvina jums ir stāstījusi par ro­botu? Tas ir matemātikas ģēnijs. Tiešām in­teresanti.

Bogerts skaļi nosprauslojās.

—       Esmu dzirdējis. Bet lai Ķelvina labāk nodarbojas ar robotu psiholoģiju. Es pārbau­dīju Erbiju matemātikā — viņš tik tikko tiek galā ar elementāriem aprēķiniem.

—   Ķelvina tā nedomā.

— Viņa ir jukusi.

—       Un arī es tā nedomāju, — Leninga acis draudoši samiedzās.

—       Jūs? — Bogerta balss kļuva skarba. — Par ko jūs runājat?

—       Es visu rītu eksaminēju Erbiju, viņš spēj tādas lietas, par kurām jūs nekad neesat dzirdējis.

—  Tiešām?

—       Liekas, jūs šaubāties! — Lenings izrāva no vestes kabatas salocītu papīra lapu un at­locīja to vaļā. — Tas taču nav mans rok­raksts!

Bogerts pētīja lielās, stūrainās zīmes, kas klāja papīru.

— Vai tas ir Erbija darbs?

—       Jā! Un ja esat ievērojis, viņš ir integrē­jis laika funkciju jūsu divdesmit otrajā vie­nādojumā, — Lenings uzsita ar savu dzelteno nagu pēdējai skaitļu rindai. — Viņš nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem kā es, un četr­reiz īsākā laikā. Jums nebija tiesību ignorēt Lindžera efektu pozitronu bombardēšanā.

—       Es to nebūt neignorēju. Dieva dēļ, Le- ning, saprotiet reiz, ka tas izslēgtu …

—       Ak tā, pareizi, jūs to paskaidrojāt. Jūs izmantojāt Mičela pārejas vienādojumu, vai ne? Nu, to te nevarēja lietot.

—  Kāpēc ne?

—       Pirmkārt, tāpēc, ka jūs operējāt ar hi- perimagināriem skaitļiem.

—  Kāds tam sakars?

—   Mičela vienādojums neder, ja …

—       Vai esat sajucis? Ja jūs pārlasītu Mi­čela paša rakstu …

—   Man tas nav jādara. Es jums jau sa­kumā sacīju, ka man nepatīk viņa domāšanas veids, un Erbijs šinī ziņā mani pilnīgi at­balsta.

—  Nu, — Bogerts kliedza, — tad lai tā uz­velkamā klabata atrisina visu_ problēmu. Kādēļ ielaisties ar tādiem plānprātiņiem kā es?

—  Tur jau ir tas āķis. Erbijs nevar atrisi­nāt problēmu. Un ja nevar viņš, tad neva­ram arī mēs — vieni paši. Es nodošu visu šo jautājumu Nacionālajai Padomei. Tas ir pāri mūsu spēkiem.

Bogerts ierūcās un, pietvīcis sarkans, uz­lēca kājās, apgāzdams krēslu.

—  Jūs to nedarīsiet!

Tagad piesarka Lenings.

—  Vai jūs domājat dot man norādījumus, kas man darāms?

—   Tieši tā, — Bogerts atbildēja, zobus griezdams. — Es esmu ticis galā ar šo pro­blēmu, un nemēģiniet man to atņemt, skaidrs? Neiedomājieties, ka es jums neredzu cauri, jūs izkaltušais ģindeni. Jūs drīzāk nokostu mēli, nekā atzītu, ka esmu atrisinājis robotu telepātijas problēmu.

—  Jūs esat idiots, Bogert, un es jūs tūlīt atlaidīšu no darba par nedisciplinētu izturē­šanos … — Leninga apakšlūpa no dusmām drebēja.

—  To nu gan jūs neizdarīsiet, Lening. Kad tuvumā atrodas robots, kas lasa domas, tad nevar būt nekādu noslēpumu, tāpēc neaiz­mirstiet, ka man ir zināms viss par jūsu aiz­iešanu.

Leninga cigāra pelni ietrīsējās un nobira zemē, tiem sekoja pats cigārs.

—  Kas par … kas …

Bogerts ļauni nosmējās.

—       Un es esmu jaunais vadītājs, skaidrs? Un es to ļoti labi apzinos, jā gan. Ejiet pie joda, Lening, es te tagad rīkošos, citādi jūs iekļūsiet tādā ķezā kā vēl nekad.

Lenings jau bija atguvis runas spējas un sāka nejauki brēkt:

—       Jūs esat atlaists, vai dzirdat? Esat at­brīvots no visiem pienākumiem. Jūs esat pa­galam, saprotat?

Bogerta smaids kļuva vēl starojošāks.

—       Kāda tam vairs nozīme? Jūs neko nepa­nāksiet. Man ir visi trumpji rokā. Zinu, ka esat iesniedzis atlūgumu. Erbijs man pastās­tīja, un viņš to dabūja zināt tieši no jums.

Lenings piespieda sevi runāt mierīgi. Viņš izskatījās ļoti ļoti vecs, nogurušām acīm un uzblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras sārtums bija nozudis.

—       Man jārunā ar Erbiju. Viņš nevarēja jums neko tādu pateikt. Jūs spēlējat pārāk drošu spēli, Bogert, bet es jūs atmaskošu. Nāciet man līdz.

Bogerts paraustīja plecus.

—  Pie Erbija? Labi, velns lai parauj!

Tieši tai pašā laikā, dienas vidū, Miltons Ešs pacēla galvu no sava neveiklā uzme­tuma un sacīja:

—• Vai jūs sapratāt? Zīmējums man īsti labi neizdevās, bet mājiņa izskatās apmēram šādi. Tā ir burvīga un man tikpat kā neko nemaksās.

Sjūzena Ķelvina uzmeta viņam maigu ska­tienu.

—   Tā tiešām ir skaista, — viņa nopūtās. — Es bieži esmu sapņojusi par …

Viņas balss kļuva arvien klusāka.

—   Protams, — Ešs dedzīgi turpināja, no­likdams zīmuli pie malas, — man būs jāgaida līdz atvaļinājumam. Līdz tam vairs atliku­šas tikai divas nedējas, bet sakarā ar Erbiju viss palicis gaisā karājamies. — Viņš no­laida acis un sāka pētīt nagus. — Ir vēl viena lieta … Bet tas ir noslēpums.

— Tad nestāstiet man.

—   Ak, labāk pateikt. Šis noslēpums man nedod miera — tik ļoti gribas kādam pastās­tīt… un jūs, liekas, esat taisni tā, kam es šeit varētu uzticēties …