Viņš kautrīgi pasmaidīja.
Sjūzenas Kelvinas sirds sāka dauzīties, un viņa neiedrošinājās teikt ne vārda.
— Atklāti sakot, — Ešs pievirzīja savu krēslu tuvāk un sāka runāt gandrīz čukstus, — māja nav domāta man vienam. Es precos! Kas jums kait? — viņš uzlēca kājās.
— Nekas! — Nejaukā reiboņa sajūta bija izzudusi, bet bija grūti dabūt vārdus pār lūpām. — Precaties? Jūs gribat sacīt…
— Protams! Ir jau laiks, vai ne? Vai atceraties meiteni, kas bija šeit pagājušo vasaru? Tā ir viņa! Bet jums tomēr ir slikti! Jūs …
— Galva sāp, — Sjūzena Ķelvina ar vārgu kustību noraidīja viņa palīdzību. — Man … Man pēdējā laikā bieži sāp galva. Gribu … jūs, protams, apsveikt. Ļoti priecājos …
Nemākulīgi uztrieptā krāsa izveidoja divus nejaukus sarkanus plankumus viņas sejā, kas bija krita baltumā. Visapkārt viss sāka atkal griezties.
— Atvainojiet mani… lūdzu … — viņa nomurmināja un, neko neredzēdama, grīļīgiem soļiem izgāja pa durvīm.
Tas nāca pār viņu kā sapnī redzēta pēkšņa katastrofa un izraisīja šausmu sajūtu, tikpat nereālu kā sapnī.
Bet kā tas varēja notikt? Erbijs teica …
Un Erbijs taču zināja! Viņš varēja lasīt domas!
Viņa atjēdzās, ka aizelsusies balstās pret durvju stenderi un stingi lūkojas Erbija metāla ģīmī. Viņa neatcerējās, kā bija uzgājusi pa kāpnēm divus stāvus augstāk. Tas bija noticis vienā acumirklī, gluži kā sapnī.
Kā sapnī!
Erbija nekustīgās acis vēl joprojām blenza viņa, un šie blāvi sārtie apļi šķita izaugam par nespodri spīdošām spokainām lodēm.
Viņš kaut ko teica, un Sjūzena Ķelvina sajuta pie lūpām vēsu glāzi ar ūdeni. Viņa norija malku un nodrebinājusies mazliet atguvās.
Erbijs vēl joprojām runāja, un viņa balsī jautās satraukums, kas pauda sāpes, izbailes, lūgumu.
Viņa sāka saprast Erbija teiktos vārdus.
— Tas ir sapnis, — viņš sacīja, — un jums nevajag tam ticēt. Jūs drīz vien atgriezīsie- ties reālajā pasaulē un jums pašai par sevi nāks smiekli. Viņš jūs mīl, es jums saku. Mīl, mīl! Bet ne šeit! Ne šobrīd! Šī pasaule ir ilūzija.
Sjūzena Ķelvina, piekrītoši mādama ar galvu, čukstēja:
— Jā! Jā!
Viņa bija sagrabusi Erbija roku, piekļāvu- sies tai un nemitīgi atkārtoja:
— Tā nav taisnība, vai ne? Tā nav taisnība?
Viņa neatcerējās, kā bija atguvusies, bet piepeši no miglainās nereālās pasaules viņa it kā nokļuva žilbinošā saules gaismā. Sjūzena atgrūda robotu no sevis, spēji pastūma tā tērauda roku, un viņas acis plati iepletās.
— Ko tu dari? — viņa kliedza spalgā balsi. — Ko tu dari?
Erbijs pakāpās atpakaļ.
— Es gribu palīdzēt.
Sjūzena Ķelvina cieši vērās viņā.
— Palīdzēt? Stāstot man, ka tas ir sapnis? Padarot mani par šizofrēniķi? — viņa visa saspringa kā histēriķe. — Tas nav sapnis! Kaut tas būtu tikai sapnis!
Viņa spēji ievilka elpu.
— Pag! Ak… jā, tagad saprotu. Žēlīgais dievs, tas ir acīm redzams.
— Man tas bija jādara, — robots teica šausmu pilnā balsī.
— Un es tev ticēju! Man neienāca ne prātā …
Skaļas balsis aiz durvīm lika viņai apklust. Krampjaini sažņaugusi dūres, Sjūzena aizgriezās projām, un, kad ienāca Bogerts ar Leningu, viņa stāvēja istabas otrā galā pie loga. Neviens no vīriešiem nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību.
Viņi reizē pienāca pie Erbija. Lenings — saniknots un nepacietīgs, Bogerts — vēsi sardonisks. Pirmais ierunājās Lenings.
— Erbij, uzklausi mani!
Robots strauji pievērsa skatienu sirmajam zinātniskā darba vadītājam.
— Jā, doktor Lening.
— Vai tu runāji par mani ar doktoru Bo- gertu?
— Nē, ser, — robots pēc īsas vilcināšanās atbildēja, un smaids no Bogerta sejas pagaisa.
— Ko tas nozīmē? — Bogerts paspraucās vadītājam garām un, kājas izplētis, nostājās pretim robotam. — Atkārto, ko tu man vakar sacīji!
— Es teicu, ka … — Erbijs apklusa. Viņa mehānisma dzīlēs, viegli disonējot, ietrīsējās membrāna.
— Vai tu neteici, ka viņš iesniedzis atlūgumu? — Bogerts rēca. — Atbildi man!
Bogerts niknumā atvēzējās, bet Lenings pagrūda viņu sānis.
— Vai gribat ar varu likt viņam melot?
— Lening, jūs dzirdējāt. Viņš grasījās teikt «jā» un tad apklusa. Paejiet nost! Es gribu izspiest no viņa patiesību, saprotat?
— Es viņam pajautāšu! — Lenings pievērsās robotam. — Labi, Erbij, neuztraucies. Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?
Erbijs mēmi skatījās viņā, un Lenings satraukti atkārtoja:
— Vai es esmu iesniedzis atlūgumu?
Robots tikko jaušami papurināja galvu.
Neko vairāk viņi nesagaidīja.
Abi vīrieši saskatījās, un viņu naids bija acīm redzams.
— Pie velna, — Bogerts izgrūda, —- vai tas robots kļuvis mēms? Vai tu vari runāt, tu briesmekli?
— Es varu runāt, — robots steidzīgi atbildēja.
— Tad atbildi uz jautājumu. Vai tu man neteici, ka Lenings ir iesniedzis atlūgumu? Vai viņš nav iesniedzis atlūgumu?
Un atkal iestājās nomācošs klusums, līdz pēkšņi no istabas viņa gala atskanēja Sjūze- nas Kelvinas spalgie, pa pusei histēriskie smiekli.
Abi matemātiķi sarāvās, un Bogerta acis samiedzās.
— Jūs esat šeit? Un kas te ir tik jocīgs?
— Nav nekā jocīga, — viņas balss nebija īsti dabiska. — Vienkārši — es neesmu vienīgā, kas iekrita. Vai tā nav likteņa ironija, ka trīs pasaules lielākie robotikas speciālisti iekrituši vienās un tajās pašās lamatās? — Viņa pielika savu bālo roku pie pieres un daudz klusākā balsī piebilda: — Bet tas nav jocīgi!
Šoreiz abi vīrieši saskatījās izbrīnā sarauktām uzacīm.
— Par kādām lamatām jūs runājat? — Lenings dzedri pavaicāja. — Vai Erbijam kaut kas noticis?
— Nē, — Ķelvina lēni tuvojās viņiem, — Erbijam nekas nav noticis … vienīgi mums.
Viņa piepeši apsviedās apkārt un uzbrēca robotam:
— Vācies projām! Ej uz istabas otru galu, lai man nebūtu uz tevi jāskatās.
Erbijs sarāvās no viņas niknā skatiena un klupdams aizrībināja projām.
— Ko tas viss nozīmē, doktore Ķelvina? — Leninga balss skanēja naidīgi.
Viņa uzlūkoja vīriešus un sarkastiski sacīja:
— Jus, protams, zināt robotikas Pirmo pamatlikumu.
Viņi abi reizē pamāja.
— Protams, — Bogerts dusmīgi attrauca.
— Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.
— Cik jauki tas pateikts, — Ķelvina ņirgājās. — Bet par kādu pārestību te ir runa?
— Kā … par jebkuru.
— Tieši tā! Jebkuru! Bet kā ir, kad aizvaino jūtas? Vai iedragā pašapziņu? Vai arī sagrauj cerības? Vai tā ir pārestība?
Lenings sadrūma:
— Ko gan robots zina par…
Viņš piepeši aprāvās.
— Nu, jūs atskārtāt? Sis robots lasa domas. Vai jūs domājat, ka viņš nezina, kā var sāpināt cilvēku? Vai jūs domājat, ka uz jebkuru jautājumu viņš neatbildēs tieši to, ko jautātājs grib dzirdēt? Vai jebkura cita atbilde mūs nesāpinātu un vai Erbijs to nezinātu?