— Augstais dievs! — Bogerts nomurmināja.
Psiholoģe uzmeta viņam ironisku skatienu.
— Man ir aizdomas, ka jūs viņam vaicājāt, vai Lenings ir iesniedzis atlūgumu. Jums gribējās dzirdēt, ka viņš to ir iesniedzis, un Erbijs jums to pateica.
— Un laikam gan tāpēc, — Lenings sacīja neizteiksmīgā balsī, — viņš tagad neko neatbildēja. Jo jebkura atbilde būtu sāpinājusi vienu no mums.
Iestājās īss klusuma brīdis, un abi vīrieši domīgi raudzījās uz istabas otru galu, kur
robots, atbalstījis galvu rokā, bija sagumis krēslā grāmatu plaukta tuvumā.
Sjūzena Ķelvina stingi vērās grīda.
— Viņš visu to zināja. Tas … tas sātans zina visu, arī to, kāda kļūda pielaista, viņu montējot.
Viņas acis likās tumšas un domīgas. Lenings pacēla galvu.
— Jūs maldāties, doktore Ķelvina. Viņš nezina, kas tā par kļūdu. Es viņam jautāju.
— Ko tas liecina? — Ķelvina iesaucās.
— Tikai to, ka jūs negribējāt, lai viņš pasaka atrisinājumu. Tas aizskartu jūsu patmīlību, ja mašīna varētu paveikt to, ko nespējat jūs. Vai jūs viņam vaicājāt? — viņa pajautāja Bogertam.
— Apmēram, — Bogerts ieklepojās un nosarka. — Viņš teica, ka ļoti vāji zinot matemātiku.
Lenings sāka apvaldīti smieties, un psiholoģe dzēlīgi pavīpsnāja. Viņa sacīja:
— Es viņam pajautāšu. Mani neaizskars tas, ka viņš zina atrisinājumu.
Tad viņa sacīja aukstā, pavēlošā tonī:
— Panāc šurp!
Erbijs piecēlās un vilcinādamies tuvojās viņai.
— Jādomā, ka tu zini, — viņa turpināja,
— tieši kurā montēšanas operācijā iekļuvis kāds nepiederošs faktors vai arī izlaists kāds no nepieciešamajiem faktoriem.
— Jā, — Erbijs tikko sadzirdami atbildēja.
— Pagaidiet, — Bogerts dusmīgi iejaucās.
— Nav teikts, ka tā ir taisnība. Jūs gribat to dzirdēt, un tas ir viss.
— Neesat muļķis, — Ķelvina attrauca.
— Viņš, protams, zina matemātiku tikpat labi kā jūs kopā ar Leningu, ja viņš lasa domas. Ļaujiet viņam izteikties.
Matemātiķis apklusa, un Ķelvina turpināja:
— Labi, Erbij, runa. Mes gaidām. Tad viņa pievērsās abiem vīriešiem:
— Paņemiet zīmuļus un papīru, kungi. Bet Erbijs klusēja, un psiholoģes balsī
ieskanējās triumfs:
— Kāpēc tu neatbildi, Erbij?
— Es nevaru, — robots pēkšņi iesaucās.
— Jūs zināt, ka es nevaru! Doktors Bogerts un doktors Lenings to negrib.
— Viņi grib uzzināt problēmas atrisinājumu.
— Bet ne no manis.
Tad iejaucās Lenings. Viņš runāja lēni un skaidri:
— Nemuļķojies, Erbij. Mēs gribam, lai tu mums pasaki.
Bogerts viegli pamāja ar galvu. Erbija balss kļuva spalga:
— Kāda jēga tā runāt? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka es redzu to, kas notiek jūsu smadzeņu dzīlēs? Tur, dziļumā, jūs negribat, lai es pasaku. Esmu mašīna, kam šķietamu dzīvību piešķir vienīgi pozitronu mijiedarbība manās smadzenēs, kuras ir radījis cilvēks. Jūs nespējat atzīt manu pārākumu,
nejuzdamies sāpināti. Tas sakņojas dziļi jūsii smadzenēs un nav no tām izdzēšams. Es nevaru pateikt atrisinājumu.
— Mēs iziesim, — doktors Lenings teica.
— Pasaki Kelvinai.
— Tas neko nemainīs, — Erbijs iesaucās,
— jo jūs tik un tā zināsiet, ka atbildi pateicu es.
— Saproti, Erbij, — Ķelvina atsāka, — ka neatkarīgi no tā doktors Lenings un doktors Bogerts grib jautājumu atrisināt.
— Paši! — Erbijs neatlaidīgi apgalvoja.
— Bet viņi to grib, un tas, ka tu zini atrisinājumu, bet nesaki, viņus arī sāpina. Tu saproti, vai ne?
— Jā! Jā!
— Un, ja tu pateiksi, tas arī viņus sapinas.
— Jā! Jā!
Erbijs lēnam atkapas, un soli pa solim viņam sekoja Sjūzena Ķelvina. Abi vīrieši, izbrīnā sastinguši, vēroja viņus.
— Tu nevari viņiem pateikt, — psiholoģe lēni un vienmuļi atkārtoja, — jo tas viņus sāpinās, un tu nedrīksti sāpināt. Bet, ja tu nesaki viņiem, tu atkal sāpini, tātad tev ir jāsaka. Un, ja tu teiksi, tu sāpināsi, bet to tu nedrīksti, tātad tu nevari sacīt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāsaka; bet, ja pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu neteiksi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka; bet, ja tu pasacīsi, tu …
Erbijs atspiedās ar muguru pret sienu un nokrita uz ceļiem.
— Pietiek! — viņš griezīgi iekliedzās. — Paslēpiet savas domas! Tās ir sāpju, izmisuma un naida pilnas. Es to negribēju! Gribēju palīdzēt! Es sacīju to, ko jūs vēlējāties dzirdēt. Man tas bija jādara!
Psiholoģe nepievērsa viņam uzmanību.
— Tev viņiem tas jāpasaka, bet, ja tu pateiksi, tu sāpināsi, tātad tu nedrīksti teikt; bet, ja tu nesacīsi, tu sāpināsi, tātad tev jāpasaka, bet…
Te Erbijs sāka spalgi kliegt;
Viņa kliedziens atgādināja daudzkārt pastiprinātu pikolo flautas skaņu — tas kļuva arvien spalgāks un spalgāks, līdz tajā ieskanējās bojā ejošas dvēseles vaimanas, kas ar savu griezīgo skaņu piepildīja visu telpu.
Un kad kliedziens noklusa, Erbijs sabruka nekustīgā bezveida metāla kaudzē.
Bogerta seja bija bāla.
— Viņš ir miris!
— Nē! — Sjūzena Ķelvina sāka nevaldāmi smieties. — Viņš nav miris — viņš ir tikai kļuvis ārprātīgs. Es nostādīju viņu neatrisināmās dilemmas priekšā, un viņš sabruka. Varat nodot viņu lūžņos, jo viņš vairs nekad nerunās.
Lenings nometās ceļos līdzās tam, ko ag- rak sauca par Erbiju. Viņš ar pirkstiem pieskārās tā aukstajai, nekustīgajai metāla sejai un nodrebinājās.
— Jūs to izdarījāt ar nodomu.
Viņš piecēlās un pārvērstu seju pagriezās pret Kelvinu.
— Un ja tas tā būtu? Tur vairs nekā nevar darīt. — Tad viņa pēkšņi ar rūgtumu piebilda: — Viņš to bija pelnījis.
Lenings saņēma pie rokas sastingušo, nekustīgo Bogertu.
— Vai nav vienalga! Iesim, Pīter._— Viņš nopūtās: — Tā vai tā no šāda domājoša robota nav nekāda labuma.
Viņa acis izskatījās vecas un nogurušas. Viņš atkārtoja:
— Iesim, Pīter!
Tikai labu laiku pēc abu zinātnieku aiziešanas doktore Sjūzena Ķelvina daļēji atguva savu garīgo līdzsvaru. Viņas skatiens lēni pievērsās Erbijam un seja atkal saspringa. Ķelvina ilgi lūkojās viņā, līdz triumfa uzplūdi noplaka un atgriezās bezpalīdzības un vilšanās sajūta, un no visām domām, kas uzbangoja viņā, izskanēja tikai bezgala rūgtais vārds:
— Melis!
*
Todien mūsu saruna, protams, beidzās. Es zināju, ka pēc ši stāsta vairs neko no viņas nevarēšu izdabūt. Viņa sēdēja pie sava galda, bāla, auksta — un atmiņās iegrimusi.
Es teicu:
— Pateicos jums, doktore Ķelvina.
Bet viņa neatbildēja.
Es satiku viņu tikai pēc divām dienām.
PAZUDUŠAIS ROBOTS
Nākamreiz es sastapu Sjūzenu Ķelvinu pie viņas kabineta durvīm. No turienes pašreiz nesa laukā kartotēkas.
— Kā jums veicas ar saviem rakstiem, jaunais cilvēk? — viņa apvaicājās.