— Labi, — es atbildēju. Es biju materiālu apstrādājis, kā spēju un pratu, atdzīvinājis viņas sauso stāstījumu, papildinājis to ar dialogiem un detaļām. — Varbūt jūs tos pārlasītu un aizrādītu, ja es gadījumā esmu kādu apmelojis vai kaut kur izteicies pārāk neprecīzi.
— Labprāt. Varbūt ieiesim administrācijas atpūtas istabā? Tur mēs varēsim iedzert kafiju.
Skita, ka viņa ir labā garastāvokli, tādēļ, ejot pa gaiteni, es uzdrošinājos ierunāties:
— Doktore Ķelvina, būtu ļoti interesanti …
— Kas tad?
— Ja jūs man pastāstītu vēl kaut ko no robotikas vēstures.
— Jums taču jau ir viss, kas vajadzīgs, jaunais cilvēk.
— Savā ziņā jā. Bet šiem gadījumiem, ko esmu aprakstījis, ir maz sakara ar mūsdienām. Tāds robots, kas spēj lasīt domas, ir bijis tikai viens vienīgs, kosmosa stacijas ir jau novecojušas un vairs netiek lietotas, un to, ka roboti strādā raktuvēs, visi uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Varbūt jūs varētu pastāstīt par starpzvaigžņu ceļojumiem? Su- peratomdzinēju izgudroja tikai pirms divdesmit gadiem, un ir labi zināms, ka tas bija robotu izgudrojums. Kā tas īstenībā notika?
— Starpzvaigžņu ceļojumi? — doktore Kelvitia domīgi pārjautāja. Mēs sēdējām atpūtas istabā, un es biju pasūtījis pusdienas. Viņa dzēra tikai kafiju.
— Ziniet, tas nebija vienkārši robotu izgudrojums, nē, ne gluži tā. Protams, iekāms nebija uzbūvētas Smadzenes, mēs necik tālu netikām. Taču mēs strādājām, daudz strādājām. Man pirmā tiešā saskare ar starpzvaigžņu dzinēja pētījumiem iznāca 2029.gadā, kad pazuda viens robots …
*
Superbāzē tika izsludināts ārkārtējs stāvoklis. Drudžainā steigā un saspringumā veiktie pasākumi atgādināja histērisku kliedzienu.
Uzskaitot hronoloģiskā secībā un pēc izmisuma pakāpes, tie bija šādi:
1. Visi ar superatomdzinēju saistītie darbi visā kosmosa daļā, ko aizņēma Divdesmit septītās asteroidālās grupas stacijas, tika pārtraukti.
2. Visa šī kosmosa teritorija, patiesību sakot, tika pilnīgi izolēta no pārējās Saules sistēmas. Neviens te nevarēja iekļūt bez speciālas atļaujas. Neviens to nedrīkstēja atstāt ne ar kādiem noteikumiem.
3. Ar speciālu valdības patruļkuģi Super- bāzē ieradās doktore Sjūzena Ķelvina un doktors Pīters Bogerts — proti, firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» Galvenais Psihologs un Galvenais Matemātiķis.
Sjūzena Ķelvina nekad agrāk nebija atstājusi Zemi, un arī šoreiz viņai nebija nekādas vēlēšanās to darīt. Atomenerģijas laikmetā, kad zinātne drīzumā solīja atrisināt super- atomdzinēja problēmu, viņa mierīgi palika provinciete. Tādēļ viņai šis brauciens nepatika, bez tam viņa nebija pārliecināta, ka tas tiešām nepieciešams, un pirmo pusdienu laikā Superbāzē katrs viņas neizskatīgās, jau pavecās sejas vaibsts atklāti pauda neapmierinātību.
Arī bālais, it kā nolaizītais doktors Bogerts izskatījās tāds kā nogrēkojies, un projekta vadītājs ģenerālmajors Kelners ne uz mirkli neļāva no savas sejas nozust cietēja izteiksmei.
Vardu sakot, šī maltīte bija gaužam neomulīga, un nelielā apspriede trijatā, kas sekoja pēc tam, sākās drūmā, nospiesta atmosfērā.
Kelners, kura parādes formas tērps pavisam nesaderējās ar vispārējo noskaņojumu, plikajam galvvidum spīdot, bez liekas vilcināšanās iesāka:
— Šis ir tāds dīvains gadījums, ser un cienītā kundze! Vispirms gribu jums pateikties, ka ieradāties nekavējoties, kaut arī izsaukumā nebija minēts iemesls. Tagad es jums to pateikšu. Mums ir pazudis robots. Visi darbi ir pārtraukti un nevar tikt atsākti līdz tam brīdim, kamēr mēs viņu atradīsim. Līdz šim mums tas nav izdevies, tāpēc mums ir nepieciešama speciālistu palīdzība.
Ģenerālis laikam juta, ka teiktais nepārliecina par stāvokja kritiskumu. Ar izmisuma pieskaņu balsī viņš turpināja:
— Man jums nav jāstāsta, cik svarīgs ir darbs, ko mēs šeit darām. Vairāk nekā astoņdesmit procentu no pagājušā gada asignējumiem zinātniskiem pētījumiem saņēmām mēs …
— Jā, to mēs zinām, — Bogerts piekrītoši pamāja. — Firma «U. S. Robots» saņem bagātīgu maksu par mūsu robotu izmantošanu.
Sjūzena Ķelvina skarbi, nelaipni iejaucās:
— Kādēļ gan viens vienīgs robots projektam ir tik svarīgs, un kāpēc tas nav atrasts?
Ģenerālis pavērsa savu sārto seju pret viņu un aši aplaizīja lūpas.
•— Redziet, varētu pat teikt, ka mēs esam to atraduši. — Tad gandrīz ar mocekļa izteiksmi viņš turpināja: — Es tūlīt paskaidrošu. Tiklīdz konstatēja robota nozušanu, tika izsludināts ārkārtējs stāvoklis un neviens kuģis vairs nedrīkstēja atstāt Super- bāzi. Iepriekšējā dienā te bija pienācis kravas kuģis un atvedis mūsu laboratorijām divus robotus. Tajā atradās vēl sešdesmit divi… tāda paša tipa roboti, kas nogādājami uz kādu citu vietu. Mēs šo skaitli noteikti zinām. Par to nav it nekādu šaubu.
— Tā? Un kāds tam sakars ar pazudušo robotu?
— Kad mēs savu trūkstošo robotu nekur nevarējām atrast — ticiet man, mēs būtu atraduši pazudušu zāles stiebriņu, ja tas būtu vajadzīgs, — mums pēkšņi ienāca prātā saskaitīt robotus, kas bija palikuši kravas kuģī. Tur tagad ir sešdesmit trīs.
— Tātad, ja es pareizi saprotu, sešdesmit trešais ir jūsu pazudušais robots? — Doktores Kelvinas acis satumsa.
— Jā, bet mēs nezinām, kā noteikt, kurš ir šis sešdesmit trešais.
Iestājās nāves klusums. Elektriskais pulkstenis nosita vienpadsmit reizes. Tad robotu psiholoģe noteica: — Dīvaini gan, — un viņas mutes kaktiņi noslīga lejup.
— Pīter, kas te īsti notiek? — viņa dusmīgi pievērsās savam kolēģim. — Kādus robotus izmanto Superbāzē?
Brīdi vilcinājies, doktors Bogerts vāri pasmaidīja.
— Redziet, Sjūzen, līdz šim tas ir bijis tāds diezgan kutelīgs jautājums …
— Jā, līdz šim! — viņa strauji atcirta. — Ja tur ir sešdesmit trīs vienāda tipa roboti un viens no tiem ir vajadzīgs, bet viņu nevar identificēt, kādēļ tad neder jebkurš no tiem? Ko tas viss nozīmē? Kādēļ sūtīja pēc mums?
— Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot, Sjūzen! — Bogerts samierinoši sacīja. — Superbāzē nodarbina dažus robotus, kuru smadzenēs nav programmēts viss robotikas Pirmais likums.
— Nav viss Pirmais likums? — Ķelvina atslīga pret krēsla atzveltni. — Saprotu. Cik tādu robotu ir izgatavots?
— Tikai daži. Tas tika darīts pēc valdības pavēles un stingrā slepenībā. To nedrīkstēja zināt neviens, izņemot vadošās personas, kam ar to bija tiešs sakars. Jūs nebijāt to skaitā, Sjūzen. No manis tur nekas nebija atkarīgs.
— Es gribētu paskaidrot mazliet tuvāk, — ģenerālis autoritatīvi iejaucās. — Man nebija ne jausmas, ka doktore Ķelvina nav lietas kursā. Lieki stāstīt jums, doktore Ķelvina, ka uz Planētas vienmēr ir bijusi spēcīga opozīcija pret robotiem. Vienīgais arguments, ar ko valdība varēja operēt pret radikālajiem fundamentālistiem, bija fakts, ka visiem robotiem smadzenēs tiek programmēts nepārkāpjams Pirmais likums, tā ka tiem nekādos apstākļos nav iespējams nodarīt pāri cilvēkiem.
Taču mums bija nepieciešami citādi roboti. Un tā dažus NS-2 modeļus, tas ir, Nestorus, izgatavoja ar modificētu Pirmo likumu. Lai tas neatklātos, visi NS-2 tipa roboti tiek ražoti bez sērijas numuriem; modificētos eksemplārus atgādā šurp kopā ar grupu normālu robotu, un, protams, tie ir pakļauti visstingrākajam aizliegumam nevienam nestāstīt par savu modifikāciju, izņemot pilnvarotas personas. — Ģenerālis mulsi pasmaidīja. — Un tagad tas viss vēršas pret mums.