— Sjūzen, — Bogerta balsi ieskanējās līdzjūtīga zobgalība, — es pieļauju, ka šis Fran- kenšteina komplekss, ko jūs izklāstāt, tiešām pastāv, un tādēļ jau pirmajā vietā ir Pirmais likums. Bet — es vēl un vēlreiz atkārtoju — šis likums nav atmests, tas ir tikai modificēts.
— Un kā ir ar smadzeņu stabilitāti?
Matemātiķis izstiepa lūpas.
— Protams, tā ir mazinājusies. Taču pieļaujamās robežās, neapdraudot drošību. Pirmos Nestorus atveda uz Superbāzi pirms deviņiem mēnešiem, un līdz šim nekas slikts nav noticis, un arī šajā gadījumā nav nekā cilvēkiem bīstama, mums vienīgi jābaidās, ka šī modifikācija varētu kļūt zināma atklātībā.
— Labi. Redzēsim, ko dos šārīta apspriede.
Bogerts pieklājīgi pavadīja Sjūzenu līdz
durvīm un, tiklīdz viņa bija izgājusi, savilka seju daiļrunīgā grimasē. Viņš allaž bija uzskatījis psiholoģi par nīgru, kašķīgu un nervozu personu un savu uzskatu mainīt nedomāja.
Sjūzenas Kelvinas pārdomās Bogerts vispār neeksistēja. Šim lunkanajam un pretenciozajam pieglaimeklim viņa jau sensenis bija pārvilkusi svītru.
Džeralds Bleks bija ieguvis zinātnisko grādu lauka fizikā pirms gada un, tāpat kā visa šī fiziķu paaudze, tika iesaistīts superatomdzinēja problēmas risināšanā. Tagad viņš ar savu klātbūtni lieliski papildināja Superbāzē notiekošo apspriežu vispārējo atmosfēru. Viņš ieradās, tērpies baltā, nosmulētā virsvalkā, izturējās diezgan iecirtīgi un ne par ko nebija īsti pārliecināts. Šķita, ka no viņa plecīgā stāva lauztin laužas ārā enerģija un nervozi žņaudzītie pirksti vienā tvērienā varētu saliekt dzelzs stieni.
Viņam blakus sēdēja ģenerālmajors Kel- ners, bet iepretim — abi «U. S. Robots» pārstāvji.
Bleks sacīja:
— Man teica, ka es esot pēdējais, kas redzējis Nestoru 10, pirms viņš pazuda. Cik saprotu, jūs gribat mani par to iztaujāt.
Doktore Ķelvina aplūkoja Bleķu ar interesi.
— Jūs runājat tā, it kā nebūtu par to pārliecināts, jaunais cilvēk. Tātad jūs noteikti nezināt, vai bijāt pēdējais, kas viņu redzēja?
— Viņš strādāja manā vadībā, cienītā kundze, pie lauka ģeneratoriem un tajā rītā, kad pazuda, bija kopā ar mani. Es nezinu, vai kāds viņu tika redzējis vēlāk, ap pusdienas laiku. Neviens gan neatzīstas, ka būtu.
— Vai jūs domājat, ka kāds to slēpj?
— To es negribu teikt. Bet es arī negribu teikt, ka uzņemos kādu vainu. — Viņa tumšās acis izaicinoši iegailējās.
— Nav runa par vainu. Robots tā rīkojās tāpēc, ka ir robots. Mēs tikai gribam viņu atrast, mister Blek, nekas cits mūs neinteresē. Tātad — ja jūs strādājāt kopā ar šo robotu, jūs droši vien pazīstat to labāk nekā jebkurš cits. Vai viņa uzvedībā bija vērojams kaut kas neparasts? Vai jūs arī agrāk jau esat strādājis ar robotiem?
— Esmu strādājis ar citiem robotiem, kas mums te ir — vienkāršajiem. Šie Nestori no tiem gandrīz nemaz neatšķiras, vienīgi ir daudz gudrāki… un vairāk krīt uz nerviem.
— Krīt uz nerviem? Kādā veidā?
— Nu, varbūt tā nav viņu vaina. Darbs šeit ir grūts, un lielākā daļa no mums kļūst mazliet dulni. Nojēgties ar pārtelpu nav nekāds joks. — Bleks viegli pasmaidīja, it kā šī atzīšanās viņam sagādātu patiku. — Mēs pastāvīgi riskējam izsist caurumu normālā telpas un laika struktūrā un izlidot ārā no visuma kopā ar savu asteroīdu un visu pārējo. Izklausās diezgan baigi, vai ne? Un dabiski, ka dažreiz nervi saspīlēti līdz pēdējam. Bet šiem Nestoriem nekas. Tie ir zinātkāri, mierīgi, nekad neuztraucas. Un brīžiem tas var pataisīt vai traku. Gadš^s, ka kaut kas jādara pa kaklu pa galvu, bet šie, šķiet, nemaz nesteidzas. Reizēm man liekas, ka labāk pat iztikt bez viņiem.
— Jūs sakāt, ka viņi nemaz nesteidzas? Vai viņi ir kādreiz atteikušies izpildīt pavēli?
— Nē, nē! — Bleks steigšus atbildēja. — Viņi dara Yisu, ko liek. Bet viņi aizrāda
cilvēkam, ja domā, ka tas rīkojas nepareizi. Viņi taču zina tikai to, ko mēs esam tiem iemācījuši, bet tas viņus nekavē izteikt savas piezīmes. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču citiem puišiem ar saviem Nestoriem iet tikpat grūti.
Ģenerālis Kelners draudīgi ieklepojās.
— Kādēļ es neesmu dzirdējis nevienu sūdzību par to, Blek?
Jaunais fiziķis nosarka.
— Mēs jau patiesībā negribējām atteikties no robotiem, ser, un bez tam mēs nezinājām, kā tādas … hm … nenozīmīgas sūdzības tiktu uzņemtas.
Bogerts lēnīgi viņu pārtrauca:
— Vai tajā rītā, kad jūs šo robotu pēdējo reizi redzējāt, atgadījās kaut kas īpašs?
Iestājās klusums. Ar rokas mājienu Ķelvina apturēja Kelneru, kas grasījās izteikt piezīmi, un pacietīgi gaidīja.
Tad Bleks, iekaisdams dusmās, sāka stāstīt:
— Man iznāca ar to maza saraušanās. Es torīt biju saplēsis Kimbola elektronu lampu, un piecu dienu darbs gāja zudumā. Un es jau tā biju atpalicis no grafika. Bez tam pāris nedēļas nebiju saņēmis vēstules no mājām. Un tad viņš man piestāja, lai es atkārtojot eksperimentu, no kura es jau pirms mēneša biju atteicies. Viņš vienmēr man ar to uzplijās, un man tas bija jau līdz kaklam. Es pavēlēju viņam iet projām … un vairāk es viņu netiku redzējis.
— Jūs pavēlējāt viņam Iet projām? — loti ieinteresēta, doktore Ķelvina jautāja. — Tieši tādiem vārdiem? Vai jūs teicāt: «Ej projām!»? Mēģiniet atcerēties, kā tieši jūs teicāt.
Varēja redzēt, ka Bleks cīnās ar sevi. Uz mirkli viņš atspieda pieri platajā plaukstā, tad strauji pacēla galvu un izaicinoši sacīja:
— Es teicu: «Pazūdi bez pēdām!»
Bogerts īsi iesmējās:
— Un viņš to arī izdarīja, ko?
Bet Ķelvina vēl nebija beigusi. Viņa gandrīz pieglaimīgi turpināja:
— Nu mēs jau esam tikuši solīti tālāk, mister Blek. Bet precīzas detaļas ir ļoti svarīgas. Lai izprastu robota rīcību, vienam vārdam, žestam, intonācijai var būt izšķiroša nozīme. Jūs taču nepateicāt tikai šos trīs vārdus, vai ne? Kā jūs pats stāstījāt, jums torīt bija slikta oma. Varbūt jūs pateicāt vēl kaut ko, mazliet bargāk?
Jaunais cilvēks nosarka.
— Nu … varbūt es viņu … mazliet izlamāju …
— Kā tieši?
— To es vairs lāgā neatminos. Bez tam es nevarētu to atkārtot. Varat iedomāties, kā cilvēks izturas, kad ir uztraucies. — Viņa mulsais smiekliņš atgādināja ķiķināšanu. •— Man, piemēram, ir tendence uz spēcīgiem izteicieniem.
— Nekas, nekas, — Ķelvina stingri sacīja. — Šobrīd es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs p^ūlētos atcerēties un vārdu pa vārdam atkārtotu visu, ko teicāt, pie tam — un tas ir vēl svarīgāk — ar tādu pašu intonāciju kā toreiz.
Bleks, atbalstu meklēdams, paskatījās uz savu priekšnieku, taču veltīgi. Viņa ieplestajās acīs parādījās izbailes.
— Nē, es tomēr to nespēju.
— Jums tas ir jādara.
— Iedomājieties, — neslēpdams uzjautrinājumu, Bogerts sacīja, — ka jūs to sakāt man. Varbūt tad jums būs vieglāk.
Jaunā cilvēka tumši pietvīkusi seja pievērsās Bogertam. Viņš norīstījās.