— Es teicu … — viņa balss aizlūza. Viņš mēģināja atkaclass="underline" — Es teicu …
Viņš dziļi ievilka elpu un, spļautin izspļaudams zilbi pēc zilbes, nobēra veselu virkni lamuvārdu. Tad pēc ieilguša saspringta klusuma brīža gandrīz ar asarām acīs pabeidza: — … Nu, apmēram tā. Es neatceros tieši pēc kārtas vārdus, kādos es viņu nosaucu, un varbūt es te kaut ko izlaidu vai pieliku klāt, bet apmēram tā tas skanēja.
Vienīgi tikko manāms sārtums robotu psiholoģes sejā liecināja par viņas izjūtām. Viņa sacīja:
— Es zinu, ko nozīmē lielākā daļa no šiem vārdiem. Pārējie droši vien ir tikpat apvainojoši.
— Baidos, ka tā ir gan, — nomocītais Bleks piekrita.
— Un pie visa tā jūs viņam pavēlējāt pazust bez pēdām?
— Es to domāju tīri pārnestā nozīmē.
— Saprotu. Ceru, ka nekādi disciplināri sodi šai gadījumā netiks pielietoti.
Uztvēris Kelvinas skatienu, ģenerālis, kas pirms dažam sekundēm nepavisam nebija par to pārliecināts, dusmigi pamāja.
— Jūs varat iet, mister Blek. Paldies par palīdzību!
Pagāja piecas stundas, kamēr Sjūzena Ķelvina iztaujāja sešdesmit trīs robotus. Visas šīs piecas stundas nebeidzami atkārtojās viens un tas pats: robots pēc robota, visi absolūti vienādi; vieni un tie paši četri jautājumi un vienas un tās pašas atbildes uz tiem; visu laiku nemainīgi laipna sejas izteiksme, neitrāla balss, draudzīgs sarunas tonis un paslēpts magnetofons.
Kad psiholoģe bija beigusi, viņa jutās kā izspiests citrons.
Bogerts, kas Sjūzenu gaidīja, jautājoši pavērās viņā, kad tā nosvieda magnetofona lentes spoli uz galda plastmasas virsmas.
Sjūzena papurināja galvu.
— Visi sešdesmit trīs man šķita absolūti vienādi. Es nevarēju konstatēt…
— Nebija arī domājams, Sjūzen, — Bogerts sacīja, — ka pēc dzirdes vien varēs kaut ko pateikt. Varbūt analizēsim ierakstus.
Robotu verbālo reakciju matemātiskā interpretēšana ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem robotanalīzē. Parasti to veic grupa pieredzējušu tehniķu ar komplicētu skaitļošanas mašīnu palīdzību. Bogerts to zināja. Un, slēpdams nepārvaramu sapīkumu, neaizmirsa to pieminēt, kad bija noklausījies visas atbildes, sastādījis leksikas atšķirību sarakstus un atbilžu intervālu diagrammas.
— Nekādu anomāliju nav, Sjūzen. Variācijas vārdu izvēlē un reakciju ātrums ir parasto svārstību robežās. Mums nepieciešamas smalkākas metodes. Seit arī vajag būt skaitļošanas mašīnām. Taču nē, — viņš sarauca pieri un ar zobiem paskrubināja īkšķa nagu, — mēs nevaram tās izmantot. Pārāk liels risks, ka viss var nākt gaismā. Bet varbūt mēs …
Doktore Ķelvina pārtrauca viņu ar nepacietīgu žestu.
— Nevajag, Pīter! Šī nepieder pie jūsu sīkajām laboratorijas problēmām. Ja mēs nevaram identificēt modificēto Nestoru pēc kādas lielas atšķirības, kas konstatējama ar neapbruņotu aci un izslēdz kļūdīšanās iespēju, mums šoreiz nav veicies. Ejot citu ceļu, risks kļūdīties un ļaut viņam aizbēgt ir pārāk liels. Nepietiek atrast sīku novirzi diagrammā. Es jums saku: ja tā man būtu vienīgā norāde pazudušā robota identificēšanai, tad es, drošs paliek drošs, iznicinātu visus sešdesmit trīs. Vai jūs esat runājis ar pārējiem modificētajiem Nestoriem?
— Jā, esmu! — Bogerts atcirta. — Un ar tiem viss ir kārtībā. Vienīgā novirze, ja tā var teikt, ir viņu neparastā atsaucība. Viņi labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un acīm redzami lepojās ar savām zināšanām, izņemot tos divus jaunos, kam vēl nav bijis laika apgūt lauka fiziku. Viņi visai labsirdīgi pasmējās par manu nekompetenci dažos šejienes speciālajos jautājumos. —• Bogerts paraustīja plecus. — Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tehniķi viņus neieredz. Šie roboti pārāk cenšas izcelties ar savu gudrību.
— Vai jūs varētu izmēģināt dažas Plenera reakcijas, lai konstatētu, vai viņu mentalitātē kopš izgatavošanas nav radušās kādas izmaiņas vai traucējumi?
— Es to izdarīšu. — Bogerts padraudēja Sjūzenai ar tievo pirkstu. — Jūs sākat nervozēt, Sjūzen. Nesaprotu, kāpēc jūs to uzņemat tik traģiski. Viņi ir pilnīgi nekaitīgi.
— Ak tā gan? — Sjūzena aizsvilās. — Nekaitīgi, jūs sakāt? Vai tad jūs neredzat, ka viens no tiem melo? Viens no sešdesmit trim robotiem, kurus es tikko iztaujāju, apzināti man meloja, kaut gan visiem bija stingri piekodināts teikt patiesību. Tāda rīcība liecina par dziļi būtisku novirzi no normas, un tas ir ārkārtīgi bīstami.
Pīters Bogerts sakoda zobus.
— Nepavisam! — viņš sacīja. — Padomājiet! Nestors 10 saņēma pavēli pazust bez pēdām. Šo pavēli maksimāli kategoriskā formā izteica persona, kam ir vislielākās tiesības viņu komandēt. Un neviens to nevar anulēt, jo nav iespējama ne kategoriskāka pavēles forma, ne lielāka autoritāte. Dabiski, ka robots par katru cenu cenšas izpildīt šo pavēli. Objektīvi runājot, es pat apbrīnoju viņa atjautību. Patiešām, vislabākais veids, kā robotam pazust bez pēdām, ir paslēpties starp citiem līdzīgiem robotiem.
— Jā, apbrīnojiet vien! Esmu ievērojusi, Pīter, ka jūs it kā uzjautrināties … Mani pārsteidz jūsu neizpratne. Jūs taču esat robotikas speciālists, Pīter. So robotu uztverē pārākumam ir ļoti svarīga nozīme. Arī jūs pats nupat to apgalvojāt. Zemapziņā viņi jūt, ka cilvēki ir vājāki par viņiem, un Pirmais likums, kas mūs pret tiem aizsargā, vairs nav pilnā spēkā. Šie roboti ir nestabili. Un tad nu šis jaunais cilvēks aizraida robotu projām, pavēl viņam pazust bez pēdām, pie tam izsaka to vārdos, kas pauž neslēptu nicinājumu, nepatiku, riebumu. Pats par sevi saprotams, ka robotam jāizpilda pavēle, bet kaut kur zemapziņā gruzd apvainojums. Un tagad šim robotam ir jo svarīgāk pierādīt, ka par spīti šausmīgajiem vārdiem, kādos to nosauca, viņš ir pārāks. Tas var kļūt tik svarīgi, ka apcirptais Pirmais likums vairs neko nelīdzēs.
— Ak Saules sistēma! Kā gan robots var zināt, ko nozīmē šie viņam adresētie spēcīgie izteicieni? Viņa smadzenēs taču nav informācijas par neķītru lamāšanos!
— Sākotnējā informācija vēl nav viss, — Ķelvina dusmīgi nošņāca. — Robotiem taču piemīt spēja mācīties, jūs … stulbeni!
Bogerts saprata, ka Ķelvina patiešām zaudējusi savaldīšanos.
Viņa steidzīgi turpināja:
— Vai jūs neapjēdzat, ka robots taču pēc intonācijas varēja saprast, ka tie nav nekādi komplimenti? Vai jūs neapjēdzat, ka viņš varbūt jau agrāk bija dzirdējis šos vārdus un ievērojis, kādos gadījumos tie tiek lietoti?
— Nu, labi, — Bogerts kliedza, — vai tad jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu man kaut vienu piemēru, kā modificēts robots var nodarīt jaunumu cilvēkam, lai cik apvainots tas būtu, lai kā to būtu apsēdusi tieksme pierādīt savu pārākumu?
— Ja es jums to pateikšu, vai jūs apsolāt neizpļāpāties?
— Jā.
Viņi bija pārliekušies pari galdam un dusmīgiem skatieniem urbās viens otrā.
Psiholoģe sacīja:
— Ja modificēts robots nomestu no augšas kādu smagu priekšmetu uz cilvēku, viņš nepārkāptu Pirmo likumu, ja darītu to, apzinādamies, ka ir pietiekami spēcīgs un ātrs, lai pagrūstu smagumu nost, iekāms tas būtu uzkritis cilvēkam. Taču, tiklīdz viņš izlaistu smagumu no rokām, viņš vairs nebūtu aktīvais subjekts. Tagad aktīvais būtu vienīgi aklais gravitācijas spēks. Nu robots varētu izlemt citādi un ar savu bezdarbību Jaut smagumam nokrist. Modificētais Pirmais likums to atļauj.