— Es to pašreiz daru, — matemātiķis vienaldzīgi atteica.
Viņa uzmeta tam dusmīgu skatienu un tad pievērsās Kelneram.
— Nestors 10 noteikti zina, ko mēs darām, ģenerāli. Viņam nebija jēgas uzķerties uz āķa šajā eksperimentā, it īpaši pēc pirmās reizes, kad viņš redzēja, ka īstenībā cilvēks
nav apdraudēts. Pārējie nevarēja nereaģēt, bet viņš apzināti falsificēja reakciju.
— Kā jūs domājat, doktore Ķelvina, ko mums tagad vajadzētu darīt?
— Radīt tādus apstākļus, ka nākošreiz viņam nebūtu iespējams imitēt reakciju. Mēs atkārtosim šo eksperimentu, mazliet to papildinot. Novietosim starp cilvēku un robotiem augstsprieguma vadus, kas spēj iznīcināt NS-2 modeļus, tik platā joslā, ka pārlēkt nebūs iespējams, un robotus iepriekš nobrīdināsim, ka, pieskaroties šiem vadiem, tie ies bojā.
— Pagaidiet, pagaidiet! — Bogerts izgrūda neparasti asi. — Es to aizliedzu. Mēs nevaram iznīcināt robotus divu miljonu dolāru vērtībā, lai atrastu Nestoru 10. Ir taču citas iespējas.
— Jūs tādas zināt? Līdz šim jūs neesat ieteicis nevienu. Katrā gadījumā runa nav par iznīcināšanu. Mēs varam uzstādīt releju, kas pieskaršanās momentā izslēgs strāvu. Ja arī robots uzkāps uz vadiem, viņš bojā neaizies. Taču to robots nezinās, vai saprotat?
Ģenerāļa acīs iemirdzējās cerība.
— Vai tas dos rezultātus?
— Vajadzētu dot. Šajā gadījumā Nestoram 10 būtu jāpaliek savā vietā. Viņam varētu pavēlēt pieskarties vadiem un iet bojā, jo Otrais likums par paklausību ir stiprāks nekā Trešais likums par sevis saglabāšanu. Bet viņam netiks pavēlēts to darīt: viņš varēs rīkoties pēc sava ieskata, tāpat kā pārējie
roboti. Normālie roboti, pakļaujoties Pirmajam likumam par cilvēka drošību, ies pretī savai bojā ejai pat bez pavēles. Bet mūsu Nestors 10 to nedarīs. Tā kā viņa smadzenēs nav viss Pirmais likums un viņš nebūs arī saņēmis īpašu pavēli, visspēcīgāk darbosies Trešais likums par sevis saglabāšanu un viņam nebūs citas izvēles kā palikt savā vietā. Tā būs piespiedu reakcija.
— Vai to darīs jau šovakar?
— Šovakar, — psiholoģe sacīja, — ja vien var pagūt izlikt vadus. Es tūlīt pateikšu robotiem, kas viņiem stāv priekšā.
Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.
Tikai vienreiz …
Doktore Ķelvina, kas atradās novērošanas kabīnē balkonā, aiz šausmām aizturējusi elpu, pietrūkās no sava saliekamā krēsla.
Sešdesmit trīs roboti mierīgi sēdēja savās vietās, kā pūces blenzdami uz apdraudēto cilvēku savā priekšā. Neviens pats nepakustējās!
Doktori Kelvinu bija pārņēmis gandrīz nevaldāms niknums. Un ļaunākais bija tas, ka nedrīkstēja savas dusmas izrādīt robotiem, kas cits pēc cita ienāca istabā un pēc pārbaudes atkal izgāja. Psiholoģes priekšā bija saraksts. Tūlīt vajadzēja ienākt divdesmit astotajam. Ārpusē gaidīja vēl trīsdesmit pieci.
Bikli ienāca Divdesmit astotais numurs.
Viņa piespieda sevi izturēties mierīgi.
— Kas tu esi?
— Es vēl neesmu saņēmis savu īsto numuru, mem, — robots klusi un nedroši atbildēja. — Es esmu NS-2 tipa robots un tur ārā rindā biju divdesmit astotais. Te ir papīriņš, kas man jānodod jums.
— Vai šodien tu vēl neesi te bijis?
— Nē, mem.
— Apsēsties tur. Es gribu tev, Divdesmit astotais, uzdot dažus jautājumus. Vai tu apmēram pirms četrām stundām biji Otrā korpusa radiācijas zālē?
Robots atbildēja ar grūtībām. Skrapstošā balsi, kas atgādināja neejļotas mašīnas žvarkstoņu, viņš teica: — Jā, mem.
— Tur bija cilvēks, kam draudēja briesmas, vai ne?
— Jā, mem.
— Un tu nekā nedarīji?
— Nē, mem.
— Tavas bezdarbības dēļ cilvēkam varēja tikt nodarīts ļaunums. Vai tu to zini?
— Jā, mem. Bet es nekā nevarēju izdarīt, mem. — Grūti to iedomāties, bet lielais, neizteiksmīgais metāla stāvs patiešām sa- guma bailēs.
— Pasaki man, kāpēc tu nekā nedarīji, lai viņu glābtu.
— Es gribu paskaidrot, mem. Es nepavisam negribu, ka jūs … vai kāds cits … domātu, ka es būtu spējīgs izdarīt kaut ko tādu, kas kaitētu saimniekam. O, nē, tā būtu šausmīga … neiedomājama …
— Lūdzu, neuztraucies, manu zēn! Es tev neko nepārmetu. Es tikai gribu zināt, ko tu tajā brīdī domāji.
— Pirms tas viss notika, mem, jūs mums pateicāt, ka vienu no saimniekiem apdraudēs šis smagums, kas krīt no augšas, un ka mums būs jāšķērso elektriskie vadi, ja gribēsim viņu izglābt. Bet tas, mem, mani nebūtu atturējis. Kas gan ir mana bojā eja salīdzinājumā ar cilvēka dzīvību? Bet… bet tad man ienāca prātā, ka tādā gadījumā, ja es iešu bojā jau pa ceļam pie viņa, es tik un tā nespēšu viņu izglābt. Smagums viņu nositīs, un es tad būšu gājis bojā veltīgi, un varbūt kādreiz kadam citam saimniekam notiks kas ļauns, kas nenotiktu, ja es būtu palicis dzīvs. Vai jūs mani saprotat, mem?
_— Tu gribi teikt, ka tev bija jāizvēlas: cilvēka nāve vai jūsu abu — cilvēka un tava nāve. Vai tā?
— Jā, mem. Saimnieku izglābt nebija iespējams. Viņš tik un tā būtu beigts, un es bez pavēles būtu bezjēdzīgi sevi iznīcinājis.
Robotu psiholoģe grozīja pirkstos zīmuli. To pašu stāstu ar nenozīmīgām variācijām
viņa bija dzirdējusi jau divdesmit septiņas reizes. Tagad nāca galvenais jautājums.
— Paklausies, — viņa sacīja, — tu spried diezgan saprātīgi, bet, manuprāt, tā nav tāda lieta, ko tu spētu izdomāt. Vai to visu tu pats izdomāji?
Robots mirkli vilcinājās.
— Nē.
— Kas tad to izdomaja?
— Pagājušo nakti mēs.runājāmies, un vienam no mums ienāca prātā šāda doma, un tā likās saprātīga.
— Kurš tas bija?
Robots intensīvi domāja.
— Es nezinu. Viens no mums.
Viņa nopūtās.
— Tas ir viss.
Nākošais bija divdesmit devītais. Pēc viņa vēl trīsdesmit četri.
Arī ģenerālmajors Kelncrs bija saniknots. Jau veselu nedēju visi darbi Superbāzē bija pārtraukti, vienīgi grupas filiālēs uz citiem asteroīdiem tika turpināti daži aprēķini. Jau gandrīz nedēļu te uzturējās divi galvenie robotikas speciālisti, un viņu neveiksmīgie eksperimenti bija padarījuši stāvokli vēl ļaunāku. Un tagad nu viņi — vai vismaz šī dāma — nāca ar neiespējamiem priekšlikumiem.
Par laimi Kclners bija pietiekami liels diplomāts, lai šajā saspīlētajā situācijā atklāti neizrādītu savu niknumu.
Sjūzena Ķelvina uzstāja:
— Kāpēc gan ne, ser? Ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā situācija ir ļoti nelabvēlīga. Mums roboti jāizšķir, karnēr nav par vēlu, jo vienīgi tad mēs vēl varam cerēt uz panākumiem. Tos nedrīkst vairs atstāt kopā.
— Dārgā doktore Ķelvina, — ģenerālis zemā baritonā nodārdināja, — man nav iespējams izvietot sešdesmit trīs robotus katru atsevišķi pa visu Superbāzi.
Doktore Ķelvina bezpalīdzīgi izpleta rokas.
— Tad es neko nevaru darīt. Nestors 10 vai nu turpinās imitēt citu robotu reakcijas, vai arī iestāstīs tiem, lai nedara to, ko viņš pats nevar darīt. Vienādi vai otrādi, nekas labs nav gaidāms. Starp mums un šo pazudušo robotu notiek īsta cīņa, un viņš gūst uzvaru pēc uzvaras. Bet katra no tām padziļina viņa anomāliju.