Viņa apņēmīgi piecēlās.
— Ģenerāli Kelner, ja jūs neizvietosiet robotus, kā es to lūdzu, tad es vienīgi varu kategoriski pieprasīt, lai visi sešdesmit trīs tiek nekavējoties iznīcināti.
— Ak jūs to pieprasāt! — Bogerts spējās dusmās pacēla acis. — Kas jums ir devis tiesības pieprasīt kaut ko tamlīdzīgu! Šie roboti paliks tur, kur ir. Es par tiem atbildu direkcijai, nevis jūs.
— Un es, — ģenerālmajors Kelners piebilda, — atbildu Pasaules Koordinatoram … un man šī lieta jānokārto.
— Tādā gadījumā, — Ķelvina spīvi atcirta, — man neatliek nekas cits kā iesniegt atlūgumu. Ja es citādi nevarēšu jūs piespiest iznīcināt robotus, es par šo lietu paziņošu atklātībā. Es neesmu devusi piekrišanu modificētu robotu izgatavošanai.
— Doktore Ķelvina, — ģenerālis, katru zilbi uzsvērdams, sacīja, — tiklīdz jūs bildī- siet kaut vienu vārdu, jūs par valsts noslēpuma izpaušanu tūlīt tiksiet apcietināta.
Bogerts juta, ka saruna pieņem nevēlamu virzienu. Viņa balss kļuva sīrupsalda:
— Nu, nu, mēs jau sākam uzvesties kā bērni. Mums ir vajadzīgs tikai vēl mazliet laika. Mēs noteikti tiksim galā ar šo robotu bez atlūgumu iesniegšanas, ļaužu apcietināšanas vai divu miljonu zaudējumiem.
Psiholoģe, tik tikko valdīdamās, pievērsās viņam:
— Es nepieļaušu, ka eksistē nestabili roboti. Mums ir viens Nestors 10, kas pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru, vēl vienpadsmit, ar kuriem var notikt tas pats, un sešdesmit divi normāli roboti, kas pakļauti nenosvērtai videi. Vienīgā absolūti drošā izeja no stāvokļa ir iznīcināt tos visus līdz pēdējam.
Kad pie durvīm atskanēja signāls, visi trīs apklusa un uzbangojušais neapvaldītu emo-' ciju vilnis sastinga.
— Ienāciet! — Kelners noņurdēja.
Tas bija Džcralds Bleks. Viņš izskatījās samulsis, jo caur durvīm bija dzirdējis dusmīgās balsis.
— Es domāju, labāk būs, ja atnākšu pats … — viņš minstinājās. — Negribējās nevienam citam teikt…
— Kas noticis? Bez liekiem ievadiem!
— Ir mēģināts atmūķēt kravas kuģa C sekcijas atslēgu. Tur redzami svaigi skrāpē- jumi.
— C sekcijas? — Ķelvina strauji iesaucas. — Tās, kur atrodas roboti, vai ne? Kas to ir darījis?
— No iekšpuses, — Bleks lakoniski atbildēja.
— Bet atslēga nav sabojāta?
— Nē. Tā ir kārtībā. Es visas šīs četras dienas esmu pavadījis kuģī, un neviens no robotiem nav mēģinājis tikt laukā. Bet es domāju, ka jums tomēr tas jāzina, un negribējās nevienam citam to izpaust. Es pats pamanīju šos skrambājumus.
— Vai tagad tur kāds ir? — ģenerālis stingri noprasīja.
— Es tur atstāju Robinsonu un Mak- edemsu.
Iestājās dzi|domīgs klusums. Tad doktore Ķelvina ironiski noteica:
— Nu?
Kelners apjucis paberzēja degunu.
— Ko tas nozīmē?
— Vai tad tas nav pilnīgi skaidrs? Nestors 10 gatavojas bēgt. Šī pavēle pazust bez pēdām ir viņu novedusi līdz neglābjamai anomālijai. Es nebūtu pārsteigta, ja tas, kas šajā robotā vēl ir palicis no Pirmā likuma, vairs nespētu viņu nobremzēt. Viņš ir pilnīgi spējīgs sagrābt kuģi un aizlidot ar to. Tad mums būtu ārprātīgs robots kosmosa kuģī. Ko viņš darītu tālāk? Nevarat iedomāties? Vai jūs vēl arvien gribat atstāt visus robotus kopā, ģenerāli Kelner?
— Nieki! — Bogerts pārtrauca Kelvinu. Viņš bija atguvis savu lēnīgumu. — To visu jūs' secināt vienas saskrambātas atslēgas dēļ!
— Vai jus, doktor Bogert, beidzot esat izdarījis aprēķinus, ko es lūdzu, ja tā steidzaties izteikt savu viedokli?
— Jā, esmu.
— Vai es varētu tos redzēt?
— Nē.
— Kāpēc nē? Vai varbūt es nemaz nedrīkstu to lūgt?
— Tādēļ, Sjūzen, ka tur nekā būtiska nav. Es jau iepriekš jums teicu, ka šie modificētie roboti nav tik stabili kā normālie, un arī mani aprēķini to parāda. Pastāv zināma ļoti niecīga varbūtība, ka ārkārtējos apstākļos viņu mentalitāte var iziet no sliedēm, taču praktiski tādi apstākļi nemēdz gadīties. Un tas ir viss. Es nedošu munīciju jūsu absurdajai prasībai iznīcināt sešdesmit divus lieliskus robotus tikai tāpēc, ka līdz šim jūs neesat spējusi viņu vidū atrast Nestoru 10.
Sjūzena Ķelvina nicinoši viņu uzlūkoja, un viņas acīs pavīdēja riebums.
— Jūs negribat pieļaut, ka kaut kas stātos ceļā jūsu karjerai, vai ne tā?
— Lūdzu, lūdzu! — Kelners uzbudināti iejaucās. — Doktore Ķelvina, vai jūs tiešām uzskatāt, ka nekas cits vairs nav darāms?
— Es nevaru neko izdomāt, ser, — viņa nogurusi atbildēja. — Ja starp Nestoru 10 un normāliem robotiem bez šā modificētā Pirmā likuma būtu vēl kādas citas atšķirības … Kaut vai viena tāda atšķirība. Teiksim, sākotnējā informācijā, piemērotībā videi, specializācijā … — viņa piepeši aprāvās.
— Kāpēc jūs apklusāt?
— Man kaut kas ienāca prātā … es domāju … — Viņas skatiens kļuva dzedrs un ciets. — Šiem modificētajiem robotiem, Pīter, taču ir tāda pati sākotnējā informācija kā normālajiem, vai ne?
— Jā, tieši tāda pati.
— Mister Blek, — Ķelvina pievērsās jaunajam fiziķim, kas visu laikuv taktiski ne ar vārdu nebija iejaucies vētrainajā sarunā, ko izraisīja viņa paziņojums. — Šķiet, toreiz, sūdzēdamies par Nestoru augstprātīgo izturēšanos, jūs teicāt, ka tiem visu ir iemācījuši tehniķi.
— Jā, kas attiecas uz lauka fiziku. Ierodoties šeit, robotiem vēl nav šo zināšanu.
— Tā tas ir, — Bogerts it kā ar izbrīnu sacīja. — Toreiz pēc sarunas ar pārējiem šejienes Nestoriem es taču jums, Sjūzen, teicu, ka tie divi jaunatvestie vēl nav apguvuši lauka fiziku.
— Bet kāpēc tā? — doktore Ķelvina jautāja ar augošu satraukumu. — Kādēļ NS-2 tipa robotus neapmāca lauka fizikā jau pašā sākumā?
— Es jums tūlīt paskaidrošu, — Kelners sacīja. — To nedara aiz piesardzības. Mēs domājām, ka tādā gadījumā, ja izgatavosim speciālu modeli ar zināšanām lauka fizikā, divpadsmit šādus eksemplārus izmantosim šajā nozarē, bet pārējos nodarbināsim citur, var rasties aizdomas. Cilvēki, kas strādā ar normāliem Nestoriem, varētu brīnīties, kāpēc tie zina lauka fiziku. Tādēļ modificētajiem robotiem ir tikai parastā sākotnējā informācija plus spēja apgūt speciālas zināšanas. Un, protams, apmācīti tiek tikai tie, kas ierodas šeit. Tas ir ļoti vienkārši.
— Saprotu. Lūdzu, tagad atstājiet mani vienu! Ļaujiet man kādu stundu padomāt.
Ķelvina juta, ka nespēs vēl trešo reizi izturēt stundām ilgo sarunu ar nebeidzamo robotu virkni. Jau to iedomājoties vien, visa viņas būtība saslējās pretestībā un viņai kļuva gandrīz nelabi. Šis mokošais pārbaudījums vairs nebija viņai pa spēkam.
Tādēļ tagad robotus iztaujāja Bogerts, bet viņa ar puspievērtām acīm sēdēja malā un pavirši sekoja sarunai.
Ienāca četrpadsmitais numurs. Vēl priekšā — četrdesmit deviņi.
Bogerts pacēla acis no saraksta un jautāja:
— Kads ir tavs kartas numurs rinda?
— Četrpadsmit, ser.
Robots pasniedza savu numuru.
— Apsēsties! Vai tu šodien vēl neesi šeit bijis? — Bogerts jautāja.