— Nē, ser.
— Tā, manu zēn, tiklīdz mēs te beigsim, atkal būs tā, ka cilvēkam draudēs briesmas. Kad tu iziesi no šās istabas, tevi aizvedīs uz kabīni, kur tu mierīgi gaidīsi, kamēr būsi vajadzīgs. Vai saproti?
— Jā, ser.
— Ja cilvēks būs apdraudēts, tu, protams, mēģināsi viņu glābt, vai ne?
— Protams, ser.
— Bet par nelaimi starp šo cilvēku un tevi būs gamma staru lauks.
Klusums.
— Vai tu zini, kas ir gamma stari? — Bogerts asi jautāja.
— Kaut kāda enerģijas radiācija, ser?
Nākamo jautājumu Bogerts uzdeva draudzīgā, nepiespiestā tonī:
— Vai tev kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem?
— Nē, ser, — skanēja noteikta atbilde.
— Tā, tā. Redzi, manu zēn, gamma stari vienā acumirklī tevi iznīcinās. Tie izpostīs tavas smadzenes. Tas tev jāzina un jāatceras. Dabiski, ka tu gan negribi sevi iznīcināt.
— Dabiski. — Likās, ka robots atkal ir samulsis. Tad viņš lēnām sacīja: — Bet, ser, ja starp mani un cilvēku, kam draudēs briesmas, būs gamma stari, kā tad es varēšu viņu izglābt? Es tikai veltīgi sevi iznīcināšu.
— Jā, tā nu iznāk gan, — Bogerts izlikās norūpējies. — Es tev varu ieteikt tikai vienu: ja tu starp sevi un cilvēku konstatē gamma starus, tad tu drīksti palikt savā vietā.
Varēja redzēt, ka robots jūtas atvieglots.
— Paldies, ser! Tad jau mēģināt viņu glābt tik un tā nebūtu nozīmes, vai ne?
— Protams. Bet, ja tur nebūs bīstamas radiācijas, tad tu to darīsi.
— Noteikti, ser. Pats par sevi saprotams.
— Tagad tu vari iet. Aiz durvīm gaida cilvēks, kas tevi aizvedīs uz kabīni. Lūdzu, gaidi tur!
Kad robots bija izgājis, Bogerts pagriezās pret Sjūzenu Kelvinu:
— Nu, kā man tas izdevās?
— Ļoti labi, — viņa gurdi atbildēja.
— Kā jūs domājat, vai mēs nevarētu notvert Nestoru 10, ātri uzdodot jautājumus lauka fizikā?
— Varbūt, bet nav nekādas garantijas. — Sjūzenas rokas ļengani gulēja klēpī. — Neaizmirstiet, ka viņš cīnās ar mums. Viņš ir ļoti piesardzīgs. Mēs viņu notversim vienīgi tad, ja izdosies to pārspēt viltībā. Bet savu dotību robežās viņš spēj domāt daudz ātrāk nekā cilvēks.
— Nu, kaut vai joka pēc es no šā brīža uzdošu robotiem dažus jautājumus par gamma stariem. Piemēram, par viļņu garumu.
— Nē! — doktores Kelvinas acis iezibsnī- jās. — Viņam nenāksies grūti noslēpt savaš zināšanas, bet mēs būsim viņu brīdinājuši par gaidāmo eksperimentu, kas ir mūsu pēdējā reālā iespēja. Lūdzu, Pīter, ierobežojieties ar jautājumiem, ko esmu norādījusi, un neimprovizējiet! Jau tas jautājums, vai viņiem kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem, ir stipri riskants. Turpmāk centieties to uzdot vēl vienaldzīgākā tonī.
Bogerts paraustīja plecus un piespieda signāla pogu, aicinādams ienākt piecpadsmito numuru.
Lielā radiācijas zāle atkal bija sagatavota eksperimentam. Roboti pacietīgi gaidīja savās koka kabīnēs, kas pret telpas centru bija vaļējas, bet rūpīgi norobežotas cita no citas.
Ģenerālmajors Kelners lēnām slaucīja pieri lielā kabatlakatā, kamēr doktore Ķelvina ar Bleķu pārbaudīja pēdējās detaļas.
— Vai jūs esat pilnīgi drošs, ka pēc instruēšanas robotiem nav bijis iespējams sarunāties? — viņa stingri noprasīja.
— Absolūti drošs, — Bleks apgalvoja. — Viņi nav pārmainījuši savā starpā ne vārda.
— Un roboti ir pareizi izvietoti pa kabīnēm? _
— Šeit ir plāns.
Psiholoģe domīgi aplūkoja plānu.
— Hm … m …
Ģenerālis palūkojās pār viņas plecu.
— Ka tad jūs likāt tos izvietot, doktore Ķelvina?
— Es lūdzu, lai tos robotus, kas iepriekšējās pārbaudēs uzrādīja kaut mazāko sliecību neteikt patiesību, koncentrē vienā apļa pusē. Šoreiz es pati sēdēšu vidū, jo gribu tos īpaši uzmanīgi novērot.
— Jūs gribat sēdēt šeit! … — Bogerts iesaucās.
— Kāpēc gan ne? — viņa dzedri atjautāja. — Tas, ko es ceru ieraudzīt, var būt uztverams tikai vienā acumirklī. Es nedrīkstu riskēt, uzticot galveno novērošanu kādam citam. Pīter, jūs sēdēsiet augšā novērošanas kabīnē, un es lūdzu jūs uzmanīt pretējo apļa pusi. Ģenerāli Kelner, es esmu noorganizējusi katra robota uzņemšanu filmā gadījumam, ja, vizuāli novērojot, nekas netiks konstatēts. Ja tas būs vajadzīgs, robotiem jāpaliek tur, kur viņi atrodas, kamēr filmas būs attīstītas un izpētītas. Neviens nedrīkst aiziet, neviens nedrīkst izkustēties no savas vietas. Skaidrs?
— Pilnīgi.
— Nu tad sāksim šo pēdējo eksperimentu!
Uz krēsla klusējot sēdēja Sjūzena Ķelvina, nemierīgām acīm vērodama robotus. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.
Viens vienīgs robots pietrūkās"kājās un paspēra divus soļus uz priekšu.
Tad apstājās.
Bet doktore Ķelvina jau bija kājās, un viņas pirksts bargi pastiepās pret robotu.
— Nestor 10, nāc šurp! — vina kliedza. — Nāc šurp! NĀC SURP!
Robots leni, negribīgi paspēra vel vienu soli uz priekšu. Psiholoģe, nenovērsdama acu no robota, kliedza, cik skaļi vien spēja:
— Aizvāciet pārējos robotus no šejienes! Ātrāk aizvāciet visus projām, lai neviens te nepaliek!
Atskanēja troksnis, viņa sadzirdēja smagu soļu dimdoņu uz grīdas, bet ne uz mirkli neatskatījās.
Nestors 10 — ja tas bija Nestors 10 — paspēra vēl vienu soli, tad, pakļaudamies Sjū- zenas pavēlošajam žestam, vēl divus. Kad viņus šķīra tikai desmit pēdu attālums, robots griezīgā balsī sacīja:
— Man bija pavēlēts pazust…
Vēl viens solis.
— Es nedrīkstu nepaklausīt. Līdz šim mani nevarēja atrast… Viņš domās, ka es esmu nejēga … Viņš man teica … Bet tā tas nav … Es esmu stiprs un gudrs …
Vārdi izlauzās alpām.
Vēl viens solis.
— Es zinu ļoti daudz … Viņš domās … tāpēc, ka mani atrada … Kāds apkaunojums … Nē … es esmu gudrs … Un man pavēl tāds … vājš … gauss …
Vēl solis — un metāla roka spēji uzgūlās Sjūzenas plecam, un viņa juta, ka robota svars spiež to lejup. Viņas rīkle aizžņaudzās, un pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens.
Kā caur miglu viņa dzirdēja Nestora 10 nākošos vārdus:
— Neviens nedrīkst mani atrast. Neviens cilvēks…
Un atkal aukstais metāls smagi uzzvēlās viņai virsū, liekot saļimt zem sava svara.
Tad viņas dzirdi skāra dīvaina metāliska skaņa. Nejuzdama kritiena, viņa nogāzās uz grīdas un juta šķērsām pāri savam ķermenim smagu, dedzinoši karstu roku. Tā nekustējās. Nekustējās arī pats Nestors 10, kas, neveikli izplēties, gulēja viņai līdzās.
Pār Sjūzenu noliecās vairākas sejas.
— Doktore Ķelvina, vai jūs esat ievainota? — Džeralds Bleks izdvesa.
Psiholoģe vārgi pakratīja galvu. Viņu atbrīvoja no robota smagās rokas un saudzīgi piecēla kājās.
— Kas notika?
— Es uz piecām sekundēm ieslēdzu gamma starus, — Bleks sacīja. — Mēs nezinājām, kas notiek. Tikai pašā pēdējā mirklī mēs sapratām, ka robots jums uzbrūk, un palīdzēt citādi vairs nebija iespējams. Viņš momentā sabruka. Jums tik īslaicīgs starojums nekaitēs. Neuztraucieties!