— Es neuztraucos. — Viņa aizvēra acis un brīdi atbalstījās uz Bleķa pleca. — Man šķiet,
ka tieši uzbrukt viņš man vēl neuzbruka. Nestors 10 tikai mēģināja to darīt. Tas, kas bija palicis no Pirmā likuma, viņu vēl atturēja.
Sjūzena Ķelvina un PIters Bogerts pēdējo reizi tikās ar ģenerālmajoru Kelneru tieši pēc divām nedēļām kopš viņu pirmās tikšanās. Darbi Superbāzē bija atsākti. Kravas kuģis ar visiem sešdesmit diviem normālajiem NS-2 robotiem bija devies savā tālākajā ceļā ar oficiālu paskaidrojumu par divas nedēļas ilgo aizkavēšanos. Valdības patruļkuģis jau gaidīja, lai aizvestu abus robotikas speciālistus atpakaļ uz Zemi.
Kelners atkal bija.tērpies savā spožajā parādes formas tērpā. Baltie cimdi laistījās vien, kad viņš atvadoties abiem aizbraucējiem spieda rokas.
— Pārējie modificētie Nestori, protams, tagad tiks iznīcināti, — Ķelvina sacīja.
— Noteikti. Mēs tos aizstāsim ar normāliem vai, ja tas būs nepieciešams, iztiksim bez robotiem.
— Labi.
— Bet pasakiet man … Jūs vēl neesat paskaidrojuši … Kā jūs to izdarījāt?
Ķelvina atturīgi pasmaidīja.
— Ak to! Es jau iepriekš būtu jums pastāstījusi, ja būtu pārliecināta, ka izdosies. Redziet, Nestoram 10 bija pārākuma komplekss, kas ar katru dienu kļuva spēcīgāks. Viņam patika domāt, ka viņš un pārējie roboti zina vairāk nekā cilvēki. Un šī doma viņam kļuva arvien svarīgāka.
Mēs to zinājām. Tādēļ iepriekš brīdinājām visus robotus, ka gamma stari tos nonāvēs, kā tas arī būtu noticis, un vēl mēs visiem pateicām, ka gamma stari būs starp viņiem un cilvēku. Un pilnīgi dabiski, ka viņi visi palika savās vietās. Pakļaujoties Nestora 10 loģiskajam spriedumam iepriekšējā eksperimentā, viņi visi nolēma, ka ir veltīgi mēģināt glābt cilvēku, ja viņi tik un tā ies bojā, iekāms pagūs to izdarīt.
— Jā, protams, doktore Ķelvina, to es saprotu. Bet kādēļ pats Nestors 10 atstāja savu vietu?
— Tā bija mana un mistera Bleķa izdoma. Telpā starp mani un robotiem nebija vis gamma stari, bet infrasarkanie stari. Parastie siltuma stari, absolūti nekaitīgi. Nestors 10 zināja, ka tie ir nekaitīgie infrasarkanie stari, un tādēļ metās uz priekšu, jo do- maja, ka, Pirmā likuma dzīti, tā darīs arī pārējie roboti. Tikai kādu sekundes daļu par vēlu viņš attapās, ka normālie NS-2 gan var konstatēt radiāciju, taču neprot noteikt tās raksturu. Tikai vienu mirkli viņam likās pazemojoši atcerēties, ka viņš spēj noteikt viļņu garumu, vienīgi pateicoties Superbāzē iegūtajam zināšanām, ko tam devuši cilvēki. Normālie roboti uzskatīja šo radiāciju par nāvīgu, tādēļ ka mēs tiem tā bijām teikuši, un vienīgi Nestors 10 zināja, ka mēs melojām.
Un uz vienu īsu mirkli viņš aizmirsa vai negribēja atcerēties, ka citi roboti var zināt mazāk nekā cilvēki. Tieši savas pārākuma apziņas dēļ viņš iekrita. Ardievu, ģenerāli Kelner!
IZEJA
Kad Sjūzena Ķelvina atgriezās no Superbāzes, Alfrēds Lenings viņu gaidīja. Vecais vīrs nekad nerunāja .par saviem gadiem, bet visi zināja, ka viņam ir jau pāri septiņdesmit pieciem. Taču viņa prāts nebija zaudējis asumu, un, kaut gan viņš beidzot bija mierā pieņemt firmas zinātniskā vadītāja goda nosaukumu un tagad šo posteni ieņēma Bogerts, viņš tomēr ik dienas ieradās savā kabinetā.
— Cik tālu viņi ir tikuši ar superatomdzi- nēju? — Lenings jautāja.
— Nezinu, — Sjūzena ērcīgi atbildēja. — Es to nejautāju.
— Hm … Kaut jel viņi pasteigtos! Citādi «Consolidated Robots» aizsteigsies viņiem priekšā. Un arī mums.
— «rConsolidated Robots»! Kāds šai firmai sakars ar to?
— Mēs taču neesam vienīgie, kam ir skaitļošanas mašīnas. Mūsējās gan ir pozitronis- kas, bet tas nenozīmē, ka tās būtu labākas.
Robertsons par šo jautājumu rīt sasauc lielu apspriedi. Viņš gribēja sagaidīt jūsu atgriešanos.
«U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» prezidents Robertsons, šās firmas dibinātāja dēls, pacēla savu plāno degunu pret ģenerāldirektoru un, ādamābolam strauji sakustoties, sacīja:
— Sāciet! Ķersimies bez vilcināšanās pie lietas!
Ģenerāldirektors steigšus paklausīja.
— Runa ir par šādu darījumu, šef. Firma «Consolidated Robots» pirms mēneša griezās pie mums ar dīvainu priekšlikumu. Viņi iesniedza apmēram piecas tonnas aprēķinu, vienādojumu, visādu šāda veida materiālu. Vārdu sakot, ir viens uzdevums, un viņi gribētu; lai mūsu Smadzenes to atrisina. Noteikumi ir šādi…
Viņš sāka tos uzskaitīt uz resnajiem pirkstiem:
— Simt tūkstošu mums, ja atrisinājuma nav un mēs viņiem norādām, kādu faktoru trūkst. Divsimt tūkstošu, ja atrisinājums ir, plus samaksa par attiecīgās mašīnas uzbūvēšanu un ceturtā daļa no visas peļņas, ko tā dos. Uzdevums ir saistīts ar starpzvaigžņu kuģa dzinēja konstruēšanu …
Robertsons sarauca uzacis, un viņa kalsnais stāvs saspringa.
— Bet viņiem taču ir pašiem sava domājošā mašīna, vai ne tā?
— Tieši tādēļ, šef, viss šis priekšlikums ir negodīgs gājiens. Lever, tālāk pastāstiet jūs!
Eibs Levers, kas sēdēja konferenču galda otrā galā, pacēla acis un, bārdas rugājiem viegli nosprakšķot, noglaudīja savu spuraino zodu. Viņš pasmaidīja.
— Apstākļi ir šādi, ser. Firmai «Consolidated Robots» bija domājošā mašīna. Tā ir salūzusi.
— Ko? — Robertsons gandrīz uztrūkās no krēsla.
— Jā, tā ir salūzusi. Beigta un pagalam. Neviens nezina, kāpēc, bet es esmu dzirdējis dažus visai interesantus minējumus — piemēram, ka viņi likuši tai atrisināt starpzvaigžņu dzinēja konstruēšanas uzdevumu ar to pašu informācijas materiālu, ar kuru tagad griežas pie mums, un ka tas sadragājis viņu mašīnu gabalu gabalos. Tagad tā ir tikai lūžņu kaudze, nekas vairāk.
— Vai jūs saprotat, šef? — ģenerāldirektors pacilātā uzbudinājumā iesaucās. — Vai saprotat? Nav nevienas lielas vai mazas rūpnieciskās pētniecības organizācijas, kas nemēģinātu izgudrot dzinēju izliektai telpai, un «Consolidated Robots» un «U. S. Robots» ar savām mehāniskajām supersmadzenēm šai jomā bija vadošās. Tagad, kad viņi savējās ir sabojājuši, mums vairs nav nopietna konkurenta. Te tas suns aprakts … Viņiem vajadzēs vismaz sešus gadus, lai uzbūvētu jaunu domājošo mašīnu, un viņi būs pagalam, ja tiem neizdosies ar to pašu uzdevumu salauzt arī mūsējo.
«U. S. Robots» prezidents izbolīja acis:
— Nu, tā ir riebeklība! …
— Pagaidiet, šef! Tas vēl nav viss. — Ģenerāldirektors ar plašu žestu norādīja uz Le- ningu: — Lening, turpiniet!
Doktors Alfrēds Lenings vēroja notiekošo ar vieglu nicinājumu — kā vienmēr, kad daudz labāk atalgotie komercijas un realizācijas nodaļas vadītāji apsprieda savus darījumus. Viņa neticami sirmās uzacis uzmeta kupri un balss skanēja sausi:
— No zinātniskā viedokļa šī situācija, kaut arī viss vēl nav pilnīgi noskaidrots, ir pakļaujama loģiskai analīzei. Problēma par starpzvaigžņu lidojumiem pašreizējā fizikas teorijas attīstības pakāpē ir … nu, teiksim … diezgan neskaidra. Jautājums ir pilnīgi atklāts, un mūsu rīcībā ir informācija, ko «Consolidated Robots» devusi savai domājošajai mašīnai, ja pieņemam, ka mums iesniegtā ir tā pati. Mūsu matemātikas sektors to ir rūpīgi izanalizējis, un šķiet, ka tajā ietverts viss nepieciešamais. Apstrādājamais materiāls satur visus zināmos secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz Frankiaki telpas izliekšanās teoriju, un acīmredzot arī visus attiecīgos astrofizikas un elektronikas datus. Tas ir krietns kvantums.