— Greisa, tā ir cīņa ar vējdzirnavām,.. Iedomājies, ka Robijs ir suns. Simtiem bērnu ir vairāk pieķērušies savam sunim nekā tēvam.
— Suns ir pavisam kas cits. Džordž, mums ir jātiek vaļā no šā briesmoņa. Tu vari pārdot to atpakaļ akciju sabiedrībai. Esmu apvaicājusies, tas ir pilnīgi iespējams.
— Tu esi apvaicājusies? Uzklausi mani, Greisa, nestrēbsim karstu putru. Paturēsim robotu, līdz Glorija izaugs lielāka. Un es par to vairs negribu runāt.
To pateicis, viņš saniknots izgāja no istabas.
Divas dienas vēlāk misis Vestone satika vīru durvīs un sacīja:
— Tev vajadzēs mani uzklausīt, Džordž. Ciematā ir nelāgs noskaņojums.
— Sakarā ar ko? — Vestons jautāja.
Viņš iegāja vannas istabā, no kurienes tūliņ atskanēja tāda ūdens šļakstoņa, kas būtu apslāpējusi jebkuru atbildi.
Misis Vestone brīdi nogaidīja.
— Sakarā ar Robiju, — viņa teica.
Vestons iznāca laukā ar dvieli rokās, sa-
sārtušu, dusmīgu seju.
— Par ko tu runā?
— Tas ir sācies jau sen. Es centos nelikties par to ne zinis, bet nu man ir diezgan. Vairums ciemata iedzīvotāju domā, ka Robijs ir bīstams. Viņi pat neļauj bērniem vakaros tuvoties mūsu mājai.
— Bet mēs taču uzticam tam savu bērnu!
— Ļaudis to neizprot.
— Nu tad lai viņi iet pie velna!
— Tas nav nekāds atrisinājums. Es iepērkos ciematā. Man ar šiem cilvēkiem ik dienas jāsastopas. Un pilsētās pret robotiem tagad izturas vēl stingrāk. Ņujorkā nupat pieņemts likums, ka roboti nedrīkst atrasties uz ielām no saules rieta līdz rītausmai.
— Pareizi, bet neviens nevar aizliegt mums savās mājās turēt robotu. Greisa, tu atkal dodies uzbrukumā, es saprotu. Bet veltīgi. Mana atbilde vēl joprojām ir — nē! Mēs paturēsim Robiju!
Viņš tomēr mīlēja savu sievu, un, kas vēl ļaunāk, viņa sieva to zināja. Galu galā nabaga Džordžs Vestons bija tikai vīrietis, un viņa sieva laida darbā visas iespējamās viltības, kuras piesardzīgākajam un mazāk attapīgajam pretējam dzimumam pamatoti iedveš bailes.
Visu nākamo nedēju Vestons kādas desmit reizes izsaucās:
— Robijs paliek — un cauri!. — bet viņa balss skanēja ar katru reizi mazāk pārliecinoši, un šo izteikumu pavadīja arvien skaļāka nopūta.
Beidzot pienāca diena, kad Vestons ar vainas apziņu tuvojās meitai un uzaicināja viņu noskatīties ciematā «lielisku» vizivoksa izrādi.
Glorija priecīgi sasita plaukstas.
— Bet vai Robijs varēs nākt līdz?
— Nē, mīlulīt, — Vestons atbildēja un saviebās pats no savas balss skaņas, — robotus neielaiž vizivoksā, bet tu jau viņam visu izstāstīsi, kad pārnāksi mājās.
Izrunājot pēdējos vārdus, viņš sastomījās un novērsa acis.
Glorija pārnāca mājās sajūsmināta, jo vi- zivokss tiešām bija brīnišķīgs.
Viņa nekādi nevarēja sagaidīt, kad tēvs beidzot novietos savu reaktīvo automašīnu apakšzemes garāžā.
— Tēt, tagad es visu pastāstīšu Robijam. Viņam gan vizivokss būtu paticis! īpaši, kad Frānsiss Frens ti-i-i-k lēni kāpās atpakaļ un — uzskrēja taisni virsū leopardcilvēkam. Un tad viņam bija jābēg! — viņa atkal sāka smieties. — Tēt, vai uz Mēness tiešām dzīvo leopardcilvēki?
— Laikam gan ne, — Vestons izklaidīgi atbildēja. — Tās ir tikai tādas joku pasaciņas.
Viņš ilgāk vairs nevarēja noņemties ap mašīnu. Vajadzēja lūkoties patiesībai tieši acīs.
Glorija aizskrēja pāri zālājam.
— Robij! Robij!
Tad viņa piepeši apstajās, ieraudzījusi uz lieveņa skaistu skotu aitu suni, kas, asti luncinādams, uzlūkoja viņu nopietnām, brūnām acīm.
— Ai, cik skaists suns! — Glorija uzskrēja pa kāpnēm, uzmanīgi piegāja pie suņa un noglaudīja to. — Vai tas ir man, tēt?
Viņiem piebiedrojās māte.
— Jā, Glorij, tev. Vai viņš nav jauks — mīksts un pūkains. Viņš ir ļoti labsirdīgs. Un viņam patīk mazas meitenes.
— Vai viņš prot rotaļāties?
— Protams. Viņš prot dažnedažādus stiķus. Vai gribi redzēt?
— Tūlīt. Es gribu, lai Robijs arī redz. Robij! — viņa apstājās kā šaubīdamās un sarauca pieri. — Viņš noteikti nenāk laukā no savas istabas, jo ir dusmīgs uz mani par to, ka nepaņēmu viņu līdz skatīties vizivoksu. Tēt, tev vajadzēs Robijam paskaidrot. Man viņš var neticēt, bet viņš zina — ja tu saki, tad tas tā ir.
Vestons cieši saknieba lūpas. Viņš palūkojās uz sievu, bet tās skatiens vairījās no viņa.
Glorija strauji apsviedās apkārt un skrēja pa kāpnēm lejā saukdama:
— Robīt!' Nāc palūkojies, ko tētis un māmiņa man atveduši! Viņi man nopirkuši suni, Robij.
Pec mirkļa viņa atgriezās baiļu pilnam acīm.
— Māmiņ, Robija istabā nav. Kur viņš ir?
Atbildes nebija. Džordžs Vestons sāka klepot un piepeši ieinteresējās par kādu bezmērķīgi klīstošu mākoni. Glorijas balss drebēja, un viņa bija tuvu asarām:
— Māmiņ, kur ir Robijs?
Misis Vestone apsēdās un maigi pievilka meiteni sev klāt.
— Neskumsti, Glorij. Robijs laikam ir aizgājis projām.
— Aizgājis projām? Uz kurieni? Uz kurieni viņš aizgāja, māmiņ?
— Neviens nezina, mīlulīt. Viņš ņēma un aizgāja. Mēs meklējām, meklējām, meklējām, bet nekur nevarējām atrast.
— Tas nozīmē, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ? — Meitenes acis iepletās šausmās.
— Varbūt mēs viņu drīz atradīsim. Meklēsim vēl. Bet pa to laiku tu vari rotaļāties ar savu skaisto jauno sunīti. Palūkojies uz to! Viņa vārds ir Zibens, un tas prot…
Bet Glorijas acis bija asaru pilnas.
— Es negribu šo nejauko suni — es gribu Robiju! Es gribu, lai tu sameklē Robiju.
Viņa bija tik nelaimīga, ka nespēja vairs runāt, un ļāva asarām vaļu.
Misis Vestones izmisīgais skatiens pievērsās vīram, bet viņš, neatraudams acu no debesīm, drūmi šļūkāja kājas.
Tad viņa pati sāka mierināt meitu.
— Kāpēc tu raudi, Giorij? Robijs taču ir tikai mašīna, nejauka, veca mašīna. Viņš taču nav dzīva būtne.
— Viņš nav nekāda mašīna! — Glorija nikni iekliedzās. — Viņš ir cilvēks, tāds pats kā tu un es, un viņš ir mans draugs. Es gribu, lai viņš atgriežas. Ai māmiņ, es gribu, lai viņš atgriežas.
Māte nopūtās un, saprazdama, ka ir cīņu zaudējusi, atstāja Gloriju vienu ar tās bēdām.
— Lai viņa izraudas, — misis Vestone sacīja vīram. — Bērni nemēdz ilgi bēdāties. Pēc dažām dienām viņa būs aizmirsusi šo briesmīgo robotu.
Taču laiks rādīja, ka misis Vestones paredzējums bijis pārlieku optimistisks.
Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas nerunīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Ves- toni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka nespēja atzīties vīram savā sakāvē.
Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.
Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.
— Kas nu atkal noticis, Greisa?
— Atkal tas bērns, Džordž. Es biju spiesta šodien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sabrukums.
Vestons nolika laikrakstu, un cerību stariņš pamirdzēja viņa acīs.