Robertsons noraizējies klausījās.
— Vai tas ir pārāk daudz, lai Smadzenes
spētu apstrādāt? — viņš pārtrauca Leningu.
Lenings noraidoši pakratīja galvu.
— Nē. Smadzeņu kapacitātei nav noteiktu robežu. Te slēpjas pavisam kas cits. Runa ir par robotikas likumiem. Smadzenes, piemēram, nevar dot atrisinājumu iesniegtajam uzdevumam, ja šis atrisinājums ir saistīts ar cilvēku bojā eju vai ievainošanu. Tādēļ uzdevums, kam vienīgais atrisinājums būtu šāds, Smadzenēm nav atrisināms. Ja šādu uzdevumu pavada ļoti kategoriska prasība pēc atbildes, pilnīgi iespējams, ka Smadzenes, kas galu galā ir tikai robots, tiek nostādītas dilemmas priekšā — tās nevar ne atbildēt, ne arī atteikties atbildēt. Kaut kas līdzīgs būs noticis ar «Consolidated Robots» mašīnu.
Viņš apklusa, bet ģenerāldirektors ņēmās skubināt:
— Turpiniet, doktor Lening! Izskaidrojiet to tā, kā izskaidrojāt man.
Lenings saknieba lūpas un, uzraudams uzacis, norādīja uz doktori Sjūzenu Kelvinu, kas tagad pirmoreiz pacēla acis no^ savām klēpī sakrustotajām rokām. Viņas balss bija klusa un neizteiksmīga:
— Robota reakcija, sastopoties ar dilemmu, ir pārsteidzoša, — viņa iesāka. — Robotu psihe vēl ir visai neizpētīta — kā speciāliste varu jums to apgalvot, — bet, runājot par to, varam lietot parasto psiholoģijas terminoloģiju, jo robota pozitronu smadzenes, lai cik komplicētas tās būtu, ir būvējuši cilvēki atbilstoši saviem priekšstatiem.
Cilvēks, kas pēkšņi nonācis bezizejas stāvoklī, bieži vien reaģē uz to ar bēgšanu no īstenības: aiziet ilūziju pasaulē vai sāk žūpot, kļūst histēriķis vai nolec no tilta. Pamats visos gadījumos ir viens un tas pats — atteikšanās vai nespēja raudzīties situācijai tieši acīs. Un tāpat notiek ar robotu. Vieglākas formas dilemma sabojā daļu releju, bet smagākos gadījumos tiek pilnīgi izpostīti pozitronu smadzeņu sakari, tā ka nekas vairs nav labojams.
— Es saprotu, — sacīja Robertsons, kas nekā nesaprata. — Un kādas ir jūsu domas par šo informāciju, ko «Consolidated Robots» grib mums uzgrūst?
— Tā neapšaubāmi ietver aizliegtu uzdevumu, — doktore Ķelvina atbildēja. — Bet mūsu Smadzenes stipri atšķiras no «Consolidated Robots» domājošās mašīnas.
— Tā ir, šef, patiešām tā ir, — ģenerāldirektors enerģiski iejaucās. — Es gribētu, lai jūs to saprotat, jo pašreizējā situācijā tas ir pats galvenais.
Sjūzenas Kelvinas acis aiz brillēm nozib- snīja, bet viņa pacietīgi turpināja:
— Redziet, ser, «Consolidated Robots» mašīnas, arī viņu Superdomātājs, ir būvētas bez personības iezīmēm. Kā zināt, viņi par galveno uzskata funkcionālismu — un ir spiesti to darīt, jo viņu rīcībā nav «U. S. Robots» patentu emocionālajiem smadzeņu sakariem. Viņu Domātājs ir tikai ļoti komplicēta skaitļošanas mašīna, un diiemma to acumirklī pilnīgi sadragā.
Turpretim mūsu Smadzenes ir jau personība — gan tikai bērnišķīga personība. Tās ir izteikti deduktīvas smadzenes, taču līdzinās apmācītam idiotam. Tās īstenībā nesaprot, ko dara — tikai dara. Un, būdamas patiešām kā bērns, tās ir dzīvespriecīgākas. Varētu teikt, tās neņem dzīvi tik nopietni.
— Lūk, ko mēs domājam darīt, — robotu psiholoģe turpināja. — Mēs esam sadalījuši visu «Consolidated Robots» informāciju loģiskās vienībās. Mēs ievadīsim šīs vienības Smadzenēs pa vienai un ļoti piesardzīgi. Kad mašīnā nonāks tas faktors, kas rada dilemmu, Smadzeņu bērnišķīgā personība brīdi vilcināsies, jo tās spriešanas spējas ir ierobežotas. Paies zināms intervāls, kamēr Smadzenes aptvers, ka tā ir dilemma. Un šā intervāla laikā tās automātiski atraidīs šo vienību, iekāms tā būs paguvusi iedarbināt un izpostīt smadzeņu sakarus.
Robertsona ādamābols sakustējās.
— Vai jūs esat par to pārliecināta?
Doktore Ķelvina apslēpa savu neiecietību.
— Iespējams, ka, populāri izklāstot, tas neizklausās visai pārliecinoši, bet, manuprāt, nav nozīmes šeit izklāstīt visus matemātiskos aprēķinus. Ticiet man: tā ir, kā es saku.
Ģenerāldirektors tūlīt iejaucās un sāka bērt:
— Tāda, šef, ir situācija. Ja mēs noslēgsim šo darījumu, mēs tiksim ar to galā šādi. Smadzenes muitis pateiks, kura no informācijas vienībām satup dilemmu. Izejot no tā, mēs varēsim noskaidrot, kāda ir šī dilemma. Vai ne tā, doktor Bogert? Redziet, šef! Otru tādu matemātiķi kā doktors Bogerts jūs neatradīsiet! Mēs dosim firmai «Consolidated Robots» atbildi, ka «atrisinājuma nav», paskaidrojot iemeslu, un saņemsim simt tūkstošu. Viņiem paliks salūzusi mašīna; mums tā paliks vesela. Gada vai divu laikā mums būs dzinējs izliektai telpai jeb superatomdzinējs, kā daži to dēvē. Lai kā to nosauktu, tas būs varenākais izgudrojums pasaulē.
Robertsons īsi nosmējās un pastiepa roku:
— Dodiet šurp līgumu! Es to parakstīšu.
Kad Sjūzena Ķelvina iegāja ārkārtīgi stingri apsargātajā velvē, kur atradās Smadzenes, kāds no dežurējošās maiņas tehniķiem tikko bija tām pajautājis: — Ja pusotras vistas izdēj pusotras olas pusotras dienas laikā, cik olu izdēs deviņas vistas deviņās dienās?
Smadzenes bija atbildējušas: — Piecdesmit četras.
Un tehniķis nupat bija uzsaucis savam biedram: — Redzi, stulbeni!
Doktore Ķelvina ieklepojās, un pēkšņi visapkārt sākās pilnīgi bezmērķīga rosība un kņada. Psiholoģe īsi pamāja, un pēc mirkja viņa bija vienatnē ar Smadzenēm.
Smadzenes bija lodveida ķermenis tikai divu pēdu diametrā, piepildīts ar rūpīgi kondicionētu hēlija atmosfēru — norobežota telpas daļiņa, absolūti izolēta pret vibrāciju un radiāciju, un tajā atradās ārkārtīgi sarežģītais pozitronu sakaru komplekss — pašas Smadzenes. Pārējo telpas daļu aizņēma ierīces, kas bija vidutāji starp Smadzenēm un ārējo pasauli — Smadzeņu balss, rokas, maņu orgāni.
— Kā tev klājas, Domātāj? — doktore Ķelvina klusi jautāja.
Smadzenes augstā, priecīgā balsī atbildēja:
— Lieliski, miss Sjūzen! Jūs gatavojaties man kaut ko jautāt. Es to zinu. Jums vienmēr rokā ir grāmata, kad jūs gribat man kaut ko jautāt.
Doktore Ķelvina maigi pasmaidīja.
— Jā, tev taisnība, bet es to nedarīšu tūlīt. Tas būs liels jautājums. Tas būs tik sarežģīts, ka mēs tev to iesniegsim rakstiski. Bet ne tūlīt. Es vispirms ar tevi parunāšos.
— Labi. Man nav nekas pretī parunāties.
— Redzi, Domātāj, pēc kāda brīža šeit ieradīsies doktors Lenings un doktors Bogerts ar šo sarežģīto jautājumu. Mēs to ievadīsim tevī pa mazām daļiņām un ļoti lēnām, jo mēs gribam, lai tu rīkotos piesardzīgi. Mēs lūgsim tevi uz šās informācijas pamata kaut ko konstruēt, ja tu to spēsi, bet tagad es gribu tevi brīdināt, ka atrisinājums var būt saistīts … ar briesmām cilvēkiem.
— Oho-o-o! — Smadzenes klusi un stiepti izsaucās.
— Tādēļ esi ļoti uzmanīgs! Kad mēs nonāksim pie kartītes, kas nozīmē briesmas, varbūt pat nāvi cilvēkam, tu neuztraucies. Redzi, Domātāj, šai gadījumā tas nav nekas — pat ja tā būtu nāve, tas nepavisam nav tik svarīgi. Tātad, kad nonāksi pie tās kartītes, tad vienkārši apstājies, dod to atpakaļ — un tas būs viss. Vai saproti?