— Jā, pilnīgi. Bet kā gan tā — cilvēku nāve! Vai, vai! …
— Es dzirdu, ka nāk doktors Lenings un doktors Bogerts. Viņi tev pateiks, kāds ir šis uzdevums, un tad mēs sāksim. Esi labiņš…
Palēnām kartītes tika ievadītas Smadzenēs. Pēc katras kādu brīdi mašīnā bija dzirdams kluss, dīvaini sprakšķošs troksnis — Smadzenes strādāja. Tad iestājās klusums, kas nozīmēja, ka tās ir gatavas saņemt nākamo kartīti. Tas bija darbs stundām — kamēr materiālu, kas apjomā līdzinājās apmēram septiņpadsmit bieziem matemātiskās fizikas sējumiem, ievadīja Smadzenēs.
Procesam ritot, cilvēkus pārņēma arvien pieaugošs nemiers. Lenings kaut ko nikni murmināja pie sevis, Bogerts vispirms domīgi aplūkoja savus pirkstu nagus un tad izklaidīgi sāka tos grauzt. Kad beidzot Smadzenēs nozuda pēdējā kartīte no lielās kaudzes, Ķelvina nobālusi sacīja:
— Kaut kas nav labi.
Lenings tikko varēja izdabūt vārdus pāri lūpām:
— Tas nevar būt. Vai Smadzenes … būtu pagalam?
— Domātāj! — Sjūzena Ķelvina visa trīcēja. — Vai tu dzirdi mani, Domātāj?
— Oho! — atskanēja nevērīga atbilde. — Ko jums vajag?
— Atrisinājumu …
— Ak tā! To es varu. Un tikpat viegli es jums uzbūvēšu visu kuģi, ja jūs man dosiet robotus. Jauku kuģi. Tas prasīs apmēram divus mēnešus.
— Vai nebija … nekādu grūtību?
— Vajadzēja ilgi skaitļot, — Smadzenes atbildēja.
Doktore Ķelvina pakāpās atpakaļ. Viņas kalsnajos vaigos nebija atgriezies sārtums. Viņa pamāja pārējiem, lai tie iet projām.
Atgriezusies savā kabinetā, viņa teica:
— Es to nesaprotu. Informācijai, ko mēs ievadījām Smadzenēs, vajadzēja saturēt dilemmu — iespējams, nāves briesmas. Ja ir noticis kaut kas slikts …
— Mašīna runā pilnīgi saprātīgi. Nekādas dilemmas tātad nav, — Bogerts mierīgi sacīja.
Taču psiholoģe dedzīgi iebilda:
— Ir dilemmas un dilemmas. Ir dažādas formas, kā izbēgt no īstenības. Varbūt Smadzenes ir tikai viegli skartas, nu, teiksim, tik daudz, ka tās maldīgi domā, ka spēj atrisināt uzdevumu, kaut gan faktiski to nespēj_. Bet var arī būt, ka tās vilcinās uz kaut ka patiešām briesmīga robežas, tā ka mazākais uzmudinājums var tās pazudināt.
— Bet varbūt, — teica Lenings, — dilemmas nav. Varbūt «Consolidated Robots» mašīna salūzusi, risinot kādu citu uzdevumu, vai sabojājusies tīri mehānisku cēloņu dēļ.
— Pat ja tā būtu, — Ķelvina palika pie sava, — mēs nedrīkstam riskēt. Paklausieties: no šā brīža neviens lai nemēģina ne vārda iečukstēt Smadzenēm. Es tās ņemu savā ziņā.
— Labi, — Lenings nopūtās, — lai notiek. Bet pagaidām ļausim Smadzenēm būvēt kuģi. Un, ja tās patiešām to uzbūvēs, mums tas būs jāizmēģina.
3im nolūkam mums vajadzēs mūsu vislabākos izmēģinātājus, — viņš domīgi piebilda.
Maikls Donovans ar niknu rokas kustību pieglauda savus rudos matus, nepavisam nevērodams, ka nemierīgā kodaļa tūlīt atkal neganti izspūra.
•— Man pietiek, Greg! — viņš sacīja. — Runā, ka kuģis esot pabeigts. Neviens nezina, kas tas īsti par kuģi, bet gatavs tas ir. Ejam, Greg! Tūlīt pat ķersimies pie kloķiem!
_— Izbeidz, Maik! — Pauels gurdi atbildēja. — Tu vispār pēdējā laikā esi kā tāds rūguma pods, un šejienes noslēgtā atmosfēra tev neiet labumā.
— Paklausies, — Donovans atkal pārbrauca
roku pār nepaklausīgajiem matiem. — Es neesmu tik daudz noraizējies par mūsu čuguna ģēniju un viņa bleķa kuģi. Bet man iet zudumā atvaļinājums. Un šī vienmuļība! Te nav nekā, vienīgi tavas ūsas un skaitļi — nejēdzīgi skaitļi. Kāpēc gan mums uzdod šādus darbus?
— Tāpēc, — Pauels lēnīgi atbildēja, — ka mēs nebūsim nekāds zaudējums, ja tiksim pazaudēti. Labi, nomierinies! Doks Lenings nāk šurp.
Doktora Leninga sirmās uzacis bija tikpat kuplas kā vienmēr un stāvs par spīti gadiem vēl arvien nesalīcis un spēka pilns. Neteikdams ne vārda, viņš kopā ar abiem puišiem uzkāpa pa nogāzi un izgāja klajumā, kur klusējoši roboti bez cilvēka vadības būvēja kuģi.
Nē, nevis būvēja, jau bija uzbūvējuši!
— Roboti stāv, — Lenings sacīja. — Šodien neviens nav pakustējies.
— Tātad kuģis ir gatavs? Pilnīgi gatavs? — Pauels jautāja.
— Kā lai es to zinu? — Lenings bija saīdzis, un viņa uzacis noslīga lejup, gandrīz aizsedzot acis. — Šķiet, ka gatavs. Tuvumā vairs neredz nekādu detaļu, un iekšpusē viss spīd un laistās.
— Jūs bijāt tur iekšā?
: — Tikai uz mirkli. Es neesmu kosmo
nauts. Vai kāds no jums labi pārzina dzinēju teoriju?
Donovans paskatījās uz Pauelu, bet tas savukārt uz Donovanu.
Donovans sacīja:
— Man ir kosmonauta tiesības, ser, bet manā mācību laikā par superdzinējiem un navigāciju izliektā telpā vēl nekas nebija zināms. Nodarbojāmies ar parasto bērnu spēlīti trijās dimensijās.
Alfrēds Lenings neapmierināts pacēla acis, sprauslājoši izgrūda elpu pa lielo degunu un vēsi noteica:
— Nu, gan mums atradīsies dzinēju speciālisti.
Kad doktors jau grasījās iet projām, Pauels satvēra viņu aiz elkoņa.
— Ser, vai kuģis vēl ir aizliegta teritorija?
Bijušais zinātniskais vadītājs mirkli vilcinājās, tad paberzēja virsdeguni:
— Domāju, ka ne. Vismaz jums abiem ne.
Donovans noraudzījās, kā Lenings aiziet,
un nomurmināja tam pakaļ īsu, izteiksmīgu frāzi. Tad pagriezās pret Pauelu:
— Zini, Greg, man gribētos reiz viņam pateikt, ko es īsti par viņu domāju.
— Labāk ejam, Maik!
Kuģa iekšiene līdz pēdējam sīkumam bija pilnīgi pabeigta — to varēja pateikt no viena vienīga acu uzmetiena. Neviens sava amata meistars nebūtu pratis tā nopulēt un nospodrināt virsmas, kā to bija izdarījuši roboti. Sienas klāja spoža, sudrabota metāla apdare, uz kuras nepalika pirkstu nospiedumi.
Nebija neviena stūra — sienas, grīda un griesti līgani, noapaļoti saplūda kopā, un
paslēpto gaismas ķermeņu saltajā, metāliskajā spožumā cilvēku ielenca seši vēsi savas paša apmulsušās fizionomijas atspulgi.
Galvenais koridors ar cietu, soļus atbalsojošu grīdu bija līdzīgs šauram tunelim, un visgarām tam rindojās pilnīgi vienādas kajītes.
— Mēbeles laikam ir iebūvētas sienās, — Pauels sacīja. — Bet varbūt mums nemaz nav paredzēts ne sēdēt, ne gulēt.
Tikai pēdējā telpa, kas_ atradās vistuvāk kuģa priekšgalam, atšķīrās no pārējām. Te gludo metāla sienu nepārtrauktībā pēkšņi iezīmējās izliekts logs no nerefleksējoša stikla, un zem tā atradās viens vienīgs mēraparāts ar vienu vienīgu nekustīgu šautru tieši pretī nulles zīmei.
— Paskaties! — Donovans sacīja un norādīja uz vienīgo vārdu virs skalas smalkajām iedaļām.
Tur bija uzrakstīts: «Parseki», un mērska- las pusloka labajā galā sīkiem cipariem — «1 000 000».
Telpā atradas divi krēsli — smagi, lēzeni, bez polstējuma. Pauels piesardzīgi apsēdās un konstatēja, ka krēsls izveidots atbilstoši ķermeņa formām un ir ļoti ērts.
— Ko tu par to visu domā? — Pauels jautāja.
— Varu derēt, ka Smadzenēm ir smadzeņu karsonis. Līdīsim labāk ārā!
— Vai tad tu negribi kuģi pamatīgi apskatīt?