— Esmu jau apskatījis. Atnācu, ieraudzīju un aizeju! — Donovana rudie mati spuraini slējās gaisa. — Greg, taisāmies, ka tiekam no šejienes laukā! Pirms piecām sekundēm es uzteicu darbu, un nepiederošas personas te nedrīkst uzturēties.
Pauels pašapmierināti pasmaidīja un noglaudīja savas ūsas.
— Būs labi, Maik, aizgriez to adrenalīna krāniņu, kas tev maitā asinis. Arī es biju noraizējies, bet tagad vairs neesmu.
— Vairs neesi? Kā tad tā? Vai esi palielinājis savu dzīvības apdrošināšanas maksu?
— Maik, šis kuģis nevar lidot.
— Kā tu to zini?
— Mēs taču esam izgājuši cauri visam kuģim, vai ne?
— Liekas gan.
— Goda vārds, esam. Bet vai tu kaut kur redzēji pilota kabīni? Ir tikai šis viens iluminators un šī viena skala ar parseku iedajām. Vai tu kaut kur redzēji vadīšanas ierīces?
— Nē.
— Un vai tu redzēji dzinējus?
— Velns parāvis, tik tiešām nē!
— Tātad! Iesim paziņosim to Leningam, Maik.
Viņi devās cauri vienmuļajiem koridoriem un pēc ilgas maldīšanās beidzot nonāca īsajā ejā, kas veda uz gaisa slūžu kameru.
Donovans sastinga.
— Vai tu to noslēdzi, Greg?
— Nē, neesmu pirksta pielicis. Parauj sviru!
Svira pat nepakustējās, kaut Donovana seja aiz piepūles nejauki saviebās. • — Es neredzēju nevienas papildu izejas,— Pauels sacīja. — Ja te kaut kas ir samaitājies, vajadzēs izkausēt visu kuģi, lai mūs dabūtu ārā.
— Jā, un mums būs jāgaida, kamēr kļūs zināms, ka kāds muļķis mūs te ir iespundējis, — Donovans nikni piebilda.
— Iesim atpakaļ uz to telpu ar iluminatoru. Tā ir vienīgā vieta, no kurienes mēs kaut kā varētu piesaistīt sev ārpasaules uzmanību.
Bet to viņi nevarēja izdarīt.
Sai pēdējā telpā iluminators vairs nebija zils, un aiz tā neredzēja debesis. Tas bija melns, un saltas, dzeltenas zvaigznes kā kniepadatu galviņas mirgoja kosmosā.
Ar dobju blīkšķi abi izmēģinātāji sabruka katrs savā krēslā.
Alfrēds Lenings sastapa doktori Kelvinu pie sava kabineta durvīm. Viņš nervozi aizdedzināja cigāru un ar rokas mājienu ieaicināja Sjūzenu iekšā.
— Tā, Sjūzen, mēs esam aizgājuši krietni tālu, un Robertsons sāk kļūt nemierīgs, — viņš sa-cīja. — Ko jūs darāt ar Smadzenēm?
Sjūzena Ķelvina noplātīja rokas.
— Nevajag kļūt nepacietīgiem. Smadzenes ir vairāk vērtas nekā viss, ko mēs šai darījumā zaudējam.
— Bet jūs tās iztaujājat jau divus mēnešus.
Psiholoģe nepacēla balsi, taču tajā ieskanējās it kā draudi:
— Vai jūs pats gribētu ar to nodarboties?
— Jūs taču zināt, ko es gribēju teikt.
— Jā, liekas gan, — doktore Ķelvina nervozi saberzēja rokas. — Tas nav viegli. Es esmu izmēģinājusies tās ietekmēt ar maigumu un centusies kaut ko izdibināt, bet līdz šim nekur neesmu tikusi. Smadzeņu reakcijas nav normālas. Un atbildes ir pavisam dīvainas. Taču nav nekā tāda, kas man ļautu kaut ko secināt. Un, kamēr mēs nezinām, kas Smadzenēm noticis, mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Es nevaru paredzēt, kāds vienkāršs jautājums vai piezīme var tās … novest līdz krīzei… un tad … nu, tad mums būs absolūti nekam nederīgas Smadzenes. Vai jūs gribat to piedzīvot?
—- Bet tās taču nevar pārkāpt Pirmo likumu.
— Es arī tā domāju, bet…
— Jūs neesat pārliecināta pat par to? — Lenings bija dziļi satriekts.
— Ak, es nevaru būt pārliecināta itin ne par ko, Alfrēd …
Biedējoši spalgais trauksmes signāls atskanēja tik pēkšņi, ka iedvesa šausmas. Gandrīz kā triekas ķerts, Lenings ar spaz- matisku kustību ieslēdza komunikāciju.
Aizelsusies balss pavēstīja ziņu, kas lika viņam sastingt.
— Sjūzen … — viņš murmināja, — jūs dzirdējāt… kuģis ir projām. Pirms pusstundas es tajā iesūtīju abus izmēģinātājus. Jums atkal vajadzēs iet pie Smadzenēm.
Sjūzena Ķelvina piespiesti mierīgi jautāja:
— Domātāj, kas notika ar kuģi?
— Ar to kuģi, ko es uzbūvēju, miss Sjūzen? — Smadzenes priecīgi atjautāja.
— Jā gan. Kas ar to ir noticis?
— Itin nekas. Tie divi cilvēki, kam vajadzēja kuģi izmēģināt, bija tur iekšā, viss bija kārtībā, un es liku tam aizlidot.
— Ak tā … Tas ir jauki. — Psiholoģei kļuva grūti elpot. — Vai tu domā, ka viņiem nekas nenotiks?
— Kas gan viņiem var notikt, miss Sjūzen! Es esmu par visu parūpējies. Tas ir brī-niš-ķīgs kuģis.
— Jā, Domātāj, kuģis ir brīnišķīgs, bet vai viņiem tur pietiks pārtikas? Un vai viņi jutīsies ērti?
— Pārtikas ir daudz.
— Sis lidojums var atstāt uz viņiem satriecošu iespaidu, Domātāj. Saproti, tik negaidīti.
Smadzenes steigšus atbildēja:
— Viņiem nekas nenotiks. Viņiem būs interesanti.
— Interesanti? Kādā ziņā?
— Tāpat vien. Interesanti, — Smadzenes šķelmīgi sacīja.
— Sjūzen, — Lenings dusmīgi čukstēja,
— pajautājiet, vai šis lidojums nav saistīts ar nāvi. Pajautājiet, kādas briesmas viņiem draud.
Sjūzenas sejas izteiksme nikni atcirta: «Klusējiet!» Drebošā balsī viņa sacīja Smadzenēm:
— Mēs taču varam sazināties ar kuģi, vai ne tā, Domātāj?
— Jā, viņi dzirdēs jūs pa radio. Esmu par to parūpējies.
— Paldies! Pagaidām tas ir viss.
Kad viņi izgāja, Lenings sāka ārdīties:
— Lielā Galaktika, Sjūzen, ja tas kļūs zināms atklātībā, mēs būsim pagalam! Mums jādabū tie puiši atpakaļ. Kādēļ jūs nepajautājāt tieši, vai viņiem draud nāves bries-' mas?
— Tādēļ, ka tieši to es nedrīkstu pieminēt, — Ķelvina gurdi un nomākti atteica:
— Ja Smadzenēm ir radusies dilemma, tā ir saistīta ar nāvi. Viss, kas to atgādinātu, varētu tās pilnīgi izsist no ierindas. Ko mēs ar to iegūsim? Dzirdējāt, Smadzenes sacīja, ka mēs varot ar viņiem sazināties. Darīsim to, uzzināsim, kur viņi atrodas, un atgādāsim viņus atpakaļ. Iespējams, ka viņi paši nevar kuģi vadīt, droši vien to vada Smadzenes no tālienes. Ejam!
Tikai pēc krietna brīža Pauels mazliet atguvās
— Maik, — viņš ar sastingušām lūpām sacīja, — vai tu juti paātrinājumu?
Donovana acis bija trulas.
— Ko? Nē … nē.
Tad rudmatainā puiša rokas sažņaudzās dūrēs, viņš pēkšņi kā negudrs pietrūkās no sava sēdekļa un metās pie aukstā, izliektā stikla. Aiz tā nebija redzams nekas — vienīgi zvaigznes.
Viņš novērsās no iluminatora.
— Greg, viņi paši palaida kuģi, kamēr mēs bijām iekšā. Greg, tas ir darīts tīšām. Viņi vienojās ar robotu, ka piespiedīs mūs būt par izmēģinātājiem, ja gadījumā mēs gribētu atteikties.
— Ko tu runā? — Pauels atbildēja. — Kāda jēga mūs palaist gaisā, ja mēs nezinām, kā kuģis vadāms? Kā tad mēs to dabūsim atpakaļ? Nē, šis kuģis startēja pats no sevis un bez jūtama paātrinājuma.
Viņš piecēlās un lēnām sāka staigāt pa telpu. Metāla sienas šķindoši atbalsoja viņa soļus.
— Maik, šī ir visdumjākā situācija, kādā mēs jebkad esam iekļuvuši, — viņš neskanīgi sacīja.
— Tas man ir jaunums, — Donovans dzēlīgi atbildēja. — Es jau biju gandrīz stāvā sajūsmā par šo ceļojumu, kad tu man to pateici.