Doktors Lenings kādu bridi dziļdomīgi klusēja. Tad viņš jau laipnāk sacīja:
— Es nepavisam jūs nesaprotu, mister Kvinn.
— Es par to nebrīnos, doktor Lening. Bet tas viss ir ļoti vienkārši. Atļaujat? — Kvinns aizdedzināja tievu cigareti ar elegantām vienkāršas formas šķiltaviņām, un viņa sejā ar izteiktajiem vaigu kauliem parādījās tikko manāms smaidiņš. — Mēs nupat runājām par misteru Baierliju — dīvainu un spilgtu personību. Pirms trim gadiem neviens par viņu nekā nezināja. Tagad viņu pazīst visi. Viņš ir stipra rakstura un ļoti apdāvināts cilvēks un, protams, visspējīgākais un gudrākais jurists, kādu jebkad esmu pazinis. Diemžēl, viņš nepieder pie maniem draugiem …
— Saprotu, — Lenings mehāniski noteica, stīvi raudzīdamies uz saviem pirkstu nagiem.
— Pagājušajā gadā, — Kvinns mierīgi turpināja, — man bija izdevība pavisam sīki iepazīties ar mistera Baierlija biogrāfiju. Ziniet, vienmēr ir lietderīgi rūpīgi izpētīt refor- mistiski noskaņoto politiķu pagātni. Ja jus zinātu, cik bieži tas ir palīdzējis … — Viņš apklusa un vēsi uzsmaidīja savai kvēlojošajai cigaretei. — Bet mistera Baierlija pagātnē nav nekā ievērojama. Klusa dzīve provinces pilsētā, mācības koledžā, sieva, kas jauna mirusi, autokatastrofa, pēc tam lēna atveseļošanās, tieslietu fakultāte, pārnākšana uz galvaspilsētu, prokurora amats.
Frānsiss Kvinns lēni pašūpoja galvu un piebilda:
— Toties viņa tagadējā dzīve ir ievērības cienīga. Mūsu apgabala prokurors nekad neēd!
Lenings strauji pacēla galvu, un viņa vecīgajās acīs atplaiksnījās pārsteidzoša ieinteresētība.
— Atvainojiet, kā jūs teicāt?
— Mūsu apgabala prokurors nekad neēd, — Kvinns atkārtoja, noskandēdams pa zilbēm. — Izteikšos mazliet precīzāk: nekad viņš nav redzēts ēdam vai dzeram. Nekad! Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Nevis retumis, bet nekad!
— Man tas liekas pilnīgi neticami. Vai jūs varat paļauties uz saviem informācijas avotiem?
— Jā, varu, un man tas nepavisam neliekas neticami. Tālāk — nekad nav redzēts, ka mūsu apgabala prokurors dzertu — tas vienlīdz attiecas kā uz ūdeni, tā alkoholiskiem dzērieniem — vai gulētu. Ir vēl arī daži citi fakti, taču man šķiet, ka esmu pateicis pietiekami daudz, lai jūs mani saprastu.
Lenings atgāzās pret krēsla atzveltni, un kādu brīdi valdīja sasprindzināts klusums kā pēc izaicinājuma uz divkauju. Tad vecais robotikas speciālists papurināja galvu.
— Nē. No jūsu konstatējumiem, ņemot vērā faktu, ka jūs tos pavēstāt man, izriet tikai viens secinājums. Taču tas nav iespējams.
— Doktor Lening, šis misters Baierlijs nav cilvēks!
— Ja jūs man teiktu, ka viņš ir maskējies sātans, es drīzāk jums noticētu.
— Viņš ir robots, doktor Lening, kad es jums saku.
— Bet es jums saku, mister Kvinn, ka tas ir absurdākais apgalvojums, kādu es jebkad esmu dzirdējis!
Atkal iestājās saspīlēts klusums.
— Un tomēr, — Kvinns sacīja, rūpīgi nospiezdams savu cigareti, — jums vajadzēs izpētīt šo absurdu, izmantojot visas iespējas, kādas ir firmai.
— Es nekādi nevaru to uzņemties, mister Kvinn. Vai jūs patiešām domājat, ka akciju sabiedrība kaut kādā veidā iejauksies vietējā politikā?
— Jums nav citas izejas. Pieņemsim, ka es būšu spiests paziņot atklātībā šos faktus nepārbaudītus. Man ir tikai netieši pierādījumi.
— Dariet, kā vēlaties.
— Bet es tā nevēlos. Es daudz labprātāk gribētu īstus pierādījumus. Un avī jums tas nepatiktu, jo šāds paziņojums sagādātu jūsu firmai lielas nepatikšanas. Jūs taču ļoti labi zināt likumus, kas stingri aizliedz lietot robotus uz cilvēku apdzīvotām pasaulēm.
— Protams! — Lenings strupi izmeta.
— Jūs zināt, ka firma «U. S. Robots and Mechanical Men Corporation» ir Saules sistēmā vienīgā, kas izgatavo pozitronu robotus, un, ja Baierlijs ir robots, tad noteikti pozitronu robots. Jums ir arī zināms, ka pozitronu roboti netiek pārdoti, bet tikai iznomāti, ka visi roboti paliek firmas īpašumā un pārziņā un tādēļ tā ir atbildīga par viņu rīcību.
— Mister Kvinn, nebūs grūti pierādīt, ka firma nekad nav izgatavojusi cilvēkveida robotu.
— Bet to var izdarīt? Tīri teorētiski — vai tas ir iespējams?
— Jā, to var izdarīt.
— Arī slepeni, varu iedomāties. Neatzīmējot nekādos dokumentos.
— Nē, ser, pozitronu smadzenes slepeni nevar izgatavot. Sis process ir saistīts ar pārāk daudziem faktoriem, bez tam ir visstingrākā valdības kontrole.
— Jā, bet roboti taču nolietojas, salūst, iziet no ierindas … un tos demontē.
— Un pozitronu smadzenes izmanto no jauna vai arī iznīcina.
— Patiešām? — Frānsiss Kvinns atļāvās sarkastisku intonāciju. — Bet ja nu vienas — gluži nejauši, protams — netika iznīcinātas … un gadījās, ka kādai cilvēkveida konstrukcijai pašreiz bija vajadzīgas smadzenes?
— Pilnīgi izslēgts!
— Jums to vajadzēs pierādīt valdībai un sabiedrībai, kādēļ jūs nevarētu to pierādīt tagad man?
— Kādam nolūkam mums tas būtu bijis vajadzīgs? — Lenings dusmīgi vaicāja. — Kādēļ mēs to lai darītu? Vai, jūsuprāt, mums vairs nav ne kripatiņas veselā saprāta?
— Tūlīt paskaidrošu, mans dārgais! Firmai būtu ļoti pa prātam, ja tiktu atļauts lietot cilvēkveida pozitronu robotus uz apdzīvotām pasaulēm. Tā gūtu fantastisku peļņu. Taču sabiedrības aizspriedumi pret šādu praksi ir pārāk lieli. Bet iedomājieties: ja jums izdotos cilvēkus vispirms pieradināt pie šādiem robotiem — redziet, cik gudrs advokāts, cik labs mērs, un viņš ir robots. Iegādājieties mūsu robotus kalpotājus!
— Tīrā fantastika! Komiska, smieklīga spriedelēšana!
— Pieļauju. Bet kādēļ to nepierādīt? Vai jūs vēl arvien domājat, ka labāk būs to pierādīt visai sabiedrībai?
Kabinetā sāka jau krēslot, taču vēl nebija
tik tumšs, ka nevarētu saskatīt mulso pie- tvīkumu Alfrēda Leninga sejā. Zinātnieka roka lēnām pieskārās slēdzim, un sienās iebūvētie gaismas ķermeņi piepildīja telpu ar maigu spožumu.
— Nu labi, — viņš norūca. — Paskatīsimies.
Stīvena Baierlija seja nebija no tām, ko viegli aprakstīt. Pēc dzimšanas apliecības viņam bija četrdesmit gadu un arī pēc izskata — četrdesmit, bet viņš bija veselīgs, dzīvespriecīgs četrdesmitgadnieks ar labi koptu ārieni, un nodrāztais izteiciens «izskats atbilst gadiem» šai gadījumā zaudēja savu parasto, ne visai glaimojošo nozīmi.
Tas jo sevišķi izpaudās, kad misters Baierlijs smējās, un pašreiz viņš to darīja.- Smējās skaļi un ilgi, tad uz mirkli apklusa, pēc tam aizgūdamies smējās atkal…
Alfrēda Leninga seja savilkās stingā maskā, kas pauda sarūgtinājumu un nepatiku. Viņš pagriezās pret blakus sēdošo sievieti, bet tā tikai mazliet saknieba savas plānās, bālās lūpas.
Beidzot Baierlijs cik necik atguvās no negantās smieklu lēkmes.
— Vai patiešām, doktor Lening… vai patiešām … es … es esot robots?
— Tas nav mans apgalvojums, ser! — Lenings strupi noskaldīja. — Es būtu gluži apmierināts, ja izrādītos, ka jūs esat cilvēku
cilts loceklis. Tā kā mūsu akciju sabiedrība nav jūs izgatavojusi, esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs tas arī esat — vismaz no likuma viedokļa. Bet, tā kā ziņojumu, ka jūs esat robots, mums visā nopietnībā ir iesniegusi persona ar zināmu sabiedrisko stāvokli…