— Bet, doktor Lening, — Baierlijs sacīja, — jūs aizmirstat situācijas politisko pusi. Es esmu tikpat ieinteresēts, lai mani ievēlētu, cik ieinteresēts ir Kvinns to nepieļaut. Starp citu, vai jūs ievērojāt, ka pats nosaucāt viņu vārdā? Tas man ir tāds lēts kaktu advokāta triks. Es zināju, ka, iekāms mūsu saruna būs beigusies, jūs to izdarīsiet.
Lenings spēji nosarka.
— Kāds vēlēšanām ar to sakars?
— Reklāma paliek reklāma, ser. Un katrai nūjai divi gali. Ja Kvinns grib paziņot, ka es esmu robots, un viņam pietiek drosmes to darīt, man pietiks drosmes ielaisties šai viņa spēlītē.
— Jūs gribat teikt, ka … — Lenings nespēja noslēpt izbīli.
— Tieši tā. Ļaušu viņam rīkoties, izvēlēties sev striķi, pārbaudīt tā izturību, nogriezt īsto garumu, sasiet cilpu, iebāzt tajā galvu un atņirgt zobus. To nieku, kas vēl būs vajadzīgs, varu izdarīt es.
— Jūs esat ārkārtīgi pašpaļāvīgs.
Sjūzena Ķelvina piecēlās.
— Iesim, Alfrēd, mēs viņu nepārliecināsim.
— Redziet nu, — Baierlijs laipni pasmaidīja, — jūs esat arī cilvēku psihologs.
Bet lielā pašpaļāvība, kam doktors Lenings veltīja savu piezīmi, šķita krietni vien pagaisusi vakarā, kad Baierlija automašīna apstājās uz automātiskā transportiera, kas to nogādāja pazemes garāžā, un viņš pats pa taciņu devās uz savas mājas parādes durvīm.
Viņam ieejot istabā, invalīda krēslā sēdošais cilvēks pacēla acis un pasmaidīja. Baierlija seja staroja sirsnībā. Viņš piegāja pie krēsla.
Kropļa uz mūžu šķībi sarautā mute, kas rēgojās gandrīz no vienas vietas rētaudiem klātajā sejā, izdvesa aizsmakušu, čērkstošu čukstu:
— Tu esi vēlu, Stīv.
— Zinu, Džon, zinu. Bet man šodien atgadījās dīvaina un intriģējoša saruna, kas nesola neko patīkamu.
— Tā? — Ne rētu izķēmotajā sejā, ne izdzisušajā balsī nespēja izpausties emocijas, bet skaidrajās acīs bija lasāmas bažas. — Ceru, ka nekas tāds, ko tu nevarētu nokārtot.
— Neesmu īsti par to pārliecināts. Varbūt man vajadzēs tavas palīdzības. Tu taču esi mūsmājas gudrā galva. Vai tu vēlies, lai es tevi iznesu dārzā? Ir brīnišķīgs vakars.
Divas spēcīgas rokas izcēla Džonu no krēsla. Maigi, gandrīz glāstoši Baierlija rokas aptvēra kropļa plecus un ietītās kājas. Uzmanīgi un lēnām viņš devās cauri istabām, lejup pa lēzeno slīpni, kas bija uzbūvēta kāpņu vietā, lai invalīds savā krēslā varētu pārvietoties, un pa sētas durvīm izgāja dārzā aiz mājas, ko apjoza mūra žogs ar dzeloņstieplēm pa augšu.
— Kādēļ tu neļauj man braukt ar krēslu, Stīv? Tas ir muļķīgi.
— Tādēļ, ka man patīk tevi nest. Vai tev ir kas pretī? Tu taču zini, ka tikt uz brīdi laukā no tā motorizētā sēdekļa tev sagādā tādu pašu prieku kā man iznest tevi ārā. Kā tu šodien jūties?
Viņš bezgala rūpīgi nosēdināja Džonu vē- saja zālē.
— Kā gan es varu justies? Bet pastāsti man par savam nepatikšanām.
— Kvinna kampaņa bāzēsies uz to, ka viņš pasludinās mani par robotu.
Džons ieplēta acis.
— Kā tu to zini? Tas nav iespējams. Es negribu tam ticēt.
— Jā, tā nu tas ir. Viņš bija atsūtījis vienu no ievērojamākajiem «U. S. Robots and Me- chanical Men Corporation» zinātniekiem uz manu kantori, lai tas ar mani aprunātos.
Džona rokas lēnām plūkāja zāli.
— Saprotu. Saprotu …
Baierlijs sacīja:
— Bet mēs Jausim viņam rīkoties. Man ir kāda ideja. Uzklausi mani un pasaki, vai mēs varam to izdarīt…
Tovakar Alfrēda Leninga kabinetā bija redzams kaut kas līdzīgs mēmai dzīvai gleznai. Runāja tikai skatieni. Frānsiss Kvinns domīgi vēroja Alfrēdu Leningu. Lenings nikni blenza uz Sjūzenu Kelvinu, kas savukārt bezkaislīgi raudzījās uz Kvinnu.
Beidzot Frānsiss Kvinns pārtrauca klusumu, pūlēdamies izlikties bezrūpīgs:
— Blefs! Viņš to vienkārši sagudroja, runādams ar jums.
— Vai jūs riskēsiet, mister Kvinn? — doktore Ķelvina vienaldzīgi jautāja.
— Nu, patiesībā tas būs jūsu risks.
— Paklausieties, — doktors Lenings skaļi ierunājās, slēpdams savu galīgo pesimismu, — mēs esam izdarījuši, ko jūs lūdzāt. Mēs savām acīm redzējām, ka viņš ēda. Smieklīgi apgalvot, ka viņš ir robots.
— Vai arī jūs tā domājat? — Kvinns asi
jautaja Kelvinai. — Lenings teica, ka jūs esot speciāliste.
Lenings gandrīz draudīgi sacīja:
— Sjūzen,jūs…
Kvinns saldenā balsī viņu pārtrauca:
— Kādēļ gan neļaut viņai izteikties? Viņa veselu pusstundu ir te sēdējusi kā ūdeni mutē ieņēmusi.
Leninga nervi bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņa pašreizējais izjūtu komplekss jau gandrīz robežojās ar garīgā līdzsvara zaudēšanu. Viņš sacīja:
— Labi. Runājiet, Sjūzen! Mēs jūs nepārtrauksim.
Sjūzena Ķelvina nopietni paskatījās uz viņu, tad pievērsa savu dzedro skatienu misteram Kvinnam.
— Ser, ir tikai divi veidi, kā noteikti pierādīt, ka Baierlijs ir robots. Līdz šim jūsu rīcībā ir tikai netieši pierādījumi, uz kuru pamata jūs varat izvirzīt apvainojumu, bet pierādīt neko nevarat, un es domāju, ka misters Baierlijs ir pietiekami gudrs, lai atspēkotu šādu materiālu. Droši vien arī jūs pats to saprotat, citādi nebūtu atnācis šurp.
Pierādīšanas metodes ir divas: fiziskā un psiholoģiskā. Fiziski jūs varat izdarīt viņam sekciju vai pielietot rentgena starus. Kā to izdarīt, tas jāizdomā jums pašam. Lietojot psiholoģisko metodi, var izpētīt viņa izturēšanos. Ja viņš ir pozitronu robots, tad viņam jāpakļaujas trim robotikas likumiem. Pozi-
troņu smadzenes nevar tikt uzbūvētas bez tiem. Vai jūs zināt šos likumus, mister Kvinn?
Viņa lēnām un skaidri vārdu pa vārdam nocitēja visus trīs likumus, kas milzīgiem burtiem bija iespiesti «Robotikas rokasgrāmatas» pirmajā lappusē.
— Esmu par tiem dzirdējis, — Kvinns nevērīgi sacīja.
— Tad jums nebūs grūti mani saprast, — psiholoģe sausi atbildēja. — Ja misters Baierlijs pārkāps kādu no šiem trim likumiem, tad viņš nav robots. Diemžēl, vienīgi šāda rīcība ļautu izdarīt noteiktu secinājumu. Ja viņš dzīvo saskaņā ar šiem likumiem, tas nekā nepierāda.
Kvinns sarauca plānās uzacis.
— Kāpēc ne, doktore Ķelvina?
— Tāpēc, ka patiesībā, ja mēs dziļāk par to padomājam, robotikas trīs likumi ir ļoti daudzu pasaules ētisko mācību pamatprincipi. Kā zināms, katram cilvēkam ir pašsa- glabāšanas instinkts. Robotam tas ir Trešais likums. Tāpat mēs pieņemam, ka katrs krietns cilvēks, kam ir sabiedriska apziņa un atbildības izjūta, pakļaujas autoritātēm — uzklausa savu ārstu, savu šefu, savu valdību, savu psihiatru, savu biedru; nepārkāpj likumus, ievēro noteikumus, pieklājības normas — pat tādā gadījumā, ja tie traucē viņa ērtības vai pat pakļauj viņu briesmām. Robotam tas ir Otrais likums. Tāpat ir pieņemts, ka katrs labs cilvēks mīl citus kā pats sevi, aizsargā savu biedru, riskē ar savu dzīvību, lai glābtu otru. Robotam tas ir Pirmais likums. Izsakoties vienkāršāk — ja Baierlijs ievēro visus robotikas likumus, viņš var būt robots un var būt vienkārši ļoti labs cilvēks.
— Bet tad jau jūs nekad nevarēsiet pierādīt, ka viņš ir robots, — Kvinns iebilda.
— Varbūt es spēšu pierādīt, ka viņš nav robots.