Pilsētā ap Stīvena Baierlija māju patrulēja policija.
Nekādi vēlēšanu kampaņas parastie pasākumi, protams, vairs netika organizēti, un visiem tālākajiem notikumiem bija zināma līdzība ar kampaņu tikai tādēļ, ka tie aizpildīja starplaiku no kandidātu izvirzīšanas līdz vēlēšanām.
Mazā, rosīgā vīreļa parādīšanās Stīvenu Baierliju nemaz neuztrauca. Viņš palika nesatricināmi mierīgs arī tad, kad ieraudzīja_ šā nelūgtā viesa uniformētos pavadoņus. Arā, aiz bargās apsardzes ķēdes, kas ielenca māju, gaidīja savas profesijas tradīcijām uzticīgie avīžu reportieri un fotogrāfi. Kāda uzņēmīga televīzijas kompānija pat bija uzstādījusi savu uzņemšanas aparatūru tieši pretī prokurora necilās mājas ieejai, un diktors māksloti satrauktā balsī bēra uzpūstus komentārus.
Rosīgais vīrelis panācās uz priekšu. Izstieptajā rokā viņš turēja garu, sarežģītu dokumentu.
— Seit, mister Baierlij, ir tiesas orderis, kas pilnvaro mani pārmeklēt šīs telpas, vai te nelikumīgi neatrodas … hm … mehāniski cilvēki vai jebkāda veida roboti.
Baierlijs mazliet pacēlās no krēsla un paņēma papīru. Vienaldzīgi pārlaidis tam acis, viņš smaidīdams pasniedza to atpakaļ.
— Viss kārtībā. Sāciet! Dariet, kas jums jādara. Misis Hopena, — viņš pievērsās savai saimniecības vadītājai, kas negribīgi iznāca no blakus istabas, — lūdzu, pavadiet viņus un palīdziet, ja varat.
Mazais vīrelis, kura vārds bija Herovejs, brīdi vilcinājās, veltīgi pūlēdamies uztvert Baierlija skatienu, un, nosarcis līdz ausu galiem, nomurmināja abiem policistiem:
— Ejam!
Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās.
— Jau cauri? — Baierlijs jautāja tādā tonī, it kā viņam sevišķi neinteresētu ne šis jautājums, ne atbilde uz to.
Herovejs nokrekšķinājās, ierunājās nedabiskā falsetā, aprāvās un tad dusmīgi iesāka no jauna:
— Redziet, mister Baierlij, mums ir dotas speciālas instrukcijas pārmeklēt maju ļoti pamatīgi.
— Vai jūs to neizdarījāt?
— Mums tika precīzi norādīts, kas jāmeklē.
— Jā?
— Vardu sakot, mister Baierlij, iztiksim bez smalkām ceremonijām — mums ir pavēlēts pārmeklēt jūs.
— Mani? •— prokurors plati pasmaidīja. — Kā tad jūs domājat to izdarīt?
— Mums ir līdz caurskatīšanas iekārta …
— Tātad jūs gribat izgatavot manu rentgena uzņēmumu, ko? Vai jums ir tiesības to darīt?
— Jūs redzējāt manu pilnvaru.
— Vai varu vēlreiz to paskatīties?
Herovejs, kura piere bija norasojusi ne tikai aiz lielas centības, atkal pasniedza dokumentu.
Baierlijs mierīgi sacīja:
— Tur ir minēts viss, kas jums jāpārmeklē. Es citēju: «dzīvojamā ēka, kas pieder Stīve- nam Elanam Baierlijam un atrodas Evans- tronā, Vilovgrovā 355, kā arī garāža, noliktavas un visas citas ēkas un būves, kas tur piederīgas, kā arī zemes gabals, kas pieder šai mājai»… un tā tālāk. Viss ir pareizi. Bet, mans dārgais, te nekas nav teikts par manas iekšienes izmeklēšanu. Es neesmu mājas daļa. Jūs varat pārmeklēt manas drēbes, ja domājāt, ka esmu paslēpis robotu kabatā.
Herovejam bija pilnīgi skaidrs, kam viņš var pateikties par šo darbu, un viņam ne prātā nenāca atkāpties, ja reiz pavērusies iespēja izpelnīties labāku, tas ir, augstāk atalgotu darbu. Viņa balsī ieskanējās gandrīz vai kareivīgs tonis:
— Paklausieties, man ir atļauja pārmeklēt jūsu mājā mēbeles un visu pārējo, kas tajā atrodas. Jūs taču atrodaties šeit, vai ne tā?
— Vērā ņemama piezīme. Es atrodos savā mājā. Bet es neesmu mēbele. Kā pilngadīgam un par savu rīcību atbildētspējīgam pilsonim — varu uzrādīt psihiatra izziņu, kas to apliecina, — pastāvošie likumi garantē man zināmas tiesības. Ja jūs izmeklētu mani, tas būtu kvalificējams kā manu personas neaizskaramības tiesību pārkāpums. Ar šādu papīru tam nepietiek.
— Protams. Bet, ja jūs esat robots, jums nav personas neaizskaramības tiesību.
— Pareizi. Bet tomēr ar šo papīru nepietiek. Tas manu personu atzīst par cilvēku.
. — Kurā vietā? — Herovejs paķēra dokumentu.
— Tur, kur teikts: «dzīvojamo ēku, kas pieder» un tā tālāk. Robotam nevar piederēt īpašums. Un jūs pasakiet savam priekšniekam, mister Herovej, ka tādā gadījumā, ja viņš mēģinās dabūt līdzīgu dokumentu, kas mani neatzīs par cilvēku, viņu nekavējoties sauks pie atbildības un tiks ierosināta civilprasība, un tad viņam vajadzēs pierādīt, ka es esmu robots, ar tiem faktiem, kas pašreiz ir viņa rīcībā, vai arī maksāt bargu soda naudu par mēģinājumu aizskart manas ar pastāvošajiem likumiem garantētās tiesības. Jūs viņam to pateiksiet, vai ne?
Soļojot uz durvīm, Herovejs atgriezās un izmeta:
•— Jūs esat slīpēts jurists …
Viņš vēl īsu brīdi uzkavējās, iebāzis roku kabatā. Tad viņš izgāja laukā, uzsmaidīja televīzijas kameras virzienā, vēl arvien turpinādams spēlēt savu lomu, pamāja žurnālistiem un uzsauca:
— Zēni, rīt jūs kaut ko uzzināsiet! Es nemānos!
Iekāpis savā krietni nobružātajā mašīnā, viņš atgāzās sēdeklī, izvilka no kabatas smalko mehānismu un rūpīgi to aplūkoja. Sī bija pirmā reize viņa mūžā, kad nācās izdarīt uzņēmumu ar reflektētiem rentgena stariem. Viņš cerēja, ka ir visu izdarījis pareizi.
Kvinns un Baierlijs nekad nebija tikušies vaigu vaigā, taču saruna pa vizifonu bija gandrīz tas pats. Vārda tiešā nozīmē teiciens «vaigu vaigā» te bija varbūt vēl vairāk vietā, kaut arī viņi viens otra seju redzēja tikai kā fotoelementu pārraidītu attēlu, kas sastāvēja no gaišiem un tumšiem punktiem.
Kvinns bija izsaukuma iniciators un bez liekām ceremonijām sāka runāt pirmais:
— Domāju, jums, Baierlij, būs interesanti uzzināt, ka esmu nodomājis publicēt paziņojumu, ka jūs nēsājat aizsargvairogu pret rentgena staru caurspiedību.
— Ko jūs sakāt!? Tādā gadījumā jūs droši vien jau esat to tikpat kā nopublicējis. Man ir aizdomas, ka mūsu uzņēmīgie preses pārstāvji jau labu laiku cenšas kontrolēt visas manas sarunas. Es zinu, ka viņi ir pieslēgušies mana kantora komunikācijas līnijām, un tādēļ šajās pēdējās nedēļās sēžu mājās. — Baierlija tonis bija laipns, gandrīz draudzīgs.
Kvinna lūpas mazliet sakniebās.
— So sarunu neviens nevar noklausīties. Esmu to nokārtojis, uzņemdamies zināmu personisku risku.
— Domāju gan. Neviens taču nezina, ka aiz visas šās kampaņas stāvat jūs. Vismaz oficiāli neviens to nezina. Bet neoficiāli to zina visi. Es par to neraizētos. Tātad es valkāju aizsargvairogu? Droši vien jūs to konstatējāt tad, kad izrādījās, ka jūsu nesen atsūtītā rokaspuiša uzņemtā rentgenogramma ir pārgaismota?
— Saprotiet, Baierlij, visiem būs pilnīgi skaidrs, ka jūs baidāties no rentgena caurskates.
— Un arī tas, ka jūs vai jūsu cilvēki ir mēģinājuši nelikumīgi pārkāpt manas personas neaizskaramības tiesības.
— Par to nevienam nebūs nekādas daļas!
— Iespējams. Tā ir raksturīga atšķirība starp mani un jums šai kampaņā. Jūs nerēķināties ar atsevišķu pilsoņu tiesībām. Es turpretim ļoti rēķinos. Es nepakļaušos rentgena caurskatei, tāpēc ka principā gribu aizstāvēt savas tiesības. Tāpat kā es aizstāvēšu citu pilsoņu tiesības, kad būšu ievēlēts.
— Šādi izteicieni, bez šaubām, padarīs jūsu priekšvēlēšanu runu ļoti interesantu, taču neviens jums neticēs. Skan mazliet par cēlu, lai būtu patiesi. Vēl kas, — Kvinna balss piepeši kļuva asa, — tovakar jūsu mājā nebija visi tās iemītnieki.