Pūlis saspringa. Dažādās vietās atskanēja saucieni: «Klusu!», kas pārauga vispārējā negantā aurošanā, tad šur tur to vēl atkārtoja atsevišķas balsis, līdz pamazām pūlis aprima pavisam. Kārnais vīrietis pietvīcis un aizelsies nostājās Baierlijam pretī.
— Vai jūs gribat kaut ko jautāt? — Baierlijs vaicāja.
Kārnais vīrietis stīvi pablenza viņā un ķērkstošā balsī sacīja:
— Iesitiet man!
Spēji un enerģiski viņš izslēja uz priekšu zodu.
— Iesitiet man! Jūs sakāt, ka jūs neesot robots. Pierādiet to! Jūs nevarat iesist cilvēkam, briesmoni!
Iestājās dīvains, nospiedošs, stings klusums. To it kā caururba Baierlija balss:
— Man nav iemesla jums sist.
Kārnais vīrietis sāka mežonīgi smieties.
— Jūs nevarat man iesist. Jūs man neiesi- tisiet. Jūs neesat cilvēks. Jūs esat briesmonis, kas maskējies par cilvēku.
Un Stīvens Baierlijs, cieši sakniebis lūpas, tukstošu priekšā, kas stāvēja tur lejā un raudzījās uz viņu, un miljonu priekšā, kas sēdēja pie televizoru ekrāniem, atvēzējās un ar dūri smagi iezvēla vīrietim pa žokli. Provokators novēlās uz muguras, momentā zaudējis samaņu, un viņa sejā izpaudās vienīgi stulbs izbrīns.
Baierlijs sacīja:
— Man ļoti žēl… Ienesiet viņu iekšā un parūpējieties, lai viņam būtu ērti. Es gribu ar viņu parunāties, kad būšu beidzis.
Kad doktore Ķelvina izgrieza savu automašīnu no viņai rezervētās stāvvietas un brauca projām, tikai viens reportieris, kas bija jau pietiekami atguvies no satriecošā pārsteiguma, brāzās viņai pakaļ un izkliedza jautājumu, ko doktore nesadzirdēja.
— Viņš ir cilvēks! — Sjūzena Ķelvina nokliedza pār plecu.
Ar to pietika. Reportieris aizdrāzās projām savu ceļu.
Baierlijs pabeidza savu runu, taču neviens vairs neklausījās.
Doktore Ķelvina un Stīvens Baierlijs satikās vēl vienreiz — nedēļu pirms viņa stāšanās mēra amatā un zvēresta nodošanas. Bija jau vēls — pāri pusnaktij.
Doktore Ķelvina sacīja:
— Jūs nemaz neizskatāties noguris.
Jaunievēlētais mērs pasmaidīja.
— Es varu ilgi palikt nomodā. Tikai nesakiet to Kvinnam.
— Neteikšu. Bet, ja jūs reiz pieminējāt
Kvinnu, jāsaka — viņa izvirzītā versija bija interesanta. Taisni žēl, ka jūs to atspēkojāt. Šķiet, jūs zināt viņa teoriju.
— Daļēji.
— Izklausījās ļoti dramatiski. Stīvens Baierlijs bija jauns jurists, apdāvināts runātājs, liels ideālists… un juta aicinājumu nodarboties ar biofiziku. Vai jūs interesējaties par robotiku, mister Baierlij?
— Tikai no juridiskā viedokļa.
— Sis Stīvens Baierlijs interesējās. Bet tad notika nelaimes gadījums. Baierlija sieva gāja bojā, bet viņa paša liktenis bija vēl ļaunāks. Sakropļotas kājas, izķēmota seja, zaudēta balss, daļēji cietis garīgais līdzsvars. Viņš nemeklēja plastiskās ķirurģijas palīdzību. Viņš norobežojās no ārpasaules, jurista karjerai bija pārvilkta svītra — viņam bija palicis tikai viņa prāts un rokas. Kaut kādā ceļā viņam izdevās dabūt pozitronu smadzenes, pie tam vissarežģītākās, kam ir vislielākās spējas risināt ētiskas problēmas un kas vispār ir augstākais robotikas sasniegums.
Tad viņš uzaudzēja ķermeni ap šīm smadzenēm. Padarīja šo robotu par to, kas pats būtu varējis kļūt. Viņš atdeva tam savu vārdu, un sabiedrībā atkal parādījās Stīvens Baierlijs, bet pats turpināja vadīt savas dienas kā vecais, sakropļotais skolotājs, ko neviens nekad nav redzējis …
— Par nelaimi es šo pasaciņu sagrāvu, iesizdams cilvēkam, — jaunais mērs sacīja.
— Laikraksti ziņo, ka pēc ša gadījuma jūs esot oficiāli atzinusi mani par cilvēku.
— Kā tas notika? Vai jūs nevarētu man to pateikt? Tā taču nebija nejaušība?
— Nepavisam ne. Kvinns paveica lielāko daļu darba. Mani cilvēki paklusām sāka izplatīt runas, ka es nekad neesmu iesitis cilvēkam, ka nemaz neesmu spējīgs iesist cilvēkam, ka pat provokācijas gadījumā es to neizdarīšu un tas būs drošs pierādījums, ka esmu robots. Tad es noorganizēju šo muļķīgo publisko uzstāšanos, kas tika pienācīgi izreklamēta, un galu galā bija gandrīz nenovēršami, ka kāds muļķis uzķersies uz āķa. Būtībā tas viss bija tikai lēts triks. Šādos gadījumos visu nosaka mākslīgi radītā atmosfēra. Protams, emocionālais efekts nodrošināja manu ievēlēšanu, kā tas arī bija paredzēts.
Robotu psiholoģe pamāja.
— Redzu, jūs ielaužaties manā nozarē, un tas laikam gan būtu jādara katram politiķim. Taču man ir ļoti žēl, ka viss izvērtās šādi. Man patīk roboti. Man tie patīk daudz labāk nekā cilvēki. Ja varētu radīt robotu, kas spētu kļūt par valsts darbinieku, manuprāt, viņš būtu visideālākais no tiem. Pakļaujoties robotikas likumiem, viņš nespētu nodarīt pāri cilvēkiem, nebūtu tirāns, neciestu korupciju, muļķību, aizspriedumus. Un, nokalpojis savu laiku, viņš atstātu savu posteni, kaut arī būtu nemirstīgs, jo nespētu apbēdināt cilvēkus, ļaudams tiem uzzināt, ka viņus vadījis robots. Tas būtu ideāli.
— Ja vien robots neciestu neveiksmi savu smadzeņu zināmās aprobežotības dēļ. Pat viskomplicētākās pozitronu smadzenes tomēr nav adekvātas cilvēka smadzenēm.
— Viņam būtu padomdevēji. Pat cilvēka smadzenes nav spējīgas valdīt bez palīgiem.
Baierlijs ar nopietnu ieinteresētību pavērās Sjūzenā Kelvinā.
— Kāpēc jūs smaidāt, doktore Ķelvina?
— Es smaidu tāpēc, ka misters Kvinns tomēr nebija visu līdz galam izdomājis.
— Jūs gribat teikt, ka šī viņa versija būtu vēl papildināma?
— Tikai mazliet. Trīs mēnešus pirms vēlēšanām šis invalīds, ko misters Kvinns uzskatīja par īsto Stīvenu Baierliju, noslēpumainu iemeslu dēļ pavadīja uz laukiem. Viņš atgriezās tieši pirms jūsu slavenās publiskās runas. Galu galā — ko vecais invalīds bija izdarījis vienreiz, viņš varēja izdarīt arī otrreiz, it īpaši vēl tāpēc, ka otrais eksemplārs ir ļoti vienkāršs salīdzinājumā ar pirmo.
— Es jūs īsti labi nesaprotu.
Doktore Ķelvina piecēlās un sakārtoja tērpu. Acīmredzot viņa gatavojās aiziet.
— Es gribu teikt, ka ir iespējams viens gadījums, kad robots var iesist cilvēkam, nepārkāpjot Pirmo likumu. Tikai viens gadījums …
— Un tas būtu?
Doktore Ķelvina jau bija pie durvīm.
— Kad cilvēks, kam jāsit, ari ir robots, — viņa klusi sacīja.
Robotu psiholoģes kalsnajā sejā staroja sirsnīgs smaids.
— Ardievu, mister Baierlij! Es ceru, ka varēšu balsot par jums pēc pieciem gadiem — koordinatora vēlēšanās.
Stīvens Baierlijs nosmējās.
— Man jāatbild, ka tas ir vēl tālas nākotnes jautājums …
Durvis aiz viņas aizvērās.
*
Es raudzījos viņā ar šausmām.
— Vai tā ir patiesība?
— No pirmā līdz pēdējam vārdam, — viņa atbildēja.
— Un lielais Baierlijs bija robots?
— Nav vairs nekādu iespēju to noskaidrot. Es domāju, ka viņš bija robots. Bet, nolēmis mirt, viņš lika savu ķermeni atomizēt, tā ka nekad neko nevarēs pierādīt. Starp citu — kāda gan tam nozīme?
— Tomēr …
— Jums ari ir pilnīgi nepamatoti aizspriedumi pret robotiem. Viņš bija loti labs mērs. Pēc pieciem gadiem viņš kļuva par reģiona koordinatoru. Un, kad 2044. gadā Zemes reģioni apvienojās federācijā, viņš kļuva par pirmo Pasaules Koordinatoru… Un tas ir viss, — Sjūzena Ķelvina sacīja un piecēlās.