Un šī Glorijas interese sasniedza visaugstāko pakāpi, kad viņi ieradās Zinātnes un rūpniecības muzejā. Te bija iekārtota speciāla «ekspozīcija bērniem», kur demonstrēja dažādus bērnu prātam uztveramus zinātnes brīnumus. Vestoni to, protams, bija iekļāvuši savā «obiigāto pasākumu» sarakstā.
Kad Vestoni stāvēja, nogrimuši kāda spēcīga elektromagnēta vērošanā, misis Vestone piepeši atģidās, ka viņai līdzās vairs nav Glorijas. Tiklīdz pirmo mirkļu apjukums bija pāri, viņi sāka rīkoties: kopā ar trim muzeja apkalpotājiem Vestoni uzsāka meklēšanu.
Lai nu kā, bet Glorijai nenāca ne prātā tāpat vien klaiņot apkārt. Viņa savā vecumā bija neparasti noteikta un mērķtiecīga meitene, šinī ziņā īsta savas mātes meita. Trešajā stāvā viņa bija pamanījusi milzīgu uzrakstu: «Uz Runājošā Robota zāli». Klusībā izburtojusi šos vārdus un nopratusi, ka vecāki nedomā doties vajadzīgajā virzienā, viņa vairs nešaubījās, kas būtu darāms. Nogaidījusi izdevīgu brīdi, kad vecāki viņu neuzmanīja, meitene pagriezās un devās turp, kur aicināja uzraksts.
Runājošais Robots bija gluži nepraktisks mehānisms, kam bija vienīgi reklāmas nozīme.
Ik stundu ekskursiju vadītājs ieveda zālē apmeklētāju grupu, un, piesardzīgi čukstot, ļaudis uzdeva jautājumus dežurējošajam inženierim. Tos jautājumus, kurus inženieris atzina par piemērotiem, viņš pateica Runājošajam Robotam.
Viss noritēja diezgan garlaicīgi. Nav jau par sliktu uzzināt, ka četrpadsmit kvadrātā ir simt deviņdesmit seši, ka gaisa temperatūra pašlaik ir 22,2°, gaisa spiediens — 762,508 mm un nātrija atomsvars ir 23, bet tāpēc nebūt nav vajadzīgs robots. Un it īpaši nav vajadzīga tāda milzīga un smaga, pilnīgi nekustīga vadu un spoļu gūzma, kas aizņēma pāri par divdesmit pieciem kvadrātmetriem.
Rets apmeklētājs vēlējās piedalīties vēl otrā seansā, vienīgi kāda gadus piecpadsmit veca meitene mierīgi sēdēja uz sola, gaidīdama trešo seansu, kad zālē ienāca Glorija.
Glorija pat neuzlūkoja svešo meiteni. Cilvēki viņu šai brīdī neinteresēja. Visa viņas uzmanība bija pievērsta lielajam mehānismam uz riteņiem. Uz mirkli viņa apjukumā apstājās — tas neizskatījās līdzīgs nevienam no robotiem, kurus Glorija jebkad bija redzējusi.
Nedroši un ar šaubu pieskaņu smalkajā balstiņā viņa iesāka:
— Lūdzu, mister Robot, vai jūs esat Runājošais Robots, ser?
Glorija nebija īsti pārliecināta, bet viņai šķita, ka robots, kas patiešām runā, ir cienīgs, lai pret to izturētos īpaši pieklājīgi.
(Piecpadsmit gadus vecās meitenes vājajā, neizskatīgajā sejā atspoguļojās sasprindzinātas pārdomas. Viņa paņēma mazu piezīmju blociņu un sāka kaut ko ātri un nesalasāmi rakstīt.)
Atskanēja saeļļotu zobratu dūkoņa, un
mehāniskā balss bez jebkādiem uzsvariem un intonācijām nodārdināja:
— Es … esmu … robots … kas … runā.
Glorija skatījās uz viņu un jutās vīlusies.
Robots patiešām runāja, bet skaņa nāca kaut kur no mehānisma dziļumiem. Viņam nebija sejas, kurā varētu lūkoties.
— Mister Robot, ser, vai jūs varat man palīdzēt? — Glorija vaicāja.
Runājošā Robota uzdevums bija atbildēt uz jautājumiem, bet līdz šim viņam bija uzdoti tikai tādi jautājumi, uz kuriem viņš varēja atbildēt. Tādēļ robots bija visai augstās domās par savām spējām.
— Es … varu … jums … palīdzēt.
— Pateicos, mister Robot, ser. Vai jūs neesat redzējis Robiju?
— Kas … ir … Robijs?
— Tas ir robots, mister Robot. — Glorija pastiepās uz pirkstgaliem. — Viņš ir apmēram tik garš, pat vēl mazliet garāks, mister Robot, un ļoti jauks, un vai zināt, viņam ir galva. Jums tās nav, mister Robot, bet viņam ir.
Runājošais Robots nespēja sekot meitenes domu gaitai.
— Robots?
— Jā, mister Robot. Gluži tāds pats robots kā jūs, tikai viņš, protams, neprot runāt un … izskatās kā īsts cilvēks.
— Tāds … pats … robots … kā es?
— Jā, mister Robot.
Tagad Runājošais Robots atbildēja vienīgi
ar dīvainu šņākoņu, ko laiku pa laikam pārtrauca nesakarīgas skaņas. Tik drošs vispārinājums — priekšstats par sevi nevis kā par atsevišķu indivīdu, bet gan kā par veselas grupas pārstāvi — robotam nebija pa spēkam. Tomēr, apzinādamies savu uzdevumu, viņš pūlējās aptvert šo jēdzienu, un viņam pārdega kāds pusducis spoļu. Klusi iedūcās brīdinājuma signāli.
(Meitene, kas bija sēdējusi uz sola, šajā brīdī izgāja laukā. Viņai pietika materiāla pirmajam rakstam par tematu «Roboti no praktiskā viedokļa». Tas bija pirmais Sjūze- nas Kelvinas darbs šai nozarē, kuram sekoja vēl daudzi citi.)
Glorija stāvēja un, apvaldīdama nepacietību, gaidīja mašīnas atbildi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens: — Te viņa ir! — un meitene pazina savas mātes balsi.
— Ko tu te dari, nejaukā meitene? — misis Vestone iesaucās, satraukumam acumirklī pārvēršoties dusmās. — Tu vai līdz nāvei pārbiedēji māmiņu un tēti. Kāpēc tu aizbēgi?
Galvu saķēris, zālē iedrāzās dežurējošais inženieris un vaicāja sanākušajai publikai, kas iedrošinājies patvaļīgi rīkoties ar mašīnu.
— Vai tad jūs neprotat lasīt? — viņš auroja. — Seit nedrīkst nākt iekšā bez' pavadoņa.
Glorija bēdu nomāktā balstiņā centās pārkliegt troksni:
— Māmiņ, es tikai gribēju satikt Runājošo
Robotu. Domāju, ka viņš varbūt zinās, kur ir Robijs, tāpēc ka viņi abi ir roboti.
Un, atkal atcerējusies Robiju, viņa pēkšņi iesāka nevaldāmi raudāt.
— Māmiņ, man jāatrod Robijs. Man viņš jāatrod.
Misis Vestone, valdīdama asaras, iesaucās:
— Ak tu tētīt! Iesim mājās, Džordž. Tas iet pāri maniem spēkiem.
Tovakar Džordžs Vestons uz dažām stundām izgāja no mājām, bet nākošajā rītā, runādams ar sievu, likās aizdomīgi bezrūpīgs un pašapmierināts.
— Man ir kāda ideja, Greisa.
— Kas tā par ideju? — sieva jautāja drūmi, bez sevišķas intereses.
— Attiecībā uz Gloriju.
— Ceru, ka tu negribēsi atkal pirkt šo robotu?
— Protams, ka ne.
— Tad stāsti. Varbūt tu esi izdomājis kaut ko jēdzīgu. Viss, ko esmu darījusi es, ir bijis veltīgi.
— Nu tad klausies. Glorijas nelaime ir tā, ka viņa uzskata Robiju par cilvēku, nevis par mašīnu. Dabiski, ka viņa nespēj to aizmirst. Ja nu mums izdotos Gloriju pārliecināt, ka Robijs ir tikai tērauda un vara slokšņu un stiepļu jūklis, kam dzīvību piešķir elektrība, cik gan ilgi viņa vēl skumtu pēc tā? Tā ir psiholoģiska pieeja. Vai tu saproti mani?
— Kā tu domā to izdarīt?
— Ļoti vienkārši. Kā tev šķiet, kur es biju vakar vakarā? Es aizgāju uz «U. S. Robots and Mechanical Alen» un pierunāju Robert- sonu rīt sarīkot ekskursiju pa visiem cehiem un iecirkņiem. Mēs iesim visi trīs, un, kad būsim visu apskatījuši, Glorijai būs pilnīgi skaidrs, ka robots nav dzīva būtne.
Misis Vestones acis plati iepletās, un tajās piepeši pavīdēja kaut kas līdzīgs apbrīnai.
— Vai zini, Džordž, tā ir laba ideja.
Džordžs Vestons izrieza krūtis.
— Sliktas idejas man nemēdz būt, — viņš atteica.
Misters Straterss bija priekšzīmīgs ģenerāldirektors un pēc dabas visai runīgs vīrs. Sakarā ar to ekskursijas laikā ik soli pavadīja viņa izsme|ošie, varbūt pat pārāk plašie, paskaidrojumi. Taču misis Vestone negarlaikojās. Viņa pat vairākas reizes pārtrauca misteru Stratersu un lūdza dažus paskaidrojumus atkārtot iespējami vienkārši, lai Glorija tos varētu saprast. Tik augsts viņa runas dāvanu novērtējums iedvesmoja misteru Stratersu, un viņš kļuva vēl runīgāks, ja vien tas bija iespējams.