Taču Džordžs Vestons sāka nervozēt.
— Piedodiet, Straters, — viņš pārtrauca lekciju par fotoelementiem, — vai jūsu rūpnīcā nav tāda darba iecirkņa, kur būtu nodarbināti vienīgi roboti?
— Kā lūdzu? Ak tā! Jā gan, — Straterss uzsmaidīja misis Vestonei. — Savā ziņa burvju loks: roboti ražo robotus. Protams, mēs to plaši nepraktizējam. Pirmām kārtām arodbiedrības mums to neatļautu. Mēs ražojam loti nelielu skaitu robotu, izmantojot tikai robotu darbu vien, — tas drīzāk ir zinātnisks eksperiments. Redziet, — viņš noņēma pensneju* un uzsita ar to dažas reizes pa plaukstu, — arodbiedrības nesaprot — un to saku es, kas vienmēr esmu simpatizējis strādnieku kustībai, — ka roboti sākumā gan radīs dažus traucējumus ražošanā, taču ar laiku neizbēgami…
— Jā, Straters, — Vestons ieteicās, —bet, kā paliek ar to darba iecirkni, ko jūs minējāt, — vai mēs to nevarētu apskatīt? Man šķiet, ka tas būtu ļoti interesanti.
— Jā, jā, protams, — misters Straterss steidzīgi uzlika pensneju un apjukumā ieklepojās. — Lūdzu, sekojiet man.
Ejot pa garu gaiteni un lejā pa kāpnēm, Straterss bija samērā kluss. Bet, tiklīdz viņi iegāja lielā, labi apgaismotā telpā, kur dūca dažādas metāla ierīces, misters Straterss nenocietās, un paskaidrojumu straume sāka plūst no jauna.
— Skatieties! — viņš teica ar lepnumu. — Tikai roboti! Pieci cilvēki tos uzrauga, un viņi pat neuzturas šai telpā. Piecu gadu laikā, kopš mēs iesākām šo eksperimentu, šeit nav notikusi neviena avārija. Protams, te montē samērā vienkāršas konstrukcijas robotus, bet…
Glorijai ģenerāldirektora balss sen jau
skanēja kā iemidzinoša murdoņa. Visa šī ekskursija viņai likās garlaicīga un bezmērķīga, kaut arī viņa redzēja daudzus robotus. Tomēr neviens pats ne mazākā mērā nelīdzinājās Robijam, un viņa noraudzījās uz tiem ar neslēptu nicinājumu.
Glorija ievēroja, ka šai telpā nebija neviena cilvēka. Tad viņas skatiens pievērsās sešiem vai septiņiem robotiem, kas cītīgi strādāja pie apaļa galda telpas vidū. Meitenes acis iepletās neizsakāmā izbrīnā. Tā bija plaša telpa. Glorija nevarēja skaidri saskatīt, bet viens no šiem robotiem šķita līdzīgs … līdzīgs … tas bija viņš!
— Robij! — kliedziens satricināja gaisu, bet viens no robotiem pie galda satrūkās, un < darba rīks izkrita viņam no rokām. Aiz prieka Glorija bija gluži kā bez prāta. Vecāki nepaguva ne atjēgties, kad viņa, izspraukusies cauri aizžogojumam un viegli nolēkusi uz grīdas, kas atradās dažas pēdas zemāk, rokas mētādama, plīvojošiem matiem, skrēja pie sava Robija. Bet trīs pieaugušie, šausmās sastinguši, nespēja ne pakustēties, jo viņi redzēja to, ko nebija pamanījusi satrauktā meitene, — milzīgs automātisks traktors dārdēdams virzījās tieši virsū Glorijai.
Pagāja daži mirkļi, iekāms Vestons atguvās, bet šie mirkļi bija liktenīgi, jo Gloriju vairs nevarēja panākt. Lai gan Vestons vienā rāvienā pārlēca pāri aizžogojumam, tas bija acīm redzami veltīgi. Misters Straterss izmisīgi māja uzraugiem, lai tie apstādina
traktoru, bet viņi bija tikai cilvēki, un ikviena darbība tiem prasīja laiku. _
Vienīgi Robijs rīkojās bez kavēšanas un precīzi.
Milzīgajām metāla kājām vienā mirklī pārvārot attālumu, viņš metās pretim savai mazajai saimniecei. Tālāk viss norisinājās gandrīz vienlaicīgi. Izstiepis roku un ne uz brīdi nepalēninādams gaitu, Robijs pacēla Gloriju gaisā, tā ka viņai aizrāvās elpa. Vestons, īsti neapjauzdams, kas notiek, drīzāk sajuta, nekā redzēja Robiju aizdrāžamies garām un apjukumā piepeši apstājās. Traktors pārbrauca pāri vietai, kur bija atradusies Glorija, pussekundi pēc Robija, noripoja vēl dažus metrus uz priekšu un žvarkstēdams lēni nobremzēja.
Glorija atvilka elpu un, atbrīvojusies no abu vecāku vētrainajiem apkampieniem, pagriezās pret Robiju. Viņa apzinājās tikai to, ka ir atradusi savu draugu.
Toties misis Vestones sejā atvieglojuma izteiksmi nomainīja smagas aizdomas. Viņa pievērsās vīram un, kaut gan bija izspūrusi un nemaz neizskatījās pēc cienījamas dāmas, likās barga.
— Tu to izdomāji, vai ne?
Džordžs Vestons noslaucīja sviedriem klāto pieri. Viņa roka drebēja un lūpas savilkās tikko manāmā nožēlojamā smaidā.
Misis Vestone turpināja:
— Robijs nebija konstruēts darbam rūpnīcā. Viņš te nevarēja būt noderīgs. Tu iekārtoji ta, lai Glorija viņu te atrastu. Ta taču ir?
— Jā, ir, — Vestons sacīja. — Bet, Greisa, kā gan es varēju paredzēt, ka šī atkalredzēšanās būs tik vētraina? Un turklāt Robijs izglāba Glorijai dzīvību — tev tas jāatzīst. Tu nedrīksti viņu atkal padzīt.
Greisa Vestone iegrima pārdomās. Viņa izklaidīgi uzlūkoja Gloriju un Robiju. Meitene bija tik cieši sažņaugusi robota kaklu, ka to varēja izturēt vienīgi šāds metāla radījums, un gluži kā neprātā melsa visādus niekus. Robija hromētā tērauda rokas, kas spēja sasiet mezglā divas collas biezu dzelzs stieni, bija maigi apvijušas mazās meitenes augumu, un viņa acīs gailēja tumši sārtas uguntiņas.
— Nu, — misis Vestone beidzot noteica, — lai Robijs paliek pie mums, līdz viņu saēdīs rūsa.
*
Sjūzena Ķelvina paraustīja plecus.
— Tas, protams, nenotika. Toreiz bija 1998. gads. 2002. gadā izgudroja staigājošu un runājošu robotu. Līdz ar to visi nerunājošie roboti bija novecojuši, bet ari robotu pretinieku pacietības mērs bija pilns. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam gandrīz visās pasaules valstīs tika aizliegts izmantot robotus uz
Zemes jebkādiem nolūkiem, izņemot zinātniskos eksperimentus.
— Tātad Glorijai galu galā tomēr bija jāšķiras no Robija.
'— Laikam gan. Liekas tomēr, ka piecpadsmit gadu vecumā viņai to bija vieglāk izdarīt nekā astoņu gadu vecumā. Lai nu kā, bet tas viss bija muļķīgi un nevajadzīgi. Kad 2007. gadā sāku strādāt akciju sabiedrībā «U. S. Robots», firmas finansiālais stāvoklis bija visai bēdīgs. Sākumā domāju pat, ka pēc dažiem mēnešiem palikšu bez darba, bet tad mēs sākām ražot robotus citu planētu tirgiem.
— Un tad, protams, viss noritēja labi?
— Tā nu gluži nebija. Sākumā mēs mēģinājām izmantot jau agrāk saražotos modeļus. Piemēram, šos pirmos runājošos robotus. Tie bija pēdas divpadsmit gari, ļoti neveikli, un liela labuma no tiem nebija. Robotus aizsūtījām uz Merkuriju, lai viņi tur palīdzētu ierīkot raktuves, bet ar šo darbu viņi netika galā.
Es pārsteigts viņu uzlūkoju:
— Netika galā? Bet «Mercury Minēs» taču ir koncerns ar vairāku miljardu kapitālu.
— Tagad jā. Taču izdevās tikai otrais mēģinājums. Ja jūs, jaunais cilvēk, gribat par to uzzināt kaut ko sīkāk, ieteicu uzmeklēt Gregoriju Pauelu. Viņam un Maiklam Dono- vanam_ 10. un 20. gados firma uzticēja visatbildīgākos uzdevumus. Par Donovanu vairākus gadus neesmu neko dzirdējusi, bet Pauels dzīvo tepat Ņujorkā. Tagad viņš jau ir vectētiņš. Man ir ļoti grūti pierast pie šis domas. Es atminos viņu pavisam jaunu. Protams, toreiz es ari biju jaunāka.