Gribēju, lai viņa turpina savu stāstu.
— Ja jūs, doktore Ķelvina, man pastāstītu kaut ko vispārīgos vilcienos, misters Pauels varbūt varētu pēc tam šo to papildināt. (Tā tas vēlāk ari notika.)
Viņa uzlika savas kalsnās rokas uz rakstāmgalda un, skatīdamās uz tām, sacīja:
— Es varu pastāstīt par divām vai trim ekspedīcijām.
— Sāciet ar Merkuriju, — es ierosināju.
— Labi. Otrā ekspedīcija uz Merkuriju, kā liekas, tika organizēta 2015. gadā. Tā bija pētnieciska ekspedīcija, ko finansēja «U. S. Robots» un firma «Solar Minerāls». Tajā piedalījās joprojām eksperimentāls jauna tipa robots, Gregorijs Pauels un Maikls Donovans …
RIŅĶA DEJA
Viss jādara ar vēsu prātu — tāds bija Gregorija Pauela iemīļotais izteiciens, tādēļ, redzot Maiku Donovanu gluži nosvīdušu brāžamies pa kāpnēm lejā, viņš sarauca pieri.
— Kas noticis? — viņš vaicāja. — Vai kas deg?
— Kā tad, — Donovans nošņāca. — Ko tu visu dienu varēji sadarīt tur lejā? — Viņš dziļi ievilka elpu un izgrūda: — Spīdijs nav atgriezies!
Pauela acis acumirklī plaši iepletās, un viņš brīdi apstājās, bet tad atguvās un turpināja kāpt tālāk augšā. Klusēdams viņš uzgāja līdz kāpņu laukumiņam un tad jautāja:
— Vai tu aizsūtīji vinu pēc selēna?
— Jā.
— Cik ilgi viņš ir projām?
— Nu jau ir piecas stundas.
Atkal klusums. Tā bija velnišķīga situācija. Viņi atradās uz Merkurija tikai divpadsmit stundu — un jau tādā ķezā.
Merkuriju gan vienmēr ir uzskatījuši par
Saules sistēmas nelaimīgāko planētu, bet nupat bija par traku.
Pauels sacīja:
— Sāc no gala un stāsti, kā tas viss notika.
Viņi iegaja radiokabīne — tas iekārtā, kurai pēdējos desmit gados, kas pagājuši kopš pirmās ekspedīcijas, neviens nebija pieskāries, šķita jau mazliet novecojusi. Tehnikā šie desmit gadi ir bijuši visai nozīmīgi. Tas redzams, kaut vai salīdzinot Spīdiju ar tā tipa robotiem, ko ražoja 2005. gadā. Īpaši pēdējā laikā robotikā bija sperti milzu soļi uz priekšu. Pauels uzmanīgi piedūra pirkstu pie vēl spožās metāla virsmas. Sī telpa, tāpat kā visa stacija, nomāca ar savu pamestību.
Laikam arī Donovans to juta. Viņš iesāka stāstīt:
— Es mēģināju ar radio palīdzību noteikt Spīdija atrašanās vietu, bet nekas neiznāca. Ar radio neko nevar iesākt Merkurija saules pusē — tā viļņi nesniedzas tālāk par divām jūdzēm. Tas arī bija viens no Pirmās ekspedīcijas neveiksmes cēloņiem. Bet, lai uzstādītu ultraīsviļņu iekārtu, mums ir vajadzīgas vairākas nedēļas …
— Par to runāsim vēlāk. Ko tev izdevās noskaidrot?
— Uz īsajiem viļņiem es uztvēru nemodu- lētu signālu. Tas man atklāja vienīgi Spīdija atrašanās vietu. Sekoju viņam šādi divas stundas un rezultātus atzīmēju kartē.
Viņš izvilka no bikšu kabatas nodzeltējušu četrstūrainu pergamenta gabalu, kas šeit bija palicis kopš neveiksmīgās Pirmās ekspedīcijas laikiem, nikni uzmeta uz galda un ar plaukstu izlīdzināja to. Pauels, rokas uz krūtīm sakrustojis, to labu laiku pētīja.
Donovans nervozi pabakstīja papīru ar zīmuli:
— Ar sarkano krustiņu apzīmēts selēna ezers. Tu pats to iezīmēji.
— Kurš tas ir? Makdugals noteica trīs ezeru atrašanās vietu, pirms viņš aizlidoja no šejienes.
— Es, protams, aizsūtīju Spīdiju uz tuvāko. Septiņpadsmit jūdzes no šejienes. Bet kāda gan tam nozīme? — Viņa balsī skanēja satraukums. — Šī te punktētā līnija rāda, kur Spīdijs pašlaik atrodas.
Pirmo reizi Pauela šķietamais miers tika iedragāts, un viņa rokas drudžaini tvēra karti.
— Vai tik tu nedzen jokus? Tas taču nevar būt!
— Tā tas ir, — Donovans norūca.
Sīkie punktiņi, kas apzīmēja robota gaitu, veidoja ciešu apli ap sarkano krustiņu — se- lena ezeru. Pauela pirksti virpināja brūnās ūsas — tas nepārprotami liecināja, ka viņš ir uztraucies.
Donovans piebilda:
— Divās stundās, kamēr es sekoju Spīdija gaitām, viņš četrreiz apriņķoja apkārt šim noladētajam ezeram. Vai tu saproti, kādā stāvoklī mēs esam nokļuvuši?
Pauels uzmeta viņam īsu mirkli un neteica ne vārda. Jā gan, viņš tīri labi apzinājās, kādā stāvoklī viņi tagad atradās. Viss bija skaidrs kā siloģismu rinda. Fotoelementu baterijas, kas vienīgās pasargāja viņus no Merkurija mežonīgās saules, bija iznīcinātas. Viņus varēja glābt tikai selēns. Selefiu varēja dabūt tikai Spīdijs. Ja Spīdijs neatgriezīsies, nebūs selēna. Ja nebūs selēna — nebūs fotoelementu. Ja nebūs fotoelementu … Mjā, lēna izcepšana nav nekāds patīkamais veids kā nokļūt viņpasaulē.
Donovans nikni sabužināja savas rudās matu pinkas un sarūgtināts noteica:
— Mēs kļūsim par apsmieklu visai Saules sistēmai, Greg. Kā gan mēs tik ātri iekļuvām tādā ķezā? Pauela un Donovana slavenā brigāde tiek sūtīta uz Merkuriju noskaidrot, vai ir vērts ar modernās tehnikas un robotu palīdzību no jauna atvērt raktuves saules pusē, bet pašā pirmajā dienā mēs salaižam visu dēlī. Pie tam — visparastākās lietas. Nezinu, kā mēs to visu pārdzīvosim.
— Mums tas varbūt nebūs jādara, — Pauels mierīgi atbildēja. — Ja steidzīgi kaut ko nepasāksim, tad neatliks laika pārdzīvojumiem, bet varēsim tikai atvadīties no dzīves.
— Nerunā muļķības! Varbūt, ka tev tas liekas smieklīgi, bet man gan ne. Tas bija nepiedodami sūtīt mūs šurp ar vienu pašu robotu. Un tad vēl tava žilbinošā ideja, ka mēs paši saviem spēkiem varēsim tikt galā ar fotoelementiem.
— Tā nu nav taisnība. Tu labi zini, ka mēs abi bijām tā izlēmuši. Mums ir vajadzīgs tikai kilograms selēna, Stilheda dielektriskā iekārta un kādas trīs stundas laika — un saules pusē ir papilnam tīra selēna ezeru. Mak- dugala spektroreflektors piecu minūšu laikā ir fiksējis veselus trīs ezerus. Pie velna! Mēs taču nevaram gaidīt nākošo opozīciju?
— Ko tad mēs darīsim? Pauel, tu, droši .vien, esi kaut ko izdomājis. Es zinu, citādi tu nebūtu tik mierīgs. Neesi jau daudz varonīgāks par mani. Nu, klāj vaļā!
— Mēs paši nevaram iet pakaļ Spīdijam — vismaz saules pusē ne. Pat jaunie skafandri nevar izturēt vairāk kā divdesmit minūtes šai saulē. Bet tu jau laikam zini veco parunu: «Ja ir jānotver robots, sūti tam pakaļ robotu.» Redzi, Maik, iespējams, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Mums te lejā ir seši roboti, kurus varētu izmantot, ja vien tie darbojas. Ja tie darbojas.
Donovana acīs piepeši iemirdzējās cerība.
— Seši roboti, kas palikuši no Pirmās ekspedīcijas? Vai tu to droši zini? Varbūt, ka tie ir tikai pusautomāti? Desmit gadi ir liels laiks robotu tehnikā.
— Nē, tie ir roboti. Es noņēmos ar .viņiem visu dienu, tāpēc zinu. Viņiem ir pozitronu smadzenes, protams, visprimitīvākās. — Viņš iebāza karti kabatā. — Nokāpsim lejā.
Roboti atradās stacijas viszemākajā stāvā, un ap tiem stāvgrūdām bija sakrautas appe- lējušas kastes ar nezināmu saturu. Viņi bija ļoti lieli, pat milzīgi, un, kaut arī sēdēja uz grīdas, kājas uz priekšu izstiepuši, viņu galvas slējās gaisā savas septiņas pēdas.
Donovans iesvilpās.
— Tie tik ir apjomi! Krūšu apkārtmērs nebūs mazāks par desmit pēdām.
— Tas tāpēc, ka tajos iemontēts vecais Mtfkgafija mehānisms. Es papētīju viņu iekšas — visbaismīgākā ierīce, kādu tu jebkad esi redzējis.