— Vai tu jau viņu darbību esi pārbaudījis?
— Nē. Tas nebija vajadzīgs. Domāju, ka viss ir kārtībā. Pat diafragmai nav nekādas vainas. Iespējams, ka viņi runā.
Viņš noskrūvēja krūšu vairogu vistuvāk stāvošajam robotam un ievietoja tajā divcol- līgu bumbiņu, kas slēpa sevī atomenerģijas dzirkstelīti — robota dzīvību. Bija pagrūti to iestiprināt, tomēr Pauelam tas beidzot izdevās, un viņš sāka cītīgi skrūvēt klāt vairogu. Pirms desmit gadiem vēl nebija ne miņas no radiokontroles, ar ko apgādāja vēlākos robotu modeļus. Tad viņš ķērās klāt pārējiem pieciem robotiem.
Donovans bažīgi ieteicās:
— Viņi nekustas.
— Nav dota pavēle, — Pauels strupi atbildēja. Viņš atgriezās pie pirmā robota un uzsita tam pa krūtīm. — Hei! Vai tu dzirdi mani?
Milža galva lēni noliecās un acis pievērsās Pauelam. Tad atskanēja griezīga, ķērkstoša balss, kas atgādināja vecu fonogrāfu:
— Jā, saimniek.
Pauels, drūmi iesmējies, sacīja Donova- nam:
— Vai saprati? Tolaik tikai sāka ražot pirmos runājošos robotus un tā vien likās, ka uz Zemes aizliegs izmantot robotu darbu. Konstruktori cīnījās pret to tādējādi, ka iemontēja šais nolādētajās mašīnās uzticīgu vergu instinktus.
— Bet tas neko nelīdzēja, — Donovans norūca.
— Protams, ka ne. Tomēr viņi centās. — Viņš atkal pievērsās robotam. — Piecelies!
Robots lēni uzslējās kājās, un Donovans, kaklu izstiepis un lūpas urskulī savilcis, klusi iesvilpās.
Pauels jautāja robotam:
— Vai tu vari iziet virspusē — saulē?
Sekoja pārdomu brīdis — robota smadzenes darbojās lēni. Tad atskanēja atbilde:
— Jā, saimniek.
— Labi. Vai tu zini, kas ir jūdze?
Atkal pārdomu brīdis un vēl viena gausa atbilde:
— Jā, saimniek.
_— Tad mēs tevi izvedīsim virspusē un paradīsim virzienu. Tu noiesi kādas septiņpadsmit jūdzes un kaut kur tajā apvidū sastapsi citu robotu, mazāku par tevi. Vai saprati?
— Jā, saimniek.
— Tu uzmeklēsi šo robotu un liksi viņam atgriezties. Ja viņš liegsies to darīt, tu atvedīsi viņu ar varu.
Donovans paraustīja Pauelu aiz piedurknes.
— Kāpēc tu viņu nesūti tieši pēc selena?
— Tāpēc, ka mums jādabū rokā Spīdijs, tu nesapraša. Gribu zināt, kas ar to noticis. — Tad viņš, pagriezies pret robotu, teica: — Labi, seko man.
Robots nepakustējās, bet viņa balss nodār- dināja:
— Atvainojiet, saimniek, bet to es nevaru. Jums vispirms jāsēžas man mugurā.
Viņa neveiklās rokas spēji sasitās kopā un strupie pirksti cieši saāķējās, tā ka izveidojās kaut kas līdzīgs kāpslim.
Pauels brīdi raudzījās viņā, tad sāka knibināt ūsas.
Donovans iepleta acis.
— Mums vajadzēs jāt uz viņiem? Kā zirgos?
— Acīmredzot. Tikai nezinu, kādēļ. Man nav skaidrs … Nē, tomēr ir skaidrs. Es jau tev stāstīju: tajos laikos plaši reklamēja, ka roboti neapdraud cilvēka drošību. Laikam ražotāji ir centušies garantēt robotu nekaitīgumu, neļaujot tiem spert ne soli bez sava «ziloņu dzinēja» uz muguras. Ko nu lai darām?
— Es tieci par to domāju, — Donovans nomurmināja. — Mēs nevaram iziet virspusē — ne ar, ne bez robota. Ak dievs … — viņš uztraukumā divas reizes nokniukšķināja pirkstu kauliņus. — Dod šurp to karti. Ne jau velti pētīju to veselas divas stundas. Šīs taču ir raktuves. Kādēļ gan nevaram izmantot tuneļus?
Raktuves uz kartes bija atzīmētas ar melnu aplīti, un gaišās punktētās tuneļu līnijas vijās ap to, izveidodamas kaut ko līdzīgu zirnekļa tīklam.
Donovans pētīja apzīmējumus kartes apakšmalā.
— Skaties, — viņš teica, — mazie melnie punktiņi rāda, kur ir izejas uz virspusi, un viena atrodas apmēram trīs jūdžu attālumā no selēna ezera. Te ir numurs 13a —■ viņi gan būtu varējuši rakstīt mazliet lielākus ciparus. Ja roboti zina šo ceļu …
Pauels uzdeva šo jautājumu robotam un saņēma gausu atbildi:
— Jā, saimniek.
— Ņem savu skafandru, — Pauels apmierināts teica.
Viņi abi pirmo reizi uzvilka savus jaunos skafandrus — vēl vakar, ierodoties uz Mer- kurija, viņi nemaz nebija gatavojušies tos lietot — un mēģināja kustināt rokas un kājas neērtajā ietērpā.
Šie skafandri bija krietni apjomīgāki un daudzkārt neizskatīgāki par parastajiem kosmonautu ietērpiem, bet toties nesalīdzināmi vieglāki, jo tajos nebija metāla daļu. Izgatavoti no karstumizturīgas plastmasas ar ķīmiski apstrādāta korķa slāņiem un apgādāti ar ierīcēm, kas uztur gaisu pilnīgi sausu, skafandri varēja savas divdesmit minūtes spītēt Merkurija saules nāvējošai versmei. Un vēl minūtes piecas vai desmit ta valkātāja dzīvība bija kaut cik drošībā.
Robots joprojām vēl turēja rokas kopa, veidodams kāpsli, un neizrādīja ne mazāko izbrīnu par Pauela ērmoto izskatu.
Pauels dobjā balsī uzsauca robotam pa radio:
— Vai tu vari mūs nogādāt uz 13.a izeju?
— Jā, saimniek.
«Jauki,» Pauels nodomāja, «lai viņi nav vadāmi pa radio, toties ir pielāgoti radiosignālu uztveršanai.»
— Kāp kādam mugurā, Maik, — viņš teica Donovanam.
Pauels iecēla kāju improvizētajā kāpslī un uzrausās augšā. Sēdeklis bija ērts: šim nolūkam robotam bija izveidota kupraina mugura un uz katra pleca — pasekla bedrīte «jātnieka» kājām, bez tam robotam bija stipri garas «ausis», kuru uzdevums tagad kļuva skaidrs.
Pauels satvēra robota ausis un pagrozīja tā galvu.
Robots tūļīgi apgriezās.
— Dosimies nu ceļā, Makdaf!
Taču Pauelam nebija priecīgi ap sirdi.
Soļojot lēni, ar mehānismu precizitāti, milzu roboti devās cauri durvju ailei, kur viņu galvas gandrīz skāra palodu, tā ka abiem vīriem vajadzēja steigšus pieliekties. Milžu nesteidzīgie soļi vienmuļi aizdunēja pa šauru gaiteni, līdz beidzot viņi nonāca gaisa slūžu telpā.
Garais bezgaisa tunelis, kas aizstiepās tālumā, atgādināja Pauelam, kādu milzīgu darbu bija paveikusi Pirmā ekspedīcija, kas ar lempīgiem robotiem un primitīviem līdzekļiem te bija likusi visam pamatus. Kaut arī ekspedīcija cieta neveiksmi, šī neveiksme bija vairāk vērts nekā viena otra tā saucamā veiksmīgā ekspedīcija Saules sistēmā.
Roboti vilkās uz priekšu, ne uz brīdi nemainīdami ātrumu un ne par sprīdi nepagarinādami soli.
Pauels sacīja:
— Ievēro, ka tuneļi laistās vienās ugunīs un tajos ir normāla Zemes temperatūra. Iespējams, ka tas tā ir bijis visus šos desmit gadus, kamēr te nav neviena cilvēka.
— Kā tas iespējams?
— Lēta enerģija, vislētākā Saules sistēmā. Saules enerģija, kā jau tu zini, šeit, Merku- 1 rija saules pusē, — tas ir varens spēks! Tādēļ jau stacija ir uzcelta saules apspīdētā vietā, bet nevis kalna paēnā. Tā ir spēcīgs enerģijas pārveidotājs. Siltums tiek pārvērsts elektrībā, gaismā, mehāniskajā enerģija un kādā vien vēlies; tā stacija vienlaicīgi ražo enerģiju un pati sevi atdzesē.
— Paklau, — Donovans sacīja, — tas viss ir ļoti pamācoši, bet vai mēs tomēr nevarētu runāt par kaut ko citu. So enerģijas
pārveidošanas procesu, kuru tu pieminēji, starp citu, veic galvenokārt fotoelementi. Bet par tiem man pašlaik nemaz negribētos domāt.