Pauels uzdeva šo jautājumu robotam un saņēma gausu atbildi:
— Jā, saimniek.
— Ņem savu skafandru, — Pauels apmierināts teica.
Viņi abi pirmo reizi uzvilka savus jaunos skafandrus — vēl vakar, ierodoties uz Merkurija, viņi nemaz nebija gatavojušies tos lietot — un mēģināja kustināt rokas un kājas neērtajā ietērpā.
Šie skafandri bija krietni apjomīgāki un daudzkārt neizskatīgāki par parastajiem kosmonautu ietērpiem, bet toties nesalīdzināmi vieglāki, jo tajos nebija metāla daļu. Izgatavoti no karstumizturīgas plastmasas ar ķīmiski apstrādāta korķa slāņiem un apgādāti ar ierīcēm, kas uztur gaisu pilnīgi sausu, skafandri varēja savas divdesmit minūtes spītēt Merkurija saules nāvējošai versmei. Un vēl minūtes piecas vai desmit ta valkātāja dzīvība bija kaut cik drošībā.
Robots joprojām vēl turēja rokas kopa, veidodams kāpsli, un neizrādīja ne mazāko izbrīnu par Pauela ērmoto izskatu.
Pauels dobjā balsī uzsauca robotam pa radio:
— Vai tu vari mūs nogādāt uz 13.a izeju?
— Jā, saimniek.
«Jauki,» Pauels nodomāja, «lai viņi nav vadāmi pa radio, toties ir pielāgoti radiosignālu uztveršanai.»
— Kāp kādam mugurā, Maik, — viņš teica Donovanam.
Pauels iecēla kāju improvizētajā kāpslī un uzrausās augšā. Sēdeklis bija ērts: šim nolūkam robotam bija izveidota kupraina mugura un uz katra pleca — pasekla bedrīte «jātnieka» kājām, bez tam robotam bija stipri garas «ausis», kuru uzdevums tagad kļuva skaidrs.
Pauels satvēra robota ausis un pagrozīja tā galvu.
Robots tūļīgi apgriezās.
— Dosimies nu ceļā, Makdaf!
Taču Pauelam nebija priecīgi ap sirdi.
Soļojot lēni, ar mehānismu precizitāti, milzu roboti devās cauri durvju ailei, kur viņu galvas gandrīz skāra palodu, tā ka abiem vīriem vajadzēja steigšus pieliekties. Milžu nesteidzīgie soļi vienmuļi aizdunēja pa šauru gaiteni, līdz beidzot viņi nonāca gaisa slūžu telpā.
Garais bezgaisa tunelis, kas aizstiepās tālumā, atgādināja Pauelam, kādu milzīgu darbu bija paveikusi Pirmā ekspedīcija, kas ar lempīgiem robotiem un primitīviem līdzekļiem te bija likusi visam pamatus. Kaut arī ekspedīcija cieta neveiksmi, šī neveiksme bija vairāk vērts nekā viena otra tā saucamā veiksmīgā ekspedīcija Saules sistēmā.
Roboti vilkās uz priekšu, ne uz brīdi nemainīdami ātrumu un ne par sprīdi nepagarinādami soli.
Pauels sacīja:
— Ievēro, ka tuneļi laistās vienās ugunīs un tajos ir normāla Zemes temperatūra. Iespējams, ka tas tā ir bijis visus šos desmit gadus, kamēr te nav neviena cilvēka.
— Kā tas iespējams?
— Lēta enerģija, vislētākā Saules sistēmā. Saules enerģija, kā jau tu zini, šeit, Merku1 rija saules pusē, — tas ir varens spēks! Tādēļ jau stacija ir uzcelta saules apspīdētā vietā, bet nevis kalna paēnā. Tā ir spēcīgs enerģijas pārveidotājs. Siltums tiek pārvērsts elektrībā, gaismā, mehāniskajā enerģija un kādā vien vēlies; tā stacija vienlaicīgi ražo enerģiju un pati sevi atdzesē.
— Paklau, — Donovans sacīja, — tas viss ir ļoti pamācoši, bet vai mēs tomēr nevarētu runāt par kaut ko citu. So enerģijas
pārveidošanas procesu, kuru tu pieminēji, starp citu, veic galvenokārt fotoelementi. Bet par tiem man pašlaik nemaz negribētos domāt.
Pauels kaut ko noburkšķēja, un, kad Donovans pēc īsa klusuma brīža atkal ierunājās, saruna ņēma gluži citu virzienu.
— Paklau, Greg. Kas galu galā ir noticis ar Spīdiju? Es netieku gudrs.
Nav viegli paraustīt plecus skafandrā, bet Pauels tomēr to mēģināja.
— Nezinu, Maik. Saproti, viņš pilnīgi atbilst Merkurija apstākļiem. Karstums viņam nekaitē nenieka, viņš ir konstruēts nelielai gravitācijai un var pārvietoties šķēršļotā apvidū. Viss ir paredzēts — vismaz tam tā vajadzētu būt.
Iestājās klusums. Šoreiz tas ieilga.
— Saimniek, — robots sacīja, — esam klāt.
— Ko? — Pauels uztrūkās kā no viegla snaudiena. — Jā, iznes mūs laukā no šejienes — virspusē.
Viņi atradās mazā telpā, kas bija tukša, pussagrauta un bez gaisa.
Donovans bija iededzinājis kabatas bateriju un pētīja sienas augšdaļā izsistā cauruma robainās malas.
— Meteorīts? Kā tev šķiet? — viņš vaicāja.
Pauels paraustīja plecus.
— Vilks viņu rāvis! Tas nav svarīgi. Dodamies laukā.
Stāva, melna bazalta klints šķautne aizsedza sauli, un viņus apņēma šīs bezgaisa
pasaules naksnīgi melnā ēna. Tā pletās visapkārt un tad piepeši izbeidzās, kā ar nazi nogriezta, un tālāk sākās neskaitāmo akmeņainā virsmā izkaisīto kristālu neciešami gaišais starojums.
— Zvēru pie kosmosa! — Donovanam no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Gluži kā sniegs.
Tas tiešām atgādināja sniegu. Pauela skatiens pārslīdēja Merkurija zaigojošai, grubuļainai virsmai līdz pašam apvārsnim, un viņš samiedza acis no varenā mirdzuma. « — Tas laikam ir kāds savāds apvidus, — viņš teica. — Merkurija virsmas atstarošanas koeficients parasti ir zems, un gandrīz visu planētu klāj pelēks pumeks. Apmēram tā kā uz Mēness. Bet ir gan te skaisti, vai ne?
Laime, ka viņu sejsegi bija apgādāti ar gaismas filtriem. Lai cik skaisti te būtu, taču, skatoties saulē caur parasto stiklu, viņi jau pusminūtes laikā būtu zaudējuši redzi.
Donovans palūkojās termometrā, kas bija piestiprināts pie skafandra piedurknes.
— Apžēliņ, rāda astoņdesmit grādu!
Pauels paskatījās savējā un noteica:
— Jā-ā. Drusku tā kā būtu par daudz. Atmosfēra, saproti?
— Uz Merkurija? Vai tu esi jucis?
— Merkurijs nav gluži bez gaisa apvalka, — Pauels izklaidīgi paskaidroja. Neveikliem skafandra ieskautiem pirkstiem viņš centās sejsegam pierīkot stereotālskati. — Tā virsmu klāj plāna miglas kārtiņa — visgaistošāko elementu un savienojumu tvaiki, kuri ir pietiekami smagi, lai Merkurija gravitacijas spēks tos aizturētu. Tie ir: selēns, jods, dzīvsudrabs, gallijs, nātrijs, bismuts, gaistošie oksīdi. Nokļūstot ēnā. tvaiki kondensējas', izdalīdami siltumu. Tas viss atgādina milzu pārtvaicēšanas katlu. Uzspīdini kabatas bateriju, tad tu redzēsi, ka klints sienu klāj kāda sēra savienojuma sarma vai varbūt dzīvsudraba rasa.
— Tas nav svarīgi. Mūsu skafandri spēj izturēt daudz vairāk nekā tos nožēlojamos astoņdesmit grādus.
Pauels beidzot piestiprināja stereotālskati un tagad izskatījās pēc ragaina gliemeža.
Donovans saspringti gaidīja.
— Vai tu ko redzi?
Viņa biedrs neatbildēja tūlīt, bet, kad ierunājās, tā balsī jautās satraukums un bažas:
— Pie apvāršņa redzams melns plankums — iespējams, ka tas ir selēna ezers. Tam jābūt tur. Bet Spīdiju es neredzu.
Pauels, instinktīvi tiekdamies labāk saskatīt apkārtni, uzrausās kājās un balansēdams nostājās robotam uz pleciem. Kājas plati ieplētis un cieši vērdamies uz priekšu, viņš sacīja:
— Man šķiet … Man šķiet … Jā, tas noteikti ir viņš. Nāk šurp.
Donovans raudzījās uz turieni, kur Pauels rādīja ar pirkstu. Viņam nebija stereotālskata, tomēr viņš saskatīja mazu kustīgu punktiņu, kas melnoja uz zaigojošo kristālu fona.
— Es viņu redzu, — viņš iebrēcās. — Ejam uz priekšu!
Pauels nometās atkal sēdus uz robota pleciem un ar cimdoto roku paplikšķinaja pa sava Gargantija varenajām krūtīm.