Es viņai to pateicu.
— Doktore Kelvina, — es sacīju. — Cilvēku uztverē jūs un «U. S. Robots» esat viens un tas pats. Jūsu aiziešana pensijā noslēgs veselu ēru un …
— Vai jūsu apcerējumiem ir vajadzīgas interesantas detaļas?
Viņa man neuzsmaidīja. Man šķiet, viņa nekad nesmaida. Bet viņas asais skatiens tomēr nebija dusmīgs. Jutu, ka tas ieurbjas mani līdz pašam pakausim, un sapratu, ka viņa redz man cauri; tāpat viņa redzēja cauri visiem citiem.
Es tomēr sacīju:
— Tā tas ir.
— Interesantas detaļas par robotiem? Tā ir pretruna.
— Nē, doktore. Par jums.
— Nu, mani taču arī dēvē par robotu. Jūs būsiet dzirdējis, ka manī nav nekā cilvēciska.
Es tiešām biju to dzirdējis, bet tas jau man nebija viņai jāsaka.
Doktore Kelvina piecēlās no krēsla. Viņa bija neliela auguma un izskatījās trausla. Es sekoju viņai pie loga, un mēs palūkojāmies laukā.
Firmas <rU. S. Robots» biroji un rūpnīcas veidoja mazu, labi izplānotu pilsētiņu. Tā izskatījās plakana kā aerofotogrāfija.
— Kad es sāku šeit strādāt, — viņa teica, — man bija maza darbistabiņa kādā ēkā, kas atradās apmēram tur, kur tagad ir katlu māja. — Viņa parādīja to. — So ēku nojauca, kad jūs vēl nebijāt piedzimis. Kopā ar mani tur strādāja vēl trīs cilvēki. Manā rīcībā bija tikai puse galda. Visus mūsu robotus ražoja vienā ēkā. Trīs robotus nedēļā. Bet palūkojieties tagad!
— Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, — es izmetu šo nodrāzto frāzi.
— Bet ne tad, kad cilvēks atskatās uz savas dzīves gadiem, — viņa atteica. — Tad tikai jābrīnās, cik ātri tie aizsteigušies.'
Kelvina atgriezās pie galda un apsēdās. Ķaut arī viņas sejas izteiksme nebija mainījusies, viņa likās tāda kā skumja.
— Cik jums gadu? — viņa apjautājās.
— Trīsdesmit divi, — es sacīju.
— Tad jūs neatceraties, kāda izskatījās pasaule bez robotiem. Bija laiks, kad cilvēks bija pasaulē gluži viens, bez neviena drauga. Tagad ir būtnes, kas viņam palīdz, — būtnes, kas ir par viņu daudz stiprākas, izturīgākas, darbam daudz noderīgākas un viņam pilnīgi uzticamas. Cilvēce vairs nav vientuļa. Vai jūs par to esat kādreiz domājis šādā plāksnē?
— Laikam gan ne. Vai drīkstu citēt jūsu vārdus?
— Lūdzu. Jūsu uztverē robots ir robots. Zobrati un metāls, elektrība un pozitroni. — Saprāts un dzelzs! Cilvēka darināts, un, ja vajadzīgs, — cilvēks var to iznicināt. Bet jūs neesat strādājis ar tiem, tātad nepazīstat tos. Viņi ir cēlāki un labāki par mums.
Piesardzīgi mēģināju viņu paskubināt:
— Mēs gribētu dzirdēt kādu stāstu par robotiem, kā arī jūsu domas par tiem. «Interplanetary Press» apkalpo visu Saules sistēmu. Trīs miljardi potenciālu lasītāju, doktore Kelvina. Viņiem vajadzētu dzirdēt jūsu stāstu par robotiem.
Bet viņa nebija jāskubina. Manī neklausīdamās, viņa turpināja stāstīt tieši to, kas man bija vajadzīgs.
— To visu varēja paredzēt jau pašā sākumā. Toreiz mēs pārdevām robotus lietošanai uz Zemes — tas bija pat vēl pirms es sāku šeit strādāt. Roboti tad, protams, neprata runāt. Pēc tam viņi sāka arvien vairāk līdzināties cilvēkiem, un tas radīja protestus. Arodbiedrības, protams, iebilda, ka roboti konkurē ar cilvēkiem, un dažādām reliģiskām sektēm radās savi aizspriedumi. Tas viss bija smieklīgi un pilnīgi veltīgi. Un tomēr tas tā bija.
Es pierakstīju visu vārds vārdā ar savu kabatas magnetofonu, cenzdamies noslēpt pirkstu kustības. Ja nedaudz ievingrinās, tad sarunu var ļoti labi pierakstīt, nemaz neizņemot mazo daikliņu no kabatas.
— Ņemiet kaut vai gadījumu ar Robiju, — viņa sacīja. — Es to nepazinu. Robiju izjauca gadu pirms manas atnākšanas šeit darbā. Viņš bija galīgi novecojis. Bet es redzēju muzejā mazo meiteni…
Viņa apklusa, un arī es neteicu ne vārda.
Viņas acis aizmiglojās un domas aiztraucās pagātnē. Tām bija tāls ceļš ejams!
— Šo stāstu es uzzināju vēlāk, un, kad mūs dēvēja par svētuma zaimotājiem un dēmonu radītājiem, es to vienmēr atcerējos. Robijs bija mēmais robots. Viņš neprata runāt. Viņu izgatavoja un pārdeva 1996. gadā. Toreiz roboti vēl nebija šauri specializēti, un Robiju pārdeva par bērnaukli.
— Par ko?
— Par bērnaukli…
RObijs
— Deviņdesmit astoņi… deviņdesmit deviņi … simts.
Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, saraukusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirkšķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visapkārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja dažus soļus projām no koka, pie kura bija stāvējusi.
Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļš klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūkšanu, un brīžiem, pusdienas saulei spītēdams, iečivinājās kāds pārdrošs putniņš.
Glorija uzmeta lūpu.
— Skaidrs, ka viņš ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem reižu esmu teikusi, ka tas nav godīgi.
Lūpas cieši sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai divstāvu mājas virzienā.
Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drāžamies pie koka, kur bija «mājas».
Meitene izmisīgi iesaucās:
— Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu solījies neskriet, pirms nebūšu tevi atradusi.
Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Robija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēkšņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprindzinājusi, aizšāvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.
Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Robiju un, tā uzupurēšanos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi izzobot viņa tūļību.
— Robijs nevar paskriet, — viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. — Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!
Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskandināja šos vārdus.
Robijs, protams, neko neatbildēja — vismaz ar vārdiem ne. Viņš izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētādama, līču loču sekoja viņam pa pēdām.
— Robij! — viņa spiedza, — apstājies! — un aizgūtnēm smējās.
Te pēkšņi viņš apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa redzēja pasauli gāžamies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. Un tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri turēdamās pie tā cietā metāla pirksta.
Pēc brīža Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūrušos matus, gluži neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.
Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:
— Nejaukais puika! Es tevi iekaustīšu!
Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām, un Glorijai nācās piemetināt:
— Nē, Robij, es tā nedarīšu, es tevi nesitīšu. Bet tagad mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebūšu tevi atradusi.
Robijs pamāja ar galvu — nelielu paralēlskaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi — līdzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni — un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stumbru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priekšā Robija kvēlošajām acīm, un viņa ķermenī atskanēja vienmērīgi, dobji tikšķieni.