— Tikai nelūri un skaiti godīgi, — Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.
Robots skaitīja sekundes ar absolūtu precizitāti, un pēc simtā tikšķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlošo acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrainas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņš piegāja tuvāk un pārliecinājās, ka tā tiešām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.
Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs nevarēja izlikties, ka nav redzama, viņš pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.
Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.
— Tu lūrēji! — viņa to nepelnīti apvainoja. — Un vispār man apnicis spēlēt slēpšanos. Es gribu jāt.
Bet Robijs bija dziļi apbēdināts — viņš apsēdās zemē un nosodoši purināja galvu.
Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.
— Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedomāju par to lūrēšanu. Paņem nu mani pikpaunā.
Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņš stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteiktāk purināja galvu.
— Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pikpaunā.
Glorija cieši apvija savas rožainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad, noskaņojumam pēkšņi mainoties, viņa pagāja sānis.
— Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es sākšu raudāt, — un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.
Taču cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par šiem briesmīgajiem draudiem un trešo reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.
— Ja tu mani neņemsi pikpaunā, — viņa sadusmota iesaucās, — es tev nekad vairs nestāstīšu pasakas. Nevienu pašu!
Pēc šī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņš uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz saviem varenajiem, plakanajiem pleciem.
Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmirsās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla «āda», kurai augstas pretestības spoles uzturēja nemainīgu temperatūru — ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdīši ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.
— Tu esi lidmašīna, Robij, tu esi liela sudrabota lidmašīna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidmašīna.
Tā bija neapstrīdama loģika.
Robija rokas kļuva par spārniem, kas uztvēra gaisa strāvas, un viņš pats — par sudrabotu lidmašīnu. Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņš strauji pacirtās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dārdēja «tr-r-r», bet arī ar lielgabaliem, kas šāva «paukš-paukš» un «tš-s-š-š». Viņiem
paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā artilērija. Pirāti krita kā nopļauti.
— Vēl viens neskaitās. Vēl divi, — viņa sauca..
— Ātrāk, puiši! — Glorija pēc tam nopietni skubināja, — mums tūlīt izbeigsies munīcija.
Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Robijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tukšumam.
Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugušajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņš jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.
Glorija aizelsusies tvarstīja gaisu un lāgiem izdvesa:
— Tas tik bija jauki!
Robijs nogaidīja, līdz meitene atguva elpu, un tad maigi paraustīja viņas matu sprogu.
— Vai tu kaut ko vēlies? — Glorija vaicāja, liekuļotā nesapratnē iepletusi acis, bet tas tomēr nespēja maldināt viņas milzīgo, drukno aukli. Robots mazliet stiprāk paraustīja meitenes sprogu.
— Ā, es zinu. Tu gribi dzirdēt pasaku.
Robijs steidzīgi pamāja ar galvu.
— Kuru tad lai stāstu?
Robijs ar vienu pirkstu apvilka gaisā pusapli.
Meitene spurojās pretī:
— Atkal jau? Esmu tev neskaitāmas reizes stāstījusi par Pelnrušķīti. Vai tev šī pasaka
nav vēl apnikusi? Ta taču domata pavisam maziem bērniem.
Atkal pusaplis.
— Nu labi, — Glorija samierinājās, domās atkārtoja pasaku (līdz ar pašas sacerētiem papildinājumiem, kādu bija ne mazums) un iesāka:
— Tu klausies? Tātad — reiz dzīvoja skaista meitene, vārdā Ella. Viņai bija briesmīgi nejauka pamāte, kurai bija divas loti neglītas un ļoti ļaunas meitas un …
Glorija bija nonākusi pašā interesantākajā vietā — pulkstenis nosita pusnakti, viss atkal pārvērtās par skrandām, — un Robijs kvēlošām acīm saspringti klausījās, kad piepeši atskanēja sauciens:
— Glorij!
Spalgā balss piederēja sievietei, kura acīmredzot jau labu laiku bija saukusi Gloriju, balsī ieskanējās nervozs tonis, kas pauda drīzāk nemieru nekā nepacietību.
— Māmiņa sauc, — Glorija teica ne visai priecīgi. — Labāk aiznes mani mājās, Robij.
Robijs steidzās izpildīt rīkojumu, jo viņam bija skaidrs, ka misis Vestone jāklausa bez mazākās vilcināšanās. Glorijas tēvs dienā reti kad bija mājās, atskaitot svētdienas — kā, piemēram, šodien, — bet tūlīt varēja manīt, ka viņš ir jauks un saprotošs cilvēks. Turpretī Glorijas māte sagādāja Robijam nepatīkamus brīžus, tādēj viņš pastāvīgi lūkoja pazust no viņas acīm.
Kad misis Vestone ieraudzīja savu meitu un robotu iznirstam no biezās zāles, viņa devās atpakaļ uz māju, lai sagaidītu tos.
— Es saucu tevi līdz aizsmakumam, Glorij, — viņa bargi sacīja. — Kur tu biji?
— Es biju kopā ar Robiju, — Glorija atbildēja drebošā balsī. — Stāstīju viņam par Pelnrušķīti, un aizmirsu, ka jānāk pusdienās.
— Žēl, ka arī Robijs to bija aizmirsis. — Tad, it kā nupat būtu pamanījusi robotu, misis Vestone uzsauca tam:
— Tu vari iet, Robij. Tu viņai pašlaik neesi vajadzīgs. Un nenāc atpakaļ, iekāms es tevi saukšu, — viņa nelaipni piebilda.
Robijs pagriezās, lai ietu projām, bet apstājās, kad Glorija, viņu aizstāvēdama, iesaucās:
— Pagaidi māmiņ, ļauj viņam palikt! Es nepabeidzu pasaku par Pelnrušķīti. Apsolīju viņam pastāstīt par Pelnrušķīti un nepabeidzu.
— Glorij!
— Goda vārds, māmiņ, Robijs būs tik kluss, ka tu pat nemanīsi, ka viņš ir te. Viņš sēdēs kaktā uz krēsla un nebildīs ne vārda, tas ir, es gribēju teikt — viņš nekā nedarīs. Vai ne, Robij?
Kad Glorija viņu uzrunāja, Robijs pamāja ar savu smago galvu.
— Glorij, ja tu vēl nemitēsies, tad neredzēsi Robiju veselu nedēļu.
Meitene nodūra acis.
— Labi! Bet Pelnrušķīte ir viņa iemīļotāka pasaka, un es to neizstāstīju līdz galam. Un viņam tā tik ļoti patīk.
Robots noskumis devās projām, un Glorija apspieda šņukstus.
Džordžs Vestons jutās omulīgi. Viņš bija ieradis svētdienas pēcpusdienās justies omulīgi. Garšīgas, sātīgas pusdienas; jauka, mīksta veca kušete, kur atlaisties; laikraksta «Times» numurs; kājās rītakurpes un iecietinātā virskrekla vietā pidžama — kā gan lai cilvēks nejūtas omulīgi?