Viņiem piebiedrojās māte.
— Jā, Glorij, tev. Vai viņš nav jauks — mīksts un pūkains. Viņš ir ļoti labsirdīgs. Un viņam patīk mazas meitenes.
— Vai viņš prot rotaļāties?
— Protams. Viņš prot dažnedažādus stiķus. Vai gribi redzēt?
— Tūlīt. Es gribu, lai Robijs arī redz. Robij! — viņa apstājās kā šaubīdamās un sarauca pieri. — Viņš noteikti nenāk laukā no savas istabas, jo ir dusmīgs uz mani par to, ka nepaņēmu viņu līdz skatīties vizivoksu. Tēt, tev vajadzēs Robijam paskaidrot. Man viņš var neticēt, bet viņš zina — ja tu saki, tad tas tā ir.
Vestons cieši saknieba lūpas. Viņš palūkojās uz sievu, bet tās skatiens vairījās no viņa.
Glorija strauji apsviedās apkārt un skrēja pa kāpnēm lejā saukdama:
— Robīt!' Nāc palūkojies, ko tētis un māmiņa man atveduši! Viņi man nopirkuši suni, Robij.
Pec mirkļa viņa atgriezās baiļu pilnam acīm.
— Māmiņ, Robija istabā nav. Kur viņš ir?
Atbildes nebija. Džordžs Vestons sāka klepot un piepeši ieinteresējās par kādu bezmērķīgi klīstošu mākoni. Glorijas balss drebēja, un viņa bija tuvu asarām:
— Māmiņ, kur ir Robijs?
Misis Vestone apsēdās un maigi pievilka meiteni sev klāt.
— Neskumsti, Glorij. Robijs laikam ir aizgājis projām.
— Aizgājis projām? Uz kurieni? Uz kurieni viņš aizgāja, māmiņ?
— Neviens nezina, mīlulīt. Viņš ņēma un aizgāja. Mēs meklējām, meklējām, meklējām, bet nekur nevarējām atrast.
— Tas nozīmē, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ? — Meitenes acis iepletās šausmās.
— Varbūt mēs viņu drīz atradīsim. Meklēsim vēl. Bet pa to laiku tu vari rotaļāties ar savu skaisto jauno sunīti. Palūkojies uz to! Viņa vārds ir Zibens, un tas prot…
Bet Glorijas acis bija asaru pilnas.
— Es negribu šo nejauko suni — es gribu Robiju! Es gribu, lai tu sameklē Robiju.
Viņa bija tik nelaimīga, ka nespēja vairs runāt, un ļāva asarām vaļu.
Misis Vestones izmisīgais skatiens pievērsās vīram, bet viņš, neatraudams acu no debesīm, drūmi šļūkāja kājas.
Tad viņa pati sāka mierināt meitu.
— Kāpēc tu raudi, Giorij? Robijs taču ir tikai mašīna, nejauka, veca mašīna. Viņš taču nav dzīva būtne.
— Viņš nav nekāda mašīna! — Glorija nikni iekliedzās. — Viņš ir cilvēks, tāds pats kā tu un es, un viņš ir mans draugs. Es gribu, lai viņš atgriežas. Ai māmiņ, es gribu, lai viņš atgriežas.
Māte nopūtās un, saprazdama, ka ir cīņu zaudējusi, atstāja Gloriju vienu ar tās bēdām.
— Lai viņa izraudas, — misis Vestone sacīja vīram. — Bērni nemēdz ilgi bēdāties. Pēc dažām dienām viņa būs aizmirsusi šo briesmīgo robotu.
Taču laiks rādīja, ka misis Vestones paredzējums bijis pārlieku optimistisks.
Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas nerunīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Vestoni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka nespēja atzīties vīram savā sakāvē.
Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.
Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.
— Kas nu atkal noticis, Greisa?
— Atkal tas bērns, Džordž. Es biju spiesta šodien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sabrukums.
Vestons nolika laikrakstu, un cerību stariņš pamirdzēja viņa acīs.
— Varbūt… varbūt vajadzētu paņemt Robiju atpakaļ? Tas ir pilnīgi iespējams. Es sazināšos …
— Nē! —noskaldīja sieva. — Negribu par to ne dzirdēt. Tik viegli mēs vis nepiekāpsimies. Manu bērnu neaudzinās robots, kaut arī paietu gadi, iekāms Glorija aizmirsīs Robiju.
Vestons atkal paņēma laikrakstu. Viņš izskatījās vīlies.
— Ja tā ies vēl kādu gadu, es dabūšu sirmus matus.
— Tu nu gan man neesi nekāds palīgs, Džordž, — skanēja dzedra atbilde. — Glorijai jānokļūst citos apstākļos. Seit viņa, protams, nevarēs aizmirst Robiju. Katrs koks, katrs akmens viņai to atgādina. Tā ir vismuļķīgākā situācija, par kādu man jebkad ir nācies dzirdēt. Iedomājies tikai — bērns nonīkst aiz ilgām pēc robota!
* — Pag, pag, runā skaidrāk. Par kādiem «citiem apstākļiem» tu runā?
— Aizvedīsim Gloriju uz Ņujorku.
— Uz pilsētu! Augustā! Vai tu maz zini, kāda ir Ņujorka augustā? Tur nav iespējams dzīvot.
— Bet tur taču dzīvo miljoni!
— Tikai tāpēc, ka viņiem nav kur braukt. Citādi viņi tur nepaliktu.
— Nu, mums būs tur jāpaliek. Brauksim projām, tiklīdz būsim sagatavojušies. Pilsētā Glorija izklaidēsies un atradīs draugus, kas viņu uzmundrinās un liks aizmirst to mašīnu.
— Ak dievs, — viņas laulātais draugs ievaidējās, — šīs sakarsušās ielas!
— Mums tas jādara, — skanēja noteikta atbilde. — Vienā mēnesī Glorija ir nokritusies svarā piecas mārciņas. Manas meitenītes veselība man ir svarīgāka nekā tavas ērtības.
— 2ēl, ka tavas meitenītes veselība tev nebija prātā tad, kad tu viņai atņēmi iemīļoto robotu, — Vestons klusībā norūca.
Glorijas garastāvoklis uzlabojās, kolīdz viņai pastāstīja par gaidāmo pārcelšanos uz pilsētu. Viņa daudz par to nerunāja, bet ikreiz, pieminot braucienu, viņas balsī ieskanējās priecīgas gaidas. Viņa sāka atkal smaidīt, un daļēji atgriezās arī agrākā ēstgriba. Misis Vestone bija sajūsmināta un nebeidza triumfēt pār savu vēl joprojām skeptiski noskaņoto vīru.
— Tu redzi, Džordž, viņa palīdz kravāties kā mazs eņģelītis un čivina vienā laidā, itin ka viņai vairs nebūtu nekādu raižu. Es taču tev teicu — viņa ir jāieinteresē par kaut ko citu.
— Hm-m, — sekoja skeptiska atbilde, — cerēsim, ka tev taisnība.
Drīz vien viss bija sakravāts, pilsētas dzīvoklis uzposts un salīgts kāds vietējo iedzīvo-
tāju pāris lauku mājas uzraudzīšanai. Kad beidzot pienāca aizbraukšanas diena, Glorija izturējās gluži tāpat kā agrāk un ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja Robiju.
Lieliskā noskaņojumā ģimene ar gaisa taksometru aizbrauca uz lidostu (Vestons gan labāk būtu lidojis ar savu personisko helikopteru, bet tas bija divvietīgs un bez bagāžas novietnes) un iekāpa lidmašīnā.
— Nāc šurp, Glorij, — misis Vestone sauca, — es tev aizņēmu vietu pie loga, lai tu visu varētu redzēt.
Glorija priecīgi apsēdās pie loga, piespieda pie biezā, dzidrā stikla deguntiņu, kas tūdaļ kļuva gluži plakans un balts, un sāka sasprindzināti vērot apkārtējo ainavu. Viņas interese vēl pieauga, kad lidmašīnas salonā piepeši iebrāzās motoru dūkoņa.
Glorija vēl bija pārāk maza, lai izbītos, kad Zeme strauji attālinājās, it kā būtu izkritusi cauri kādai lūkai, bet viņa pati šķita divtik smaga nekā parasti. Tomēr viņa jau bija pietiekami liela, lai viss liktos bezgala interesants. Tikai tad, kad Zeme kļuva līdzīga mazai, raibai lupatu segai, Glorija atrāva deguntiņu no stikla un pievērsās mātei.
— Māmiņ, vai mēs drīz būsim pilsētā? — viņa vaicāja, berzēdama nosalušo degungalu un ziņkārīgi vērodama, kā no viņas elpas radies svīduma plankumiņš uz rūts lēnām saruka un izzuda.
— Apmēram pēc pusstundas, mīļumiņ, —