atteica māte un piebilda ar tikko jaušamam bažām:
— Vai tu priecājies, ka mēs braucam? Tev patiks pilsētā, tur ir tik daudz lielu namu, cilvēku un interesantu lietu. Mēs katru dienu apmeklēsim vizivok.su un dažādas izrādes, iesim uz cirku, uz pludmali . ..
— Jā, māmiņ, — Glorija atbildēja bez sevišķas sajūsmas.
Lidmašīna šai brīdī lidoja pāri lielai mākoņu grēdai, un Glorija aizrautīgi vēroja baltos padebešus no lidojuma augstumiem. Tad debesis atkal kļuva skaidras, un meitene pagriezās pret māti ar tādu izteiksmi sejā, it kā viņai būtu zināms kāds noslēpums.
— Māmiņ, es zinu, kāpēc mēs braucam uz pilsētu.
— Tiešām? — misis Vestone apjuka. — Nu kāpēc tad?
— Jūs man nekā neteicāt, jo gribējāt mani pārsteigt, bet es jau pati zinu, — mirkli viņa tīksminājās par savu atjautību, tad sāka jautri smieties. — Mēs braucam uz Ņujorku, lai sameklētu Robiju, vai ne? Ar detektīvu palīdzību!
Džordžs Vestons patlaban dzēra ūdeni, kad viņu pārsteidza šis apgalvojums. Sekas tam bija briesmīgas. Atskanēja apslāpēta Tīstīšanās, tad izšļācās ūdens strūkla, kam sekoja smacējoša klepus lēkme. Kad tas viss beidzās, Vestons stāvēja sasarcis, slapjš un ļoti sapīcis.
Misis Vestone savaldījās, bet, kad Glorija,mazliet nobažījusies, atkārtoja savu jautajumu, arī viņas nervi neizturēja.
— Varbūt, — viņa asi atcirta. — Bet tagad sēdi mierīgi un nepļāpā.
Ņujorka 1998. gadā — vairāk nekā jebkad tās vēsturē — bija īsta paradīze tūristiem un visiem, kas meklēja izklaidēšanos. Glorijas vecāki to zināja un izmantoja kā vien varēdami.
Paklausīdams sievas pavēlei, Džordžs Vestons uz veselu mēnesi pameta savu biroju, lai pavadītu šo laiku, kā viņš pats izteicās, «cik jaudas izklaidējot Gloriju». Kā viss, pie kā Vestons ķērās, arī tas tika paveikts prasmīgi, lietišķi un pamatīgi. Mēnesis vēl nebija galā, kad jau likās izdarīts viss iespējamais.
Glorija bija uzbraukusi pusjūdzi augstā Rūzvelta nama virsotnē, no kurienes lielā bijībā lūkojusies lejup uz jumtiem izroboto ainavu, kas aizstiepās tālu projām, saplūstot ar Longailendas laukiem un Ņūdžersijas līdzenumiem. Viņi bija apmeklējuši zooloģiskos dārzus, kur Glorija, sajūsmā un bailēs drebēdama, apskatījusi «īstu dzīvu lauvu» (viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka kopēji to baroja ar jēliem bifštekiem, bet nevis ar cilvēkiem, kā viņa bija gaidījusi) un neatlaidīgi un kategoriski pieprasījusi, lai viņai parada valzivi.
Pienācīgu uzmanību viņi veltīja arī dažādiem muzejiem, parkiem, pludmalēm un akvārijiem.
Glorija vizinājās pa Hudzonu vecmodīga ekskursiju tvaikonītī, kas bija iekārtots neprātīgo 20. gadu stilā. Viņa devās izpriecas lidojumā stratosfērā, kur koši purpursarkanās debesīs iemirdzējās zvaigznes, bet dziļi apakšā miglā tītā Zeme izskatījās kā milzīga iedobta bļoda. Zemūdens kuģis ar stikla sienām noveda meiteni Longailendas jūrasšauruma dzīlēs — zaļā, viļņojošā pasaulē, kur dīvaini un ērmoti jūras dzīvnieki viņu laipni uzlūkoja un tad pēkšņi metās projām.
Vēl cita, kaut arī ikdienišķāka brīnumu zeme viņai pavērās, apmeklējot ar misis Vestoni universālveikalus.
Patiešām, kad mēnesis tuvojās beigām, Vestoni bija pārliecināti, ka ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lat pilnīgi novērstu Glorijas domas no pazudušā Robija. Tomēr viņi nebija īsti droši, ka tas izdevies.
Kur vien Glorija gāja, viņa nenoliedzami izrādīja vislielāko interesi par katru robotu, kas vien gadījās tuvumā. Lai cik aizraujošs un neparasts skats pavērās viņas bērna acīm, viņa aizgriezās projām, tiklīdz pamanīja kaut kur kustamies kādu metāla mehānismu. Tāpēc misis Vestone par varēm centās, lai Glorijai ceļā negadītos neviens pats robots.
Un šī Glorijas interese sasniedza visaugstāko pakāpi, kad viņi ieradās Zinātnes un rūpniecības muzejā. Te bija iekārtota speciāla «ekspozīcija bērniem», kur demonstrēja dažādus bērnu prātam uztveramus zinātnes brīnumus. Vestoni to, protams, bija iekļāvuši savā «obiigāto pasākumu» sarakstā.
Kad Vestoni stāvēja, nogrimuši kāda spēcīga elektromagnēta vērošanā, misis Vestone piepeši atģidās, ka viņai līdzās vairs nav Glorijas. Tiklīdz pirmo mirkļu apjukums bija pāri, viņi sāka rīkoties: kopā ar trim muzeja apkalpotājiem Vestoni uzsāka meklēšanu.
Lai nu kā, bet Glorijai nenāca ne prātā tāpat vien klaiņot apkārt. Viņa savā vecumā bija neparasti noteikta un mērķtiecīga meitene, šinī ziņā īsta savas mātes meita. Trešajā stāvā viņa bija pamanījusi milzīgu uzrakstu: «Uz Runājošā Robota zāli». Klusībā izburtojusi šos vārdus un nopratusi, ka vecāki nedomā doties vajadzīgajā virzienā, viņa vairs nešaubījās, kas būtu darāms. Nogaidījusi izdevīgu brīdi, kad vecāki viņu neuzmanīja, meitene pagriezās un devās turp, kur aicināja uzraksts.
Runājošais Robots bija gluži nepraktisks mehānisms, kam bija vienīgi reklāmas nozīme.
Ik stundu ekskursiju vadītājs ieveda zālē apmeklētāju grupu, un, piesardzīgi čukstot, ļaudis uzdeva jautājumus dežurējošajam inženierim. Tos jautājumus, kurus inženieris atzina par piemērotiem, viņš pateica Runājošajam Robotam.
Viss noritēja diezgan garlaicīgi. Nav jau par sliktu uzzināt, ka četrpadsmit kvadrātā ir simt deviņdesmit seši, ka gaisa temperatūra pašlaik ir 22,2°, gaisa spiediens — 762,508 mm un nātrija atomsvars ir 23, bet tāpēc nebūt nav vajadzīgs robots. Un it īpaši nav vajadzīga tāda milzīga un smaga, pilnīgi nekustīga vadu un spoļu gūzma, kas aizņēma pāri par divdesmit pieciem kvadrātmetriem.
Rets apmeklētājs vēlējās piedalīties vēl otrā seansā, vienīgi kāda gadus piecpadsmit veca meitene mierīgi sēdēja uz sola, gaidīdama trešo seansu, kad zālē ienāca Glorija.
Glorija pat neuzlūkoja svešo meiteni. Cilvēki viņu šai brīdī neinteresēja. Visa viņas uzmanība bija pievērsta lielajam mehānismam uz riteņiem. Uz mirkli viņa apjukumā apstājās — tas neizskatījās līdzīgs nevienam no robotiem, kurus Glorija jebkad bija redzējusi.
Nedroši un ar šaubu pieskaņu smalkajā balstiņā viņa iesāka:
— Lūdzu, mister Robot, vai jūs esat Runājošais Robots, ser?
Glorija nebija īsti pārliecināta, bet viņai šķita, ka robots, kas patiešām runā, ir cienīgs, lai pret to izturētos īpaši pieklājīgi.
(Piecpadsmit gadus vecās meitenes vājajā, neizskatīgajā sejā atspoguļojās sasprindzinātas pārdomas. Viņa paņēma mazu piezīmju blociņu un sāka kaut ko ātri un nesalasāmi rakstīt.)
Atskanēja saeļļotu zobratu dūkoņa, un
mehāniskā balss bez jebkādiem uzsvariem un intonācijām nodārdināja:
— Es … esmu … robots … kas … runā.
Glorija skatījās uz viņu un jutās vīlusies.
Robots patiešām runāja, bet skaņa nāca kaut kur no mehānisma dziļumiem. Viņam nebija sejas, kurā varētu lūkoties.
— Mister Robot, ser, vai jūs varat man palīdzēt? — Glorija vaicāja.
Runājošā Robota uzdevums bija atbildēt uz jautājumiem, bet līdz šim viņam bija uzdoti tikai tādi jautājumi, uz kuriem viņš varēja atbildēt. Tādēļ robots bija visai augstās domās par savām spējām.
— Es … varu … jums … palīdzēt.
— Pateicos, mister Robot, ser. Vai jūs neesat redzējis Robiju?
— Kas … ir … Robijs?
— Tas ir robots, mister Robot. — Glorija pastiepās uz pirkstgaliem. — Viņš ir apmēram tik garš, pat vēl mazliet garāks, mister Robot, un ļoti jauks, un vai zināt, viņam ir galva. Jums tās nav, mister Robot, bet viņam ir.