Runājošais Robots nespēja sekot meitenes domu gaitai.
— Robots?
— Jā, mister Robot. Gluži tāds pats robots kā jūs, tikai viņš, protams, neprot runāt un … izskatās kā īsts cilvēks.
— Tāds … pats … robots … kā es?
— Jā, mister Robot.
Tagad Runājošais Robots atbildēja vienīgi
ar dīvainu šņākoņu, ko laiku pa laikam pārtrauca nesakarīgas skaņas. Tik drošs vispārinājums — priekšstats par sevi nevis kā par atsevišķu indivīdu, bet gan kā par veselas grupas pārstāvi — robotam nebija pa spēkam. Tomēr, apzinādamies savu uzdevumu, viņš pūlējās aptvert šo jēdzienu, un viņam pārdega kāds pusducis spoļu. Klusi iedūcās brīdinājuma signāli.
(Meitene, kas bija sēdējusi uz sola, šajā brīdī izgāja laukā. Viņai pietika materiāla pirmajam rakstam par tematu «Roboti no praktiskā viedokļa». Tas bija pirmais Sjūzenas Kelvinas darbs šai nozarē, kuram sekoja vēl daudzi citi.)
Glorija stāvēja un, apvaldīdama nepacietību, gaidīja mašīnas atbildi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens: — Te viņa ir! — un meitene pazina savas mātes balsi.
— Ko tu te dari, nejaukā meitene? — misis Vestone iesaucās, satraukumam acumirklī pārvēršoties dusmās. — Tu vai līdz nāvei pārbiedēji māmiņu un tēti. Kāpēc tu aizbēgi?
Galvu saķēris, zālē iedrāzās dežurējošais inženieris un vaicāja sanākušajai publikai, kas iedrošinājies patvaļīgi rīkoties ar mašīnu.
— Vai tad jūs neprotat lasīt? — viņš auroja. — Seit nedrīkst nākt iekšā bez' pavadoņa.
Glorija bēdu nomāktā balstiņā centās pārkliegt troksni:
— Māmiņ, es tikai gribēju satikt Runājošo
Robotu. Domāju, ka viņš varbūt zinās, kur ir Robijs, tāpēc ka viņi abi ir roboti.
Un, atkal atcerējusies Robiju, viņa pēkšņi iesāka nevaldāmi raudāt.
— Māmiņ, man jāatrod Robijs. Man viņš jāatrod.
Misis Vestone, valdīdama asaras, iesaucās:
— Ak tu tētīt! Iesim mājās, Džordž. Tas iet pāri maniem spēkiem.
Tovakar Džordžs Vestons uz dažām stundām izgāja no mājām, bet nākošajā rītā, runādams ar sievu, likās aizdomīgi bezrūpīgs un pašapmierināts.
— Man ir kāda ideja, Greisa.
— Kas tā par ideju? — sieva jautāja drūmi, bez sevišķas intereses.
— Attiecībā uz Gloriju.
— Ceru, ka tu negribēsi atkal pirkt šo robotu?
— Protams, ka ne.
— Tad stāsti. Varbūt tu esi izdomājis kaut ko jēdzīgu. Viss, ko esmu darījusi es, ir bijis veltīgi.
— Nu tad klausies. Glorijas nelaime ir tā, ka viņa uzskata Robiju par cilvēku, nevis par mašīnu. Dabiski, ka viņa nespēj to aizmirst. Ja nu mums izdotos Gloriju pārliecināt, ka Robijs ir tikai tērauda un vara slokšņu un stiepļu jūklis, kam dzīvību piešķir elektrība, cik gan ilgi viņa vēl skumtu pēc tā? Tā ir psiholoģiska pieeja. Vai tu saproti mani?
— Kā tu domā to izdarīt?
— Ļoti vienkārši. Kā tev šķiet, kur es biju vakar vakarā? Es aizgāju uz «U. S. Robots and Mechanical Alen» un pierunāju Robertsonu rīt sarīkot ekskursiju pa visiem cehiem un iecirkņiem. Mēs iesim visi trīs, un, kad būsim visu apskatījuši, Glorijai būs pilnīgi skaidrs, ka robots nav dzīva būtne.
Misis Vestones acis plati iepletās, un tajās piepeši pavīdēja kaut kas līdzīgs apbrīnai.
— Vai zini, Džordž, tā ir laba ideja.
Džordžs Vestons izrieza krūtis.
— Sliktas idejas man nemēdz būt, — viņš atteica.
Misters Straterss bija priekšzīmīgs ģenerāldirektors un pēc dabas visai runīgs vīrs. Sakarā ar to ekskursijas laikā ik soli pavadīja viņa izsme|ošie, varbūt pat pārāk plašie, paskaidrojumi. Taču misis Vestone negarlaikojās. Viņa pat vairākas reizes pārtrauca misteru Stratersu un lūdza dažus paskaidrojumus atkārtot iespējami vienkārši, lai Glorija tos varētu saprast. Tik augsts viņa runas dāvanu novērtējums iedvesmoja misteru Stratersu, un viņš kļuva vēl runīgāks, ja vien tas bija iespējams.
Taču Džordžs Vestons sāka nervozēt.
— Piedodiet, Straters, — viņš pārtrauca lekciju par fotoelementiem, — vai jūsu rūpnīcā nav tāda darba iecirkņa, kur būtu nodarbināti vienīgi roboti?
— Kā lūdzu? Ak tā! Jā gan, — Straterss uzsmaidīja misis Vestonei. — Savā ziņa burvju loks: roboti ražo robotus. Protams, mēs to plaši nepraktizējam. Pirmām kārtām arodbiedrības mums to neatļautu. Mēs ražojam loti nelielu skaitu robotu, izmantojot tikai robotu darbu vien, — tas drīzāk ir zinātnisks eksperiments. Redziet, — viņš noņēma pensneju* un uzsita ar to dažas reizes pa plaukstu, — arodbiedrības nesaprot — un to saku es, kas vienmēr esmu simpatizējis strādnieku kustībai, — ka roboti sākumā gan radīs dažus traucējumus ražošanā, taču ar laiku neizbēgami…
— Jā, Straters, — Vestons ieteicās, —bet, kā paliek ar to darba iecirkni, ko jūs minējāt, — vai mēs to nevarētu apskatīt? Man šķiet, ka tas būtu ļoti interesanti.
— Jā, jā, protams, — misters Straterss steidzīgi uzlika pensneju un apjukumā ieklepojās. — Lūdzu, sekojiet man.
Ejot pa garu gaiteni un lejā pa kāpnēm, Straterss bija samērā kluss. Bet, tiklīdz viņi iegāja lielā, labi apgaismotā telpā, kur dūca dažādas metāla ierīces, misters Straterss nenocietās, un paskaidrojumu straume sāka plūst no jauna.
— Skatieties! — viņš teica ar lepnumu. — Tikai roboti! Pieci cilvēki tos uzrauga, un viņi pat neuzturas šai telpā. Piecu gadu laikā, kopš mēs iesākām šo eksperimentu, šeit nav notikusi neviena avārija. Protams, te montē samērā vienkāršas konstrukcijas robotus, bet…
Glorijai ģenerāldirektora balss sen jau
skanēja kā iemidzinoša murdoņa. Visa šī ekskursija viņai likās garlaicīga un bezmērķīga, kaut arī viņa redzēja daudzus robotus. Tomēr neviens pats ne mazākā mērā nelīdzinājās Robijam, un viņa noraudzījās uz tiem ar neslēptu nicinājumu.
Glorija ievēroja, ka šai telpā nebija neviena cilvēka. Tad viņas skatiens pievērsās sešiem vai septiņiem robotiem, kas cītīgi strādāja pie apaļa galda telpas vidū. Meitenes acis iepletās neizsakāmā izbrīnā. Tā bija plaša telpa. Glorija nevarēja skaidri saskatīt, bet viens no šiem robotiem šķita līdzīgs … līdzīgs … tas bija viņš!
— Robij! — kliedziens satricināja gaisu, bet viens no robotiem pie galda satrūkās, un < darba rīks izkrita viņam no rokām. Aiz prieka Glorija bija gluži kā bez prāta. Vecāki nepaguva ne atjēgties, kad viņa, izspraukusies cauri aizžogojumam un viegli nolēkusi uz grīdas, kas atradās dažas pēdas zemāk, rokas mētādama, plīvojošiem matiem, skrēja pie sava Robija. Bet trīs pieaugušie, šausmās sastinguši, nespēja ne pakustēties, jo viņi redzēja to, ko nebija pamanījusi satrauktā meitene, — milzīgs automātisks traktors dārdēdams virzījās tieši virsū Glorijai.
Pagāja daži mirkļi, iekāms Vestons atguvās, bet šie mirkļi bija liktenīgi, jo Gloriju vairs nevarēja panākt. Lai gan Vestons vienā rāvienā pārlēca pāri aizžogojumam, tas bija acīm redzami veltīgi. Misters Straterss izmisīgi māja uzraugiem, lai tie apstādina
traktoru, bet viņi bija tikai cilvēki, un ikviena darbība tiem prasīja laiku. _
Vienīgi Robijs rīkojās bez kavēšanas un precīzi.
Milzīgajām metāla kājām vienā mirklī pārvārot attālumu, viņš metās pretim savai mazajai saimniecei. Tālāk viss norisinājās gandrīz vienlaicīgi. Izstiepis roku un ne uz brīdi nepalēninādams gaitu, Robijs pacēla Gloriju gaisā, tā ka viņai aizrāvās elpa. Vestons, īsti neapjauzdams, kas notiek, drīzāk sajuta, nekā redzēja Robiju aizdrāžamies garām un apjukumā piepeši apstājās. Traktors pārbrauca pāri vietai, kur bija atradusies Glorija, pussekundi pēc Robija, noripoja vēl dažus metrus uz priekšu un žvarkstēdams lēni nobremzēja.