Glorija atvilka elpu un, atbrīvojusies no abu vecāku vētrainajiem apkampieniem, pagriezās pret Robiju. Viņa apzinājās tikai to, ka ir atradusi savu draugu.
Toties misis Vestones sejā atvieglojuma izteiksmi nomainīja smagas aizdomas. Viņa pievērsās vīram un, kaut gan bija izspūrusi un nemaz neizskatījās pēc cienījamas dāmas, likās barga.
— Tu to izdomāji, vai ne?
Džordžs Vestons noslaucīja sviedriem klāto pieri. Viņa roka drebēja un lūpas savilkās tikko manāmā nožēlojamā smaidā.
Misis Vestone turpināja:
— Robijs nebija konstruēts darbam rūpnīcā. Viņš te nevarēja būt noderīgs. Tu iekārtoji ta, lai Glorija viņu te atrastu. Ta taču ir?
— Jā, ir, — Vestons sacīja. — Bet, Greisa, kā gan es varēju paredzēt, ka šī atkalredzēšanās būs tik vētraina? Un turklāt Robijs izglāba Glorijai dzīvību — tev tas jāatzīst. Tu nedrīksti viņu atkal padzīt.
Greisa Vestone iegrima pārdomās. Viņa izklaidīgi uzlūkoja Gloriju un Robiju. Meitene bija tik cieši sažņaugusi robota kaklu, ka to varēja izturēt vienīgi šāds metāla radījums, un gluži kā neprātā melsa visādus niekus. Robija hromētā tērauda rokas, kas spēja sasiet mezglā divas collas biezu dzelzs stieni, bija maigi apvijušas mazās meitenes augumu, un viņa acīs gailēja tumši sārtas uguntiņas.
— Nu, — misis Vestone beidzot noteica, — lai Robijs paliek pie mums, līdz viņu saēdīs rūsa.
*
Sjūzena Kelvina paraustīja plecus.
— Tas, protams, nenotika. Toreiz bija 1998. gads. 2002. gadā izgudroja staigājošu un runājošu robotu. Līdz ar to visi nerunājošie roboti bija novecojuši, bet arī robotu pretinieku pacietības mērs bija pilns. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam gandrīz visās pasaules valstīs tika aizliegts izmantot robotus uz
Zemes jebkādiem nolūkiem, izņemot zinātniskos eksperimentus.
— Tātad Glorijai galu galā tomēr bija jāšķiras no Robija.
'— Laikam gan. Liekas tomēr, ka piecpadsmit gadu vecumā viņai to bija vieglāk izdarīt nekā astoņu gadu vecumā. Lai nu kā, bet tas viss bija muļķīgi un nevajadzīgi. Kad 2007. gadā sāku strādāt akciju sabiedrībā «U. S. Robots», firmas finansiālais stāvoklis bija visai bēdīgs. Sākumā domāju pat, ka pēc dažiem mēnešiem palikšu bez darba, bet tad mēs sākām ražot robotus citu planētu tirgiem.
— Un tad, protams, viss noritēja labi?
— Tā nu gluži nebija. Sākumā mēs mēģinājām izmantot jau agrāk saražotos modeļus. Piemēram, šos pirmos runājošos robotus. Tie bija pēdas divpadsmit gari, ļoti neveikli, un liela labuma no tiem nebija. Robotus aizsūtījām uz Merkuriju, lai viņi tur palīdzētu ierīkot raktuves, bet ar šo darbu viņi netika galā.
Es pārsteigts viņu uzlūkoju:
— Netika galā? Bet «Mercury Minēs» taču ir koncerns ar vairāku miljardu kapitālu.
— Tagad jā. Taču izdevās tikai otrais mēģinājums. Ja jūs, jaunais cilvēk, gribat par to uzzināt kaut ko sīkāk, ieteicu uzmeklēt Gregoriju Pauelu. Viņam un Maiklam Donovanam_ 10. un 20. gados firma uzticēja visatbildīgākos uzdevumus. Par Donovanu vairākus gadus neesmu neko dzirdējusi, bet Pauels dzīvo tepat Ņujorkā. Tagad viņš jau ir vectētiņš. Man ir ļoti grūti pierast pie šis domas. Es atminos viņu pavisam jaunu. Protams, toreiz es arī biju jaunāka.
Gribēju, lai viņa turpina savu stāstu.
— Ja jūs, doktore Kelvina, man pastāstītu kaut ko vispārīgos vilcienos, misters Pauels varbūt varētu pēc tam šo to papildināt. (Tā tas vēlāk arī notika.)
Viņa uzlika savas kalsnās rokas uz rakstāmgalda un, skatīdamās uz tām, sacīja:
— Es varu pastāstīt par divām vai trim ekspedīcijām.
— Sāciet ar Merkuriju, — es ierosināju.
— Labi. Otrā ekspedīcija uz Merkuriju, kā liekas, tika organizēta 2015. gadā. Tā bija pētnieciska ekspedīcija, ko finansēja «U. S. Robots» un firma «Solar Minerāls». Tajā piedalījās joprojām eksperimentāls jauna tipa robots, Gregorijs Pauels un Maikls Donovans …
RIŅĶA DEJA
Viss jādara ar vēsu prātu — tāds bija Gregorija Pauela iemīļotais izteiciens, tādēļ, redzot Maiku Donovanu gluži nosvīdušu brāžamies pa kāpnēm lejā, viņš sarauca pieri.
— Kas noticis? — viņš vaicāja. — Vai kas deg?
— Kā tad, — Donovans nošņāca. — Ko tu visu dienu varēji sadarīt tur lejā? — Viņš dziļi ievilka elpu un izgrūda: — Spīdijs nav atgriezies!
Pauela acis acumirklī plaši iepletās, un viņš brīdi apstājās, bet tad atguvās un turpināja kāpt tālāk augšā. Klusēdams viņš uzgāja līdz kāpņu laukumiņam un tad jautāja:
— Vai tu aizsūtīji vinu pēc selēna?
— Jā.
— Cik ilgi viņš ir projām?
— Nu jau ir piecas stundas.
Atkal klusums. Tā bija velnišķīga situācija. Viņi atradās uz Merkurija tikai divpadsmit stundu — un jau tādā ķezā.
Merkuriju gan vienmēr ir uzskatījuši par
Saules sistēmas nelaimīgāko planētu, bet nupat bija par traku.
Pauels sacīja:
— Sāc no gala un stāsti, kā tas viss notika.
Viņi iegaja radiokabīne — tas iekārtā, kurai pēdējos desmit gados, kas pagājuši kopš pirmās ekspedīcijas, neviens nebija pieskāries, šķita jau mazliet novecojusi. Tehnikā šie desmit gadi ir bijuši visai nozīmīgi. Tas redzams, kaut vai salīdzinot Spīdiju ar tā tipa robotiem, ko ražoja 2005. gadā. Īpaši pēdējā laikā robotikā bija sperti milzu soļi uz priekšu. Pauels uzmanīgi piedūra pirkstu pie vēl spožās metāla virsmas. Sī telpa, tāpat kā visa stacija, nomāca ar savu pamestību.
Laikam arī Donovans to juta. Viņš iesāka stāstīt:
— Es mēģināju ar radio palīdzību noteikt Spīdija atrašanās vietu, bet nekas neiznāca. Ar radio neko nevar iesākt Merkurija saules pusē — tā viļņi nesniedzas tālāk par divām jūdzēm. Tas arī bija viens no Pirmās ekspedīcijas neveiksmes cēloņiem. Bet, lai uzstādītu ultraīsviļņu iekārtu, mums ir vajadzīgas vairākas nedēļas …
— Par to runāsim vēlāk. Ko tev izdevās noskaidrot?
— Uz īsajiem viļņiem es uztvēru nemodulētu signālu. Tas man atklāja vienīgi Spīdija atrašanās vietu. Sekoju viņam šādi divas stundas un rezultātus atzīmēju kartē.
Viņš izvilka no bikšu kabatas nodzeltējušu četrstūrainu pergamenta gabalu, kas šeit bija palicis kopš neveiksmīgās Pirmās ekspedīcijas laikiem, nikni uzmeta uz galda un ar plaukstu izlīdzināja to. Pauels, rokas uz krūtīm sakrustojis, to labu laiku pētīja.
Donovans nervozi pabakstīja papīru ar zīmuli:
— Ar sarkano krustiņu apzīmēts selēna ezers. Tu pats to iezīmēji.
— Kurš tas ir? Makdugals noteica trīs ezeru atrašanās vietu, pirms viņš aizlidoja no šejienes.
— Es, protams, aizsūtīju Spīdiju uz tuvāko. Septiņpadsmit jūdzes no šejienes. Bet kāda gan tam nozīme? — Viņa balsī skanēja satraukums. — Šī te punktētā līnija rāda, kur Spīdijs pašlaik atrodas.
Pirmo reizi Pauela šķietamais miers tika iedragāts, un viņa rokas drudžaini tvēra karti.
— Vai tik tu nedzen jokus? Tas taču nevar būt!
— Tā tas ir, — Donovans norūca.
Sīkie punktiņi, kas apzīmēja robota gaitu, veidoja ciešu apli ap sarkano krustiņu — selena ezeru. Pauela pirksti virpināja brūnās ūsas — tas nepārprotami liecināja, ka viņš ir uztraucies.